2006. gadā Judži Idem (Yuji Ide) tika atņemta Superlicense, jo visu četru posmu kvalifikācijās, kurās viņš paspēja piedalīties, japānis "pole position" ieguvējam zaudēja vairāk par piecām sekundēm. Taču ne tikai par to vien. "Super Aguri" komandas mašīnas jau tā nebija pietiekami ātras, bet Ide visu vēl vairāk sabojāja, nespēdams to pilotēt kaut cik piedienīgi, iespējas iesaistīties sadursmēs izmantojot gandrīz vienmēr, turklāt nemaz nemācēja ar kolēģiem komunicēt angļu valodā. Finišēt viņam izdevās tikai vienreiz, kad Austrālijā tika iegūta 13. vieta un uzvarētājam zaudēti trīs apļi. Ide ātri tika nomainīts ar Franku Montaņī.
Slavenā franču aktiera Žan-Pola Belmondo dēls Pols Belmondo (Paul Belmondo) savu popularitāti izkaroja vēl astoņdesmito gadu sākumā, kad kļuva par Monako princeses Stefānijas mīļoto vīrieti. Tomēr viņa karjera Formulā 1 izvērtās par katastrofu un noslēdzās līdz ar naudas izbeigšanos. 1992. gadā "March" sastāvā un 1994. gadā "Pacific" rindās Belmondo mēģināja kvalificēties kopsummā 27 sacīkstēm, taču tas izdevās tikai septiņas reizes. Vienā no tām viņš bija spiests izstāties fizisko spēku izsīkuma dēļ, bet par rezultātiem pārējās nemaz nav vērts runāt. Ņemot vērā, ka arī mazāko formulu čempionātos viņa rezultāti bija slikti, Belmondo diez vai būtu varējis uzvarēt pat ar visātrāko auto.
Bernijs Eklstouns pirms dažiem ar pilnu nopietnību izteicās, ka vēlētos redzēt Formulā 1 nēģeri, ebreju un sievieti. Izraēlietis Hanohs Nisanī (Chanoch Nissany) saviem tautiešiem deva nelielu cerību, taču tikai līdz brīdim, kad izbrauca trasē. Nisanī gan nekļuva par F1 sacīkšu pilotu un labi, ka tā. 2005. gada Ungārijas "Grand Prix" treniņbraucienos ar "Minardi" formulu viņš, būdams vairāk kā 40 gadus vecs, aplī zaudēja 13 sekundes un galu galā komandai pa radio savu slikto rezultātu attaisnoja ar to, ka "formulai ir pārāk liela saķere". Debija F1 viņam beidzās ar izlidošanu grants joslā, taču pat izkāpt no mašīnas viņš neprata, jo neizdevās noņemt formulas stūri. Pacēlājs mašīnu ar visu pilotu iekšā nogādāja drošā vietā. Nisanī gan var attaisnot - nodarboties ar autosportu viņš sāka vien īsi pirms tam, būdams 38 gadus vecs.
Nisanī katastrofālā debija F1 treniņbracienos:
Izņēmuma kārtā arī kāds neveiksminieks no agrīnajiem F1 gadiem. Brits Als Pīss (Al Pease) Formulā 1 startēja vēl sešdesmito gadu beigās, taču ir pieminēšanas vērts, jo aizvien ir vienīgais pilots, kurš diskvalificēts, jo bijis pārāk lēns. 1969. gada Kanādas "Grand Prix" braucot ar konkurēt nespējīgo "Eagle-Climax" formulu, viņš par vairākiem apļiem bija atpalicis no līderiem, taču bija gatavs gandrīz teju vai izkauties ar katru, kurš nokļuva aizmugurē. Kad agresīvajā braukšanas manierē Pīss gandrīz izsita no trases Džekiju Stjuartu, komandas īpašnieks Kens Tairels aizgāja sūdzēties tiesnešiem un drīz Pīsam tika parādīts melnais karogs.
