„Mana pirmā cīņa profesionālajā boksā bija Rīgas Hanzas vidusskolā ar lietuviešu bokseri, kurš bija Eiropas junioru čempionāta medaļnieks. Pieredzējis amatieru bokseris, kura augums bija tuvu diviem metriem. Man teica, ka nekas īpašs no viņa neesot, parasts bokseris. Tomēr pirmie trīs raundi pagāja līdzīgā cīņā un tikai ceturtajā raundā man izdevās uztaisīt divus nokdaunus. Interesanti, ka lietuvietis boksējās zem cita vārda un uzvārda, lai pēc tam varētu turpināt cīnīties amatieros. Tikmēr mani šī cīņa aizvirzīja no amatieru boksa u profesionālo. Nevarētu teikt, ka pirms cīņas bija kāds īpašs noskaņojums. Tobrīd bija jācīnās tikai četri raundi – tas bija pietuvināti amatieru boksam. Salīdzinot ar manām pēdējām cīņām nekādas īpašās grūtības šī cīņa neradīja. Tolaik es pat iedomāties nevarēju, ka kādudien trenēšos tā, kā to daru pašlaik.”
„Nepatīk gremdēties pagātnē, vairāk raugos nākotnē. Taču pirms pēdējās cīņas Liverpūlē bijām patiešām šokēti. Ap pulksten trijiem bijām pagulējuši diendusu, kad saņēmu zvanu no mūsu menedžera ar aicinājumu nonākt lejā uz viesnīcas recepciju. Kad atnācu, viņš man atklāja – lieta tāda, ka cīņas sākums pārcelts no plkst. 20:00 uz 18:00. Bet Mairim vispār ļoti nepatīk, ja kaut kas mainās. Vēl rīta rosmē teicu, ka šoreiz viss kaut kā iet ļoti gludi, bet tad – še tev!
Tāpat kļuva zināms, ka angļi desmit raundu vietā iecerējuši aizvadīt tikai astoņus. Kad jau vēlāk ar viņiem runājām, atbilde izskanēja kaut kas no sērijas – vai tad Briedis nevar viņu izrubīt astoņos raundos, viņam vajadzīgi desmit? Skaidrs, ka kādam bija jārunā ar Mairi un jāpastāsta jaunumi. Pasniedzām to visu maigāk nekā tas tika pasniegts mums. Parasti vispār līdz Mairim nonāk tikai puse no informācijas, visu lieko izfiltrējam. Ja būtu zinājuši, ka jāaizvada tikai astoņi raundi, būtu samazinājuši treniņu apjomu, lieki netērētu enerģiju, koncentrētos uz lielāku ātrumu.
Vēlāk noskaidrojās, ka Beljū treneris vienkārši licis pārcelt cīņu uz sešiem, lai varētu to redzēt klātienē, jo astoņos viņam jau bija jābūt ģērbtuvē pie Beljū. Ko tādu nebiju gaidījis. Un tas notika vien trīs četras stundas pirms cīņas. Pārsteigti bija visi. Arī no Birmingemas atbraukušie latvieši. Izrādījās, ka viņi atbrauca uz cīņu, bet tā jau bija beigusies. Ir tāds teiciens, ka bokss ir netīrākais bizness pasaulē. Šis bija tam apliecinājums. Liekais stress ietekmēja arī Mairi, kurš pirmajā raundā izlaida pāris sitienus. Otrajā un trešajā raundā jau viss bija kārtībā.”
„Tā ir tikai viena no tūkstoš epizodēm, viens no spilgtajiem brīžiem, kas piedzīvoti 14 gadu laikā. Tolaik Mairis vēl trenējās kikboksā. Gadījās arī neizteiksmīgas cīņas un pat kāds zaudējums, tomēr pārsvarā viņš vinnēja. Un, tad pienāca sacensības Piemaskavā, Istras ūdenskrātuves rajonā, kur bija pulcējušies astoņi labākie pasaules kikbokseri. Pirmajā cīņā Mairis uzvarēja tadžiku, taču guva savainojumu, bet otrajā cīņā pretī bija ukrainis Žuravļovs, vairākkārtējs pasaules čempions. Mairis bija zaudējis šo cīņu vēl pirms došanās ringā, negribēja piedalīties. Bet es viņam visai skarbi pateicu: „Tu esi cīnītājs vai neesi. Man gļēvuļi nav vajadzīgi. Ja neiesi cīnīties, tad vari pie manis vairs nenākt.” Devu viņam iespēju apdomāties trīs līdz piecas minūtes.
Pēc kāda laika viņš pienāca pie manis un teica, ka ir gatavs cīnīties. Ringā viņš izgāja ļoti noskaņojies un pirmā raunda beigās aizsūtīja Žuravļovu nokdaunā. Brīdināju viņu, ka tik viegli nebūs, ukrainim ir labs cīnītāja raksturs, taču Mairis jau bija sapriecājies par uzvaru un viss beidzās ar to, ka otrajā raundā identiskā veidā viņš pats pēc diezgan smaga nokdauna nonāca uz dēļiem. Apsvēru pat iespēju nomest dvieli. Mairis turpināja cīņu, bet nācās zaudēt. Tomēr pēc cīņas es viņam teicu: „Šī bija tava lielā uzvara, tāpēc, jo parādīji raksturu un par spīti visam izgāji cīnīties.” Domāju, ka toreiz mainījās viņa uztvere.”
