01.06.2015. 08:29
Vēlēšanu tuvošanās ir laiks, kad var izspiest ne tikai materiālu

Pilna vērsija:

, Diena.lv, Sports

Norunātajā laikā viesnīcas Astor uzgaidāmajā telpā vispirms ienāca kādreizējā Igaunijas vieglatlētikas slavenība Jiri Tamms, kuram 1980. gadā īsu laika sprīdi piederēja pasaules rekords vesera mešanā. "Es Sergejam palīdzu priekšvēlēšanu kampaņā," skaidroja Tamms. Uz jautājumu, kur Bubkam patlaban ir dzīvesvieta, sekoja negaidīta atbilde: "Kijevā un lidmašīnā." Līdz vēlēšanām ir jāpagūst paviesoties pēc iespējas vairāk IAAF balsstiesīgo vietās, bet tādas kopumā ir divsimt četrpadsmit...

Bubka jau sarunas sākumā novilka sarkano līniju. "Par politiku es vispār nerunāju. Es nodarbojos ar to, ko mīlu, kas ir tuvs manai dvēselei, un tai es arī kalpoju." Viņu var saprast. Sergejs ir uzaudzis Ukrainas austrumos Luhanskā, bet pēc tam kopā ar treneri pārcēlās uz Doņecku. Pēdējā gada laikā abas pilsētas ir lādiņu izpostītas.

Intervijas fragments

1983. gads bija nozīmīgs jūsu karjerā, jo pirmo reizi kļuvāt par pasaules čempionu. Togad startējāt arī sacensībās Rīgas kausi, iegūstot otro vietu aiz Latvijas rekordista Aleksandra Obižajeva.

Treneris mani visu laiku gatavoja lielajam sportam - nekad neforsēja slodzes un jauniešu vecumā necentās paātrināt rezultātu izaugsmi. Šāda pieeja ir ļoti svarīga, ja ir mērķis sasniegt patiešām augstvērtīgus rezultātus. Treneris mani gatavoja 1984. gada sezonai. Viņš uzskatīja, ka divdesmit gadu vecumā man ir jānokļūst lielajā sportā un tur jāpaliek uz ilgu laiku. Sanāca, ka nedaudz apsteidzām laiku.

Kāds ir izskaidrojums, ka tajā gadā pasaules čempionātā Helsinkos jaunais Bubka vislabāk pielāgojās sarežģītajiem laikapstākļiem, jo lietus dēļ sacensības ilga septiņas stundas?

Visu čempionātu bija saulains laiks, bet kārtslēkšanas kvalifikācijas laikā sāka līt. Tās bija neaizmirstamas sacensības - kļūdainu lēmumu pieņēma tiesnešu kolēģija. Kvalifikācijā divās plūsmās startēja 27 dalībnieki. Lietus bija tik spēcīgs, ka 17 dalībnieku nepārvarēja izvēlēto sākuma augstumu. Astoņi sportisti, to skaitā arī es, pārlēca vismaz vienā augstumā novietotu latiņu, tad lietus dēļ sacensības pārtrauca. Divi pieļāva taktisku kļūdu, jo vēl nebija sākuši startēt. Mums pateica, ka visiem būs jāierodas stadionā nākamajā rītā, lai turpinātu kvalifikāciju. Es jau tolaik biju jauniņais, bet pieredzējušais polis Vladislavs Kozakevičs iebilda pret šādu lēmumu. Viņš tiesnešiem pateica, ka mums nav jāturpina kvalifikācija, jo esam jau iekļuvuši finālā. Mēs sēdējām zem stadiona tribīnēm, un tiesnešiem tika nodota ziņa, ka astoņi sportisti negrasās atgriezties sektorā. Tad arī tika pieņemts unikāls, pēc savas būtības gan pēdiņās liekams, lēmums - finālsacensībām pielaida visus 27 kārtslēcējus! Tas bija nesaprotami, jo kāpēc tad mēs, sarežģītajos laikapstākļos riskējot ar dzīvību, startējām kvalifikācijā?

Stāstot par sacensībām Helsinkos, teicāt, ka riskējāt arī ar dzīvību. Kārtslēkšana ir bīstamākā vieglatlētikas disciplīna?

