To, ka Angelīna savus griestus vēl ne tuvu nav sasniegusi, apstiprina viņas sniegums. Pēdējās sacensībās Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā rīdziniece junioru konkurencē izcīnīja otro vietu, uzrādot personisko rekordu gan īsajā, gan izvēles programmā un arī summā. Dažas dienas pēc sekmīgā starta Sofijā tiekamies ar jauno talantu Daugavas ledushallē Rīgā. Tumšajā slidotavā viņa dala ledu ar veselu virkni jaunāku kluba biedru - tā Angelīna gatavojas, iespējams, līdz šim nozīmīgākajam ierakstam Latvijas daiļslidošanas vēsturē.
Pagājušajā gadā ar saviem rezultātiem daudzus pamudināji par tevi runāt. Pastāsti, ko, izņemot smagu darbu, tas ir prasījis no tevis, lai kļūtu par tāda līmeņa daiļslidotāju Latvijā.
Vienkārši ļoti daudz strādājām pēdējos gadus. Tāpēc nācās diezgan daudz izlaist skolu. To nācās upurēt. Vai man nav bijis bērnības? Neteiktu vis. Sākumā vairāk trenējos savam priekam, tikai pēc tam pakāpeniski sāku ar to nodarboties nopietnāk. Pirmajos gados treniņi bija pa divām trim reizēm nedēļā. Tā pakāpeniski nonācām līdz trim treniņiem dienā.
Kā nokļuvi tieši daiļslidošanā? Mūsu valstī tā ne tuvu nav pirmā izvēle sportošanai.
Bērnībā biju hiperaktīva. Mājās man bija garlaicīgi, tāpēc mamma nolēma mani nodarbināt ar kādu sporta veidu. Sākumā izmēģinājām balles dejas, taču tur bija nepieciešams partneris, uz vingrošanu mani sūtīt negribēja, un tad mamma ieraudzīja sludinājumu par bērnu uzņemšanu daiļslidošanā. Tā nu nolēmām izmēģināt.
Pašai arī gribējās?
Jā, protams, man bija interesanti.
Vai ne reizes nav gribējies atmest tam ar roku?
Domāju, visiem reiz ir tādi brīži, kad šķiet - viss, pietiek. Taču nākamajā rītā pamosties un ar jauniem spēkiem meties atkal tajā iekšā.
Pagājusī sezona tev bija notikumiem bagāta. Vai pati to pirms tam biji paredzējusi?
Es nemēdzu skatīties pārāk tālā nākotnē. Pirms sezonas vienkārši centos darīt savu darbu, un viss. Neko tamlīdzīgu nudien negaidīju. Tikai centos noslidot pēc iespējas labāk. Sezonas sākumā bija gan kritumi, gan kāpumi, taču beigās jau biju savākusies.
Noteikti taču apzinājies, ka debitēšana pieaugušo konkurencē būs nozīmīgs notikums. Vai juti spiedienu no malas?
Pirms sezonas vēl ne, par to pat nedomāju. Bet sezonas vidū gan radās satraukums, jo tuvojās Eiropas čempionāts.
Kas pagājušajā sezonā bija visgrūtākais?
Noteikti jau savākties pēc sliktā snieguma Varšavā. Pat Eiropas un pasaules čempionāta debijai bija vieglāk sagatavoties nekā atstāt aiz muguras to briesmīgo startu.
Kas tajā bija tik briesmīgs?
(Iesmejas.) Tur viss bija briesmīgi. Īsā programma tika norauta, izvēles programma arī nebija pati labākā.
Tavs jājamzirdziņš ir tieši izvēles programma?
(Domīgi.) Nē. Vienkārši īsajā programmā ir mazāk elementu, un katra kļūdiņa tajā maksā vairāk. Ja slikti aizvadu īso programmu, kārtīgi iespringstu izvēles programmā, lai nostartētu pēc iespējas labāk. Ja godīgi, reizēm tas jau pieriebjas, ka īsajā programmā visu laiku kaut ko nolažoju un tad esmu spiesta rauties vaiga sviedros izvēles programmā.
Pērn daudz tika runāts, ka dažās sacensībās tev piešķīra mazliet mazāk punktu, nekā pienāktos, tikai tāpēc, ka tiesnešiem biji vēl nezināma, bet tagad viņi tevi jau pazīst, un atzīmes kopumā kļūst mazliet labākas.
Man šķiet, ka tiesneši mazliet ņem vērā arī to, ka esmu bijusi septītajā vietā Eiropas čempionātā. Uzmanīgāk skatās lēcienus, cenšas piešķirt vairāk bonusa punktu, ja viss bijis labi, taču tā ne vienmēr notiek.
Kopumā atpazīstamībai uz tiesnešu atzīmēm daiļslidošanā ir liela nozīme?
Jā, vērtējums ir ļoti atkarīgs no iepriekšējiem rezultātiem. Ja cilvēks no daiļslidošanas otrā ešelona valstīm tikko sāk startēt Grand Prix, pat laba snieguma gadījumā otrās atzīmes nebūs tik augstas kā jau pazīstamiem sportistiem.
Visu sarunu ar talantīgo daiļslidotāju Angelīnu Kučvaļsku lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!