Pilots, ar visīsāko karjeru Formulā 1. Marko Apičella (Marco Apicella) iepriekšējās sezonās bija parādījis labu sniegumu Japānas F3000 čempionātā un Edijs Džordans savā komandā vēlājās izmēģināt jaunos talantus. Uz 1992. gada Itālijas "Grand Prix" viņš iesēdināja Apičellu savā "Jordan-Hart" mašīnā, ar ko itālis kvalificējās 23. starta vietai. Startā viņš tika līdz pirmajam līkumam, pirms sadūrās ar JJ Lehto un izstājās. Pie līguma pagarināšanas Apičella netika un atgriezās Japānā, lai vairs nekad neparādītos uz F1 skatuves.
Sponsoru nauda, ko varēja piedāvāt Žans-Deniss Deletrazs (Jean-Denis Deletraz) likās tik pievilcīga parādos slīkstošajai "Larrousse" komandai, kas 1994. gada pēdējā posmā tā izmeta no sastāva Adrianu Kamposu, kura sponsori arī bija samaksājuši par pilota iespēju startēt. Togad kvalificēties sacīkstēm mēģināja kopumā gandrīz 50 piloti, ieskaitot lielu daļu tādu, kam nebija ne nojausmas par talantu, taču finansiālas iespējas pilnīgi pietiekošas. Deletrazs pārsteidza ar kvalificēšanos priekšpēdējā pozīcijā debijas sacīkstēm Austrālijā, taču jau startā atkrita uz pēdējo vietu. Kopš tā mirkļa Deletrazs sāka stabili atpalikt un Mihaels Šūmahers ar Deimonu Hilu, kuri cīnījās par uzvaru, par apli viņu apsteidza jau pēc pirmajiem desmit apļiem. Līdz sacensību vidum, kad Deletrazs izstājās, viņš tika apdzīts par apli vēl deviņas reizes un daudzi izteica varbūtību, ka tas darīts ar nolūku nokļūt TV kameru redzeslokā, kur padižoties ar sponsoru nosaukumiem uz savas mašīnas. Par to liecināja arī viņa hobijs pārsniegt ātrumu boksu celiņā, kas savukārt nozīmēja "stop/go" sodu un, protams, papildus uzmanību no televīzijas puses. Nākamajā gadā Deletrazs aizvadīja divas ne vairāk pārliecinošas sacīkstes "Pacific" komandas sastāvā.
Jau kopš septiņu gadu vecuma Estebans Tuero (Esteban Tuero) sāka nodarboties ar autosportu un savā 18. dzimšanas dienā jau startēja F3000 čempionātā, kas ir GP2 priekšgājējs. Tomēr, ja tādi piloti kā Fernando Alonso un Luiss Hamiltons tobrīd kāpa uz augšu, pirmkārt, pateicoties savam talantam, tad Tuero to darīja, pakāpjoties uz savu sponsoru pienestās naudas maisiem. Ieguvis vien tik pieredzes, lai tiktu pie Superlicences, 19 gadu vecumā viņš debitēja "Minardi" komandā. 1998. gada sezonā Tuero piedalījās visās 16 sacīkstēs, no kurām 12 posmos izstājās, pēdējā no tiem ietriecoties Toranosukes Takagi mašīnā un savainojot kaklu. Tās bija beigas F1 karjerai un nācās atgriezties Argentīnā, kur Tuero turpināja braukt sacīkstēs. Bijušais pilots un TV komentētājs Martins Brandls izteicās: "Tas ir biedējoši! Man nepatīk, ka te brauc piloti ar tik mazu pieredzi. Patiesībā šādi nulles vērti piloti mani kaitina."
