Viedoklis: Mourinju kā spāņu futbola lietpratējs apzinājās atlētu spēku

Lietotājs „Problem?” pēc spēles veica šādu ierakstu spēles raksta komentāros: „visi te runā par izcilajām Morinjū taktikām... Bļ* spēlēt pret 3x nabagāku klubu ar 10 aizsargiem ir izcila taktika?? Sū*s ne futbols.” Es viņam piekrītu, bet vairāk gan nepiekrītu. Piekrītu apgalvojumam par nabadzību un Žuzē Mourinju, bagātā kluba „Chelsea” trenera, izvēlētajai pieejai šim mačam – jā, tā nebija cienīga, ja mēs šeit sāktu rēķināt budžetus, spēlētāju algas un tā tālāk.

Taču šeit, lasītāj, sekos galvenā šī materiāla esence – viens ir kluba budžets un sastāva komplektācija pirms sezonas un kaut kas pavisam cits ir komandas rīcībspēja, kvalitāte sezonas gaitā. Mourinju kā (tikai pieņēmums, taču visai drošs) lielisks Spānijas futbola pazinējs un lietpratējs pilnībā apzinājās „Atletico” šīs sezonas modeļa spēku, un viņš nevēlējās, lai viss (lasi: divu spēļu summas liktenis) izšķirtos jau 22. aprīļa vakarā. Šosezon esmu redzējis gandrīz visas „Atletico” spēles un, roku uz sirds liekot, varu apgalvot, ka „Chelsea” (pateicoties Mourinju izvēlētajai pieejai!) izcili tika galā ar „Atletico”.

OK, saprotu, ka tu, futbola līdzjutēj, nevari būt redzējis pietiekami daudz „Atletico” spēļu šosezon (nekā personīga, bet vidējam skatītājam vairāk patīk skatīties superklubu ar superzvaigznēm spēles), lai man varētu piekrist, bet pietiks šeit minēt kaut vai spēļu bilanci: „Atletico” savā laukumā šosezon visos turnīros līdz spēlei ar „Chelsea” uzrādīja fantastiskus rezultātus – 23 uzvaras, četri neizšķirti un tikai viens zaudējums (un tas pats pret Madrides „Real” Spānijas kausā, kad viss bija zaudēts jau pirmajā mačā viesos (0:3)). „Atletico” Spānijas čempionātā „situsi” praktiski visus pretiniekus, un divas retas komandas, kas aizbrauca ar neizšķirtu (un 100% nebija par to nelaimīgas!) bija „Barcelona” un „Real” (plus katalāņiem neizšķirts arī Spānijas Superkausa spēlē). Atļaušos subjektīvi apgalvot, ka minētie divi spāņu supergrandi ir augstākas kvalitātes klubi nekā „Chelsea”... Līdz ar to atkal atgriežos pie jau izteiktā secinājuma – 0:0 Madridē „Chelsea” ir ļoti labs rezultāts, kas tika iegūts pateicoties Mourinju izvēlētajai aizsardzības taktikai un, protams, nevainojamajam un pacietīgajam „Chelsea” spēlētāju izpildījumam. Portugāļu speciālista teikto, ka "tas nav nekāds pozitīvs rezultāts komandai, kura atbildes spēli aizvada mājās, taču kā ir, tā ir" uzskatu par liekuļošanu, kas, protams, piederas pie lietas.

Piedodiet „Chelsea” atbalstītāji, bet neslēpšu, ka esmu „Atletico” pusē – esmu ne jau hardcore fans, bet šīs sezonas modeļa jūsmotājs, jo allaž simpatizē, ja klubi ar daudzreiz mazāku budžetu spēj iekost lielajiem (ja „Atletico” izcels 38 kārtu „La Liga”, tas būs kaut kas neticams!). Tāpēc biju neapmierināts ar pirmās spēles zviedru tiesnesi – nu tik sīkumains un piekasīgs... „Atletico” un „Barcelona” ČL atbildes maču tiesāja Hovards Vebs un viņa liberālā pieeja toreiz nospēlēja par labu madridiešiem, jo tika atļauts fizisks futbols. Arī vakar būtu bijis tāpat, lai cik neticami tas neizklausītos (jo stereotipi taču paši saka priekšā – angļu komandās ir spēka mitriķi un fiziska futbola piekritēji, kamēr spāņu komandās - vārguļi un simulanti... Nekā nebija, šoreiz ir citādi...). Nesaku, ka „Atletico” ir fiziski spēcīgāki nekā „Chelsea”, bet runa vairāk par to, ka Madrides vienībai bija iniciatīva, tā allaž mēģināja gūt vārtus un, protams, kad pie bumbas tika „Chelsea”, atlēti pēc iespējas ātrāk vēlējās sev ierasti agresīvajā manierē atņemt pretiniekam bumbu – pie šāda tiesāšanas stila (daudz svilpju/paužu, grūtības atņemt bumbu „tiesneša skalā”) tas lielā mērā neizdevās.

Londonā būs jau pavisam cita spēle. Godīgi sakot, šosezon neesmu redzējis daudz „Chelsea” spēļu, bet zinu, ka ar iedvesmu vien lielā mērā pietika, lai pēc zaudējuma viesos vēlāk „Stamford Bridge” izsistu PSG. Tāpat zinām, ka tikai nupat Mourinju vadībā „Chelsea” beidzot piedzīvoja pirmo zaudējumu mājās – tātad tas notiek gaužām, gaužām reti. Un tai pašā laikā „Atletico” viesos šosezon spēlē kā nu kuro reizi. Piemēram, pret „Milan” (tas retais gadījums, kad Djego Simeones komanda šosezon aizvadīja svarīgu spēli ārpus Spānijas) „Atletico” izskatījās ļoti ievainojama un aizvestā 1:0 uzvara nešķita līdz galam pelnīta.

Protams, daudz izšķirs sastāvu nepilnības. „Chelsea” pirmajā spēlē zaudēja četrus svarīgus spēlētājus (Petru Čehu, Džonu Teriju, Frenku Lampardu un Džonu Obi Mikelu), tomēr atļaušos drosmīgi apgalvot, ka „Atletico” zaudējums viena vienīga Gabi personā ir gandrīz līdzvērtīgs (Gabi pret Lampardu). Ja „Chelsea” un „Atletico” duelis joprojām būs tikpat aizvērts, tad vārtsargu loma nebūs tik milzīga, turklāt kopumā „Chelsea” sastāvs ir dziļāks. Jā, „Atletico” ir ex-„Chelsea” pussargs Tjagu Mendešs, bet tie, kas zina „Atletico” ļoti labi, saprot, ko šai komandai nozīmē Gabi.

Lai nu kā, mans rezumē ir īss un konkrēts – Mourinju, izejot no šīs sezonas „Chelsea” un, kas ne mazāk svarīgi, „Atletico” modeļa, izvēlējas pareizo taktiku un uzlaboja savas komandas cerības iekļūt finālā. Ja pirms pusfināla es tās vērtēju 60%/40% „Atletico” labā, tad tagad tāda pati procentuālā attiecība būtu piemērojama jau par labu „Chelsea”. Katrā ziņā – cerēsim, ka atbildes spēle Londonā būs kaut mazliet atvērtāka, drosmīgāka un skatāmāka. Lai dzīvo futbols!