Pastāsti, kā pievērsies volejbolam?Esmu no Siguldas. Mans vecākais brālis trenējās volejbolā un vasarā, šķiet pēc ceturtās klases beigšanas es kopā ar viņu aizbraucu uz nometni pie Normunda Šultes. Vēlāk jau Rīgā sāku trenēties pie trenera Aivara Liniņa, tā tas sākās. Pēc devītās klases beigšanas pārcēlos mācīties uz Rīgu, bet man te nepatika un pārcēlos atpakaļ uz Siguldu. Pēcāk man piedāvāja spēlēt „Lāsē”, un uz Rīgu pārcēlos pavisam. Līdz šim spēlēju „Lāsē” un iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas augstskolā.
Būtībā, tad tieši brālim pateicoties esi volejbolā.Jā, līdz sestajai klasei es paralēli vēl trenējos vieglatlētikā. Skrēju sprintus, lēcu tālumu, bet pēc tam pievērsos tikai volejbolam.
Kā nonāci „Lāses” komandā?Aizvadīju spēles EEVZA turnīrā, labi nospēlēju un pēc tam man tika izteikts piedāvājums. Aprunājos ar Raimondu Vildi, un sāku trenēties kopā ar komandu.
Ko tev devuši šie divi gadi „Lāsē”?Domāju, ka esmu progresējis visos spēles elementos. Pats paralēli vēl strādāju trenažieru zālē. Nevar teikt, ka Vilde ir slikts treneris, taču redzot, cik daudziem spēlētājiem tagad ir traumas, iespējams, treniņprocesā kaut kas būtu jāmaina. Slodzes, manuprāt, ir par lielu. Jaunie bieži tādām slodzēm nav gatavi, visi trenējas pēc vienādām treniņprogrammām, esi jaunais vai vecais – visi trenējas vienādi. Pirmie treniņi arī man bija ļoti smagi, jo līdz šim tā nopietni ar svariem nebiju darbojies.
Pēc šīs vasaras sezonas tev kopā spēlēt piedāvāja Ruslans Sorokins. Kā tas notika?Viņš meklēja sev jaunu pārinieku, bija konsultējies gan ar citiem spēlētājiem, gan treneriem, kuri viņam bija ieteikuši mani. Biju diezgan pārsteigts, bet reizē arī priecīgs, ka viņš izvēlējās tieši mani. Šobrīd jau strādājam pie fiziskās formas uzlabošanas, lai jau janvārī varētu doties uz Ēģipti, kur aizvadīsim divu mēnešu ilgu treniņnometni. Līdz šim es pat ne reizi ar Ruslanu nebiju runājis – nepazinu viņu. Saprotu, ka būs grūti. Pēc olimpiskajā sezonā lielākā daļa komandu ir izmainījušās, un domāju, ka šī sezona būs smaga. Mums būs jāsaspēlējas, bet pārējās komandas jau būs ieskrējušās. Es šobrīd pat īsti nestādos priekšā, kas mani sagaida. Šī man ir lieliska iespēja trenēties un strādāt, lai kaut ko sasniegtu, man nav ko zaudēt.
Ko tu pats uzskati par saviem lielākajiem sasniegumiem pludmales volejbola laukumos līdz šim?Tas noteikti ir pasaules U-21 čempionāts, kurā izcīnījām devīto vietu kopā ar Reini Pekmani. Noteikti varējām labāk, bet neizdevās, paši vien esam vainīgi. Grupā nospēlējām labi, arī pretinieki nebija tie spēcīgākie, taču turpinājumā paši nenospēlējām tā kā mākam. Zaudējām uzvarētu spēli… Pirmo setu uzvarējām viegli, arī otrajā bijām vadībā, taču „salūzām”. Ar Reini (Pekmani) kopē spēlēt bija psiholoģiski diezgan grūti, bet spēles ziņā viss kārtībā. Viņš labi „noņēmās”, arī bloka augstums viņam ir labs. Kopā izcīnījām septīto vietu arī pirms gada Eiropas jauniešu čempionātā, tāpat pagājušajā vasarā uzvarējām vienā Latvijas čempionāta posmā. Tie laikam arī ir tie mani lielākie sasniegumi līdz šim.