Tuero sagādā iespaidīgu šovu saviem tautiešiem:
Japāņu pilotu Taki Inoue (Taki Inoue) par iespēju 1995. gadā visos posmos pārstāvēt "Footwork" vienību samaksāja 4.5 miljonus ASV dolāru, taču atcerēsies viņu tikai divu iemeslu dēļ. Monako treniņbraucienos japāņa mašīnu vajadzēja novākt no trases, taču sportists atteicās no ceļamkrāna palīdzības, jo tas nozīmētu, ka viņam netiks atļauts piedalīties kvalifikācijā. Tika atrasts cits risinājums - trases darbinieki piekrita aizvilkt salūzušo Inoue formulu uz boksiem trosē, ar visu pilotu sēdeklī. Inoue bija uzvilcis ķiveri, taču nepiesprādzējās, jo negaidīja, ka no aizmugures viņa bolīdā pēkšņi ietrieksies drošības mašīna. Rezultātā formula apgāzās otrādi un laime, ka sportists tika sveikā cauri vien ar smadzeņu trīci. Ungārijā Inoue cieta atkal - šoreiz pēc izstāšanās viņš izkāpa no savas mašīnas un īsi pēc tam tika notriekts - to paveica mediķu auto, kas tobrīd steidza palīgā. Interesanti, ka pēc motora izbeigšanās Inoue nemaz nebija vajadzīga ārstu palīdzība... vismaz līdz notriekšanas brīdim. Lieki piebilst, ka savā 18 sacīkstes garajā karjerā Inoue nenopelnīja nevienu punktu.
Negribas runāt neko sliktu par sievietēm, bet Džovanna Amati (Giovanna Amati) ir tā vērta. Viņu atceras kā pēdējo daiļā dzimuma pārstāvi, kas tikusi līdz iespējai startēt Formulā 1, taču mazāk ir to, kas zina, ka šo iespēju viņa neizmantoja, turklāt neizmantoja diezgan pārliecinoši. Laikā, kad tika baumots par Amati romānu ar Flavio Briatori, viņai tika dota iespēja testos izmēģināt "Benetton" formulu. 1992. gadā Amati pievienojās grimstošajai "Brabham" komandai, taču pirmajos treniņbraucienos Dienvidāfrikā itāliete bija absolūti lēna un sešas reizes pamanījās izslīdēt. Nespēdama kvalificēties arī nākamajiem diviem posmiem, viņa tika nomainīta ar Deimonu Hilu.
Brazīlija cerēja, ka Rikardu Rosets (Ricardo Rosset) kļūs par nākošo Airtonu Sennu, tomēr sanāca vien kauna traips un šo sportistu atcerēsies kā vienu no nemākulīgākajiem braucējiem. 1996. gadā Rosetu pieņēma "Footwork" komanda, tomēr nespēja turēties līdzi pārinieka Josa Verstapena ātrumam gan sacīkstēs, gan kvalifikācijās bija acīm redzama. Pilnīgi vienmēr Rosets ieguva zemāku starta vietu nekā Verstapens, kurš pirms tam bija pildījis pārliecinoša otrā numura lomu Mihaelam Šūmaheram. Turklāt, kādu laiku Rosetam bija jāstartē ar pilnībā neuzlabotu auto, jo komandā notika izmaiņas vadībā. 1997. gadā Rosets tika iekļauts jaunizveidotajā "Lola" komandā, tomēr pat netika līdz startēšanai, jo mašīna izrādījās konkurēt nespējīga un uzreiz pēc tam aizgāja arī galvenais sponsors, sagraujot sākumā šķietami cerīgo projektu. 1998. gadā Rosetam izdevās raiba sezona "Tyrrell" komandā, kurai šķita pievilcīga braucēja piedāvātā sponsoru nauda. TV komentētāji Martins Brandls un Marejs Vokers toreiz izteicās, ka šim pilotam viennozīmīgi pietrūkst F1 braucēja kvalitātes, bet, kad Monako posma kvalifikācijā viņš izcili idiotiskā veidā sadauzīja savu auto, mehāniķi sadusmojās, izstrādājot ar Rosetu nepatīkamu joku. Tie apstrādāja pilota skūteri, ar ko viņš pārvietojās padokā, noplēšot daļu no uzlīmes, uz kuras bija rakstīts Roseta vārds - rezultātā tā vēstīja, ka ar šo braucamrīku pārvietojas "tosset" jeb "onānists". Beļģijā Rosets, protams, bija viens no tiem 14 braucējiem, kas avarēja slavenajā masveida sadursmē. Japānas "Grand Prix" nedēļas nogalē, braucot pa blakus trasei esošajiem "amerikāņu kalniņiem", Rosē guva savainojumu un tās bija beigas viņa F1 karjerai.
Rosets izpelnās mehāniķu dusmas Monako ielās:
Izmantotie resursi:Formula One RejectsESPN: The Worldwide Leader In Sports