Ja līst, tad pilnīgi noteikti. Bija interesanti, kā vispār nokļuvu Helsinkos. PSRS izlases galvenais lēkšanas disciplīnu treneris Igors Terovanesjans pirms sacensībām Sanktpēterburgā skaidri pateica, ka pirmās un otrās vietas ieguvēji brauks uz čempionātu, ja labāko trijniekā rezultātu starpība būs vismaz pieci centimetri. Tā arī bija. Iekļuvu PSRS izlasē, bet tolaik dokumentus izbraukšanai uz kapitālistiskajām zemēm formēja sešus līdz astoņus mēnešus. Vispirms visus pārbaudīja apgabala partijas komitejā, tad sūtīja uz Kijevu un tālāk jau uz Maskavu. Neviens nebija gaidījis, ka es iekļūšu PSRS izlasē! Mani dokumenti pienāca vienu dienu pirms izlidošanas uz pasaules čempionātu. Tolaik arī stingri tika noteikta stratēģija. Sacensībās bija jālec 5,40, tad 5,50 un 5,60 metru augstumā novietotā latiņa. Ja uzrādu rezultātu 5,60 metru, tālāk jau es pats varu izvēlēties nākamo augstumu. Helsinkos tā arī darīju - pārlēcu 5,40 un 5,50 metru augstumā novietoto latiņu, bet tad pretvējš bija tik spēcīgs, ka 5,60 metru augstumā nevarēju kājas pacelt uz augšu. Divi mēģinājumi bija nesekmīgi. Trešajā es patiešām nopietni riskēju. Ieskrienoties orientējos pēc baltajām celiņa līnijām. Nosolījos - lai arī, iespējams, būs jānokrīt uz ieskrējiena celiņa, lēcienu izpildīšu līdz galam. Pārlēcu. Biju jau nodrošinājis sev bronzu, bet ar pirmo piegājienu pārvarētie 5,70 metru izrādījās zelta medaļas vērtībā.

Tajās sacensībās arī aizsākās Bubkas ēra kārtslēkšanā...

Biju jauns un daudz ko vēl nezināju. Pēc sacensībām bija dopinga kontrole, skanēja himna, 70 000 skatītāju tribīnēs, un es apmulsis devos uz autobusu, lai brauktu uz studentu kopmītnēm, kurās dzīvoja visi sportisti. Pa ceļam Kozakevičs man pajautāja - kāpēc tu esi autobusā? Neizpratnē satrūkos - kur tad man ir jābūt? Es taču deviņpadsmit gadu vecumā neko vēl nezināju, kas un kā notiek. Viņš man pateica, ka ir taču arī preses konference... Es ļoti uztraucos un pārdzīvoju. Padomju Savienībā augošam sportistam neko tādu nemācīja. Otrās vietas ieguvējs Konstantīns Volkovs kopmītnē atgriezās ļoti dusmīgs. Preses konferencē viņam vaicājot, no kurienes ir Bubka un kā izaudzis par pasaules čempionu, bet viņš nezinot, ko atbildēt. Helsinkos bija vienas no trijām sarežģītākajām sacensībām manā karjerā. Vēl ļoti grūti bija izcīnīt vienīgo olimpisko zeltu 1988. gadā Seulā un pēdējo sesto pasaules čempiona titulu 1997. gadā Atēnās.

Ko Bubka centīsies mainīt, ja tiks ievēlēts par IAAF prezidentu?

Ir jāpanāk profesionāls piegājiens visu jautājumu risināšanā, sākot jau ar profesionālām nacionālajām federācijām. Ir jādod federācijām visi instrumenti sekmīgai attīstībai. Mārketingam mūsdienās ir svarīga loma, jo veicina papildu finansējuma piesaistīšanu.

Kā reāli IAAF var palīdzēt? Jo, piemēram, ar Starptautiskās Futbola federācijas atbalstu Latvijā ir izveidoti jauni futbola laukumi.

Man šķiet, ka futbolā ir vairākas attīstības programmas. Mums lielākā summa - 15 miljonu dolāru - ir novirzīta vieglatlētikas attīstībai. Es uzskatu, ka naudas sadalījums ir jāpārskata. No 30 līdz 50 miljoniem dolāru būtu jādod administratīvajām vajadzībām, lai federācijām būtu pamata bāze un tās varētu pēc tam papildus piesaistīt finansējumu.

Ar kuriem Latvijas vieglatlētiem ceļi ir krustojušies?

No sportošanas laikiem pazīstu Māri Bružiku un Sašu Obižajevu. Puikas gados daudz lasīju par agrāko laiku zvaigznēm, tāpēc zinu, ka Latvijā ir izcils septiņdesmito gadu šķēpmetējs Jānis Lūsis. Ar savām zvaigznēm katrai valstij ir jālepojas.

Visu sarunu ar kādreizējo vieglatlētikas zvaigzni Sergeju Bubku lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!



Tenisa klubs Spars, SIA "Jaunrūdas", Mārupes n., LV-2167
Lucenko Jekaterina Lucenko JekaterinaAerobika, Aerobika ūdenī
FTA
Reģistrēties