Dzirdēti dažādi nostāsti, cik smagi treniņi ir pie Genādija Samoilova. Vai esi par tiem dzirdējis?Jā, esmu šo to dzirdējis, bet šobrīd par to nedomāju. Ja trenējies un strādā par simts procentiem, tad visam būtu jābūt kārtībā. Ir dzirdētas dažādas lietas, bet mani tas nebiedē. Brauksim uz nometni un strādāsim.
Kas ir tavi elki pludmales volejbolā?Grūti pateikt… No ārzemniekiem tas varētu būt Alisons, no mūsējiem – Jānis Šmēdiņš.
Kuri treneri tevī ir ieguldījuši lielāko darbu?Jaunatnes vecumā visilgāk esmu notrenējies pie Aivara Liniņa, taču arī pārējiem esmu pateicīgs par paveikto. Sporta skolā tomēr tiek sperti pirmie soļi. Daudz iemācīja arī Vilde, lai gan pie viņa nenotrenējos nemaz tik ilgi. Viņš man palīdzēja ieiet lielajā volejbolā. Atšķirība ir diezgan jūtama – uzbrukuma augstums, spēks, fiziskā izturība… Ja pie jauniešiem pēdējos gados es „gāju pāri” blokiem, tad pie lielajiem bija krietni grūtāk. Slodzes treniņos arī ir krietni nopietnākas.
Tu šobrīd redzi sevi tikai pludmales volejbolā vai arī zālē vēl uzspēlēsi?Uz ārzemēm tēmēt šobrīd nav manos plānos. Viss būs atkarīgs no nākamās vasaras rezultātiem smiltīs. Ja viss būs labi, tad gan jau pa ziemu uzspēlēšu kādā Latvijas komandā, bet tā nopietni par to neesmu domājis, secinājumus izdarīšu pēc nākamās vasaras. Ziemā kaut kā sevi tomēr būs jāuztur formā, tāpēc domāju, ka spēlēšana kādā Latvijas komandā par sliktu nenāks. Pēdējos gados esmu sapratis, ka pludmales volejbols man patīk nedaudz vairāk.
Cik daudz tu ikdienā līdz šim esi sekojis notikumiem Pasaules kausa tūrē?Katru dienu rezultātus neanalizēju, bet mūsu pāru sasniegumiem sekoju, šobrīd sporta veida popularitāte aug, un arī cilvēki apkārt par to runā. Nebiju gaidījis, ka tik labi kopā spēlēs Saša ar Jāni. Jā Saša ar Ruslanu bija nospēlējuši labu sezonu, arī Jānis ar Mārtiņu parādīja lieliskus rezultātus, bet, ka tagad mūsējie būs pirmie rangā – negaidīju. Man šķita, ka Mārtiņam ar Jāni Pēdu ies nedaudz labāk, taču redzot, ar kādu attieksmi treniņos darbojās Pēda, nebrīnījos, ka nekas nesanāk.
Kā ir ar tava vecuma čaļiem - vai jauniešu vidū pludmales volejbols jau nesit pušu klasisko volejbolu? Čaļi redz mūsējo sasniegumus, vai interese par klasisko volejbolu nezūd?Noteikti! Amatieru līmenī pludmales volejbols noteikti ir guvis lielu ieinteresētību. Zinu, ka Siguldā notiek daudz un dažādu amatieru turnīru. Sasniegumi rada popularitāti, noteikti. Sporta skolās jauniešu arī kļuvis mazāk, taču jāsaprot, ka pamatus lielākā daļa mūsu pludmales volejbolistu ir likuši tieši klasiskajā volejbolā.
Tu pavisam nesen pabeidzi sporta skola. Kas ir galvenā problēma Latvijas volejbolā, ja skatās no jauniešu volejbolista skatupunkta.Manuprāt, mūsu treneriem savstarpēji jābūt krietni draudzīgākiem. Šobrīd katrs strādā par sevi un konkurē viens ar otru, nav gatavi padalīties ar spēlētājiem, jo viņu ir ļoti maz. Treneri viens ar otru naidojas, un tas nerada izaugsmi. Igaunijā visām „Schenker” līgas komandām apakšā ir jauniešu komandas, Latvijā arī būtu jāveido līdzīga sistēma.