„Vēlos izcelt kādu Maira īpašību, kas ļoti atvieglo manu darbu. Viņš ir ļoti punktuāls un to pašu pieprasa arī no citiem. Diemžēl reizēm, kad cīņas laiks tiek mainīts, tas viņu var negatīvi ietekmēt psiholoģiskajā ziņā. Tad viņam sākas neliela panika. Punktualitāte un darba kultūra izpaužas arī treniņos. Ja treneris saka, ka kaut kas ir jāizdara, tad tas arī tiek izdarīts. Vienīgi jāņem vērā, ka Mairis vienmēr pajautās - kāpēc tas jādara un ko tas man dos? Tādos brīžos svarīga ir argumentācija. Tādā veidā Mairis testē gan mani, gan trenerus. Nezinu, kā ir ar menedžeriem. Viņš ir prasīgs un akurāts, bet tas ir svarīgi. Kad strādāju ar svarcēlājiem, arī Viktors Ščerbatihs tāds bija. Šī attieksme vēlāk parādās arī rezultātos.”
„Man simpatizē gan Mairis, gan visa viņa komanda. Arī Mairis pats ir priecīgs, ka viņam nav lieki jāstreso, jo katrs ķēdes posms paveiks savu darbu. Viņš ir personība un cīnītājs, kas spēja aizraut gan lielus, gan mazus. Spilgtākais apliecinājums tam ir fakts, ka uz pēdējo cīņu Liverpūlē latvieši bija sabraukuši no Anglijas malu malām, bet daži ar visām ģimenēm bija atlidojuši no Latvijas. Mairis ir tāds mūsdienu varonis. Kā cilvēks viņš spēja ražot pozitīvās emocijas. Vienlaikus viņš ir piezemēts un tolerants. Pēc cīņas Liverpūlē Mairis pats kāpa pāri žogam, lai nobildētos ar faniem, tādējādi parādot, cik svarīgi viņam ir just šo atbalstu. Ir patīkami justies piederīgam un pārņem lepnums, ka esi latvietis.”
„Es ar Mairi sāku sadarboties kopš viņa trešās cīņas. Ir liela atšķirība starp apstākļiem kādos notika pirmās cīņas, kur nācās dzīvot un trenēties, un to, kāds organizatoriskais līmenis ir bijis pēdējās cīņās. ASV nācās cīnīties naktsklubā, citviet medicīniskajās pārbaudēs atklājās, ka nav ieradies ārsts, bet Frankfurtē glaunā koncertzālē nebija ģērbtuvju. Visi bokseri ģērbās divus metrus platā, bet ļoti garā koridorā blakus klavierēm. Iesildīšanās notika kāpņu telpā starp stāviem. Pēdējās reizēs ir bijusi nodrošināta pat treniņu zāle, bet agrāk nācies trenēties turpat viesnīcu gaiteņos. Kad nākuši cilvēki, treniņš bijis jāpārtrauc, lai tos palaistu garām. Taču tam iziet cauri 95% bokseru, ja viena aiz tevis nestāv liela nauda.
Labi atmiņā palicis gadījums Vācijā, kur organizatori it kā bija apmaksājuši ēdināšanu, taču tikai reizi dienā. Kad gājām skaidroties, viņi teica, lai tik ēdam un rēķinu pieskaitām numuriņam, vēlāk tas tiks nomaksāts. Taču, kad izrakstījāmies no viesnīcas, mums pieprasīja šos rēķinus samaksāt un nelaida laukā no viesnīcas. Organizatora tālruņa numurs bija izslēgts, bet viņš pats – kaut kur pazudis. Par laimi, beigās pašiem viesnīcniekiem laikam apnika ar mums skaidroties, viņi saprata, ka mēs nekrāpjamies un paši esam piekrāpti.
Vislabākie apstākļi bija Čečenijā. Par spīti tam, ka no Mineraļnije Vodi līdz Groznijai nācās četras stundas braukt ar busiņu. Tad sanāca arī pirmā saikne ar vietējo kultūru, jo saņēmu aizrādījumu, ka sabiedriskās vietās šortās staigāt nav pieklājīgi. Viesnīca tur bija lieliska, varējām iet uz restorānu vai pasūtīt ēdienu uz numuriņu. Bija jauna arēna, plašas ģērbtuves un mums tika nodrošināts viss nepieciešamais.”
„Domāju, ka vairums cilvēki to neredz, bet Mairis pirms katras cīņas ir ja ne gluži sabijies, tad satraucies gan. Tas tikai apliecina, ka viņš nav nekāda mašīna, bet gan tikai cilvēks. Daudzi jau runā, ka kāds no viņa pretiniekiem ir bijis tāds vai šitāds, ka pretī viņam nāk maisi, taču katru cīņu Mairis sagaida nelielā uztraukumā. Lai kāds arī nebūtu pretinieks, viņš pret to atteicas nopietni un ir pilnībā koncentrējies. Tas man visvairāk ir iespiedies prātā. Tādēļ nereti viņu uzmundrinu – ja reiz tu noliki tādu dzelzi, akmeni kā Olenrevadžu Durudolu, tad nākamajās cīņās jābūt vieglāk.”
TKO - tehniskais nokautsKO - nokautsUD - tiesnešu lēmumsRTD - tiesneša tehniskais lēmums
21. jeb acīte #latvijavar Paldies daudzajiem līdzjutējiem tribīnēs un pie TV ekrāniem - atbalstu sajutu! pic.twitter.com/5IfXFHqCky— Mairis Briedis (@BriedisMairis) October 15, 2016
