- Kāpēc atgriezies? Kas mudināja nākt atpakaļ uz mājām?
- Pirmkārt jau jāsāk ar to, ka Prāgā man bija noslēgts līgums uz trīs gadiem un no Rīgas gāju prom nevis tādēļ, ka te būtu bijis slikti vai nesaskaņas. Vienkārši kādreiz jāmēģina arī kaut ko pamēģināt citu, nesēdēt uz vietas, lai saprastu, kas notiek citur. Jāsaka godīgi, ka man bija liels izaicinājums un tas bija viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ aizbraucu. Čehijā esmu kādu laiku dzīvojis, zinu valodu un cilvēkus, bet otrs faktors bija tas, ka visu bija jābūvē pilnībā no nulles. Ar Popradu vilka paralēles tādēļ, ka tam klubam bija palikuši parādi un tāds pats nosaukums, bet būtībā Prāgas klubam bija jauni īpašnieki. Kad aizbraucu, bija jau vienojušies ar treneri Jozefu Jandaču, taču uzreiz jau pateicu, ka nebūs labi, jo diviem nepieredzējušiem treneriem, kuri ir strādājuši tikai Čehijā, būs grūti pavilkt KHL līmeni. Viņi nav slikti speciālisti, bet ir čehu hokeja speciālisti. Teicu, ka uz vienu sezonu vajadzētu ņemt treneri, kurš ir izgājis cauri KHL, jo nav tik vienkārši. To pašu vēlāk atzina arī treneri, viegli nebija. Atgriežoties pie sākuma, gribēju paskatīties, kā ir citur. Sākumā man jautāja, vai es kādu nevaru ieteikt, kas varētu būt GM Prāgā. Dažus vārdus nosaucu, bet pēc kāda brīža man pašam piedāvāja. Laika apdomāt visu bija pietiekami, jo «Dinamo» sezona vēl gāja, bet Čehijas Hokeja federācija nebija iedevusi klubam atļauju startēt KHL. Apmēram divus mēnešus varēju apdomāt piedāvājumu un visvairāk vilināja tas, ka tev ir iespēja visu veidot savām rokām no pilnīgas nulles. Nebija nekā, nulle. Bija divi īpašnieki ar pietiekami lielu finansiālo atbalstu un vēlmi izveidot KHL klubu Čehijā. Izlēmu, ka jāpamēģina un jāpierāda pašam sev, jāparbauda, ko es spēju un ko – ne. Tā bija laba motivācija.
Sākums bija smags, nebija ne stadiona, ne ģērbtuves. Vienojāmies ar «Sparta» un iegājām viņu mājvietā «Tip Sport Arēnā», viņi par mani smējās: «Kāds jums te KHL, tu esi traks». Bet tomēr palaidām klubu, pirms pirmā mača trīs, četras naktis nebiju gulējis, ļoti daudz ko sadarījām pēdējā brīdī, lai spēle vispār varētu notikt. Iesildīšanās laikā nodzisa ugunis, jo bija grandiozs šovs un «izsita korķus», bet hallē bija elektriķi, kas situāciju glāba un pa lielam maz kas to vispār pamanīja. Jāsaka, ka līdz sezonas vidum attiecības bija uz nažiem un gāja diezgan smagi, īpaši ar «Sparta» klubu, bet vēlāk, kad sezona ritēja un «Lev» spēlēja, jau sadarbojāmies, jo īpašnieki nopirka «Sparta» akcijas un jau bija divi klubi.
- Vai bija iespēja palikt?
- Jā bija, bet pabeigšu domu par «Sparta» klubu. Lēnām tika veidots Sporta holdings, jo bija divas profesionālas hokeja komandas, abi īpašnieki sāka attīstīt kopēju biznesu, tika nopirktas 100% «Sparta» akciju. «Sparta» sezonu sāka ļoti slikti, ieņemot pēdējo vietu, tad mani apstiprināja arī par šī kluba sporta direktoru.
- Tev bija klubs jāglābj.
- Jā, apmēram, tā, lai tas neizkrīt no augstākās līgas. Domāju ko darīt, bet tad pieķēros un ar visādām izmaiņām un rokādēm panācu izmaiņas «Sparta» klubā, regulāro sezonu komanda noslēdza sestajā vietā. Kas attiecas par palikšanu Prāgā, tur ir nedaudz plašāks stāsts. Vienam no akcionāriem, no čehu puses, piederēja bodibildinga klubs, viņam arī pieder neliels aerodroms, kas paredzēts sporta lidmašīnām. Abi akcionāri vienojās, ka savā pāspārnē paņem Čehijas basketbola klubu no Nimburkas, kurš spēlē VTB līgā. Līdz ar to bija vairs ne tikai viens pats «Lev», bet vesels holdings, kurā ietilpst bodibildinga klubs, lidmodelisms, CEZ «Nymburk», «Sparta» un «Lev». Sezonas beigās es jau jutu, kas kaut kas mainīsies, bet nevarēju saprast, uz kuru pusi. Mani paaicināja un teica, ka ir paveikts liels darbs, taču līdz ar šim izmaiņām holdingā būs klubi, kurā būs vecākais treneris, sporta direktors un sporta holdinga vadība. Būtībā ģenerālmenedžera postenis palika lieks, bet mani neatbrīvoja, līgums man bija. Viņi vēl nebija tikuši skaidrībā ar jauno struktūru, bija tikai vietas uz papīra, man piedāvāja kļūt par akcionāru konsultantu. Deva laiku pārdomām un sacīja, ka vēlāk man varētu būt konkrēts amats ar skaidri zināmiem uzdevumiem. «Līgums tev ir, vari šeit palikt», tā man atbildēja. Kad jautāju, ko nozīmē akcionāru konsultants, man atbildēja, ka būs jābraukā un jāskatās spēles, ja būs nepieciešams, iesniegšu ziņojumu vai savu redzējumu par spēlētājiem un tamlīdzīgi. Bija laiks pārdomām, paņēmu atvaļinājumu un domāju, kā rīkoties. Secināju, ka sēdēt tribīnēs, kaut arī tev maksā labu algu, un vienkārši skatīties hokeju, lidmašinas vai basketbolu man «nepievelk». Iespējams, kādam tas būtu patīkams amats, bet ne man. Tajā laikā biju arī atbraucis uz Rīgu un apjautājos, kas notiek mājās. Pateicu, ja būtu interese no «Dinamo» puses, es labprāt brauktu mājās. Šis jautājums bija apspriežams un Prāgā lauzu līgumu.
- Krievu prese rakstīja, ka Normunds Sējējs teju teju kļūs par Omskas «Avangard» ģenerālmenedžeri. Cik šī informācija bija patiesa?
- Es tajā laikā biju ASV un man meita atsūtīja linku ar izbrīnas pilnu jautājumu: «Mēs braucam uz Omsku!?» Nekādas sarunas par šo tēmu nebija un pats to uzzināju no preses.
- Kāda ir atšķirība ģenerālmenedžera amatā starp darbu mājās un ārzemēs? Esot prom, kas ir citādāk?
- Galvenais ir tas, kad esi prom, nevari ticēt un uzticēties nevienam, kas man daļēji arī Prāgā iegrieza. Ja ar kādu kopā strādā un ejat uz vienu mērķi, tad ir vienam otram jāuzticās, citādāk produktīvs darbs nevar sanākt. Būtībā , ārzemēs ticēt vari tikai pats sev. Otrs ir tas, ka mājās jebkuru problēmu un jautājumu vari atrisināt piecu minūšu laikā, jo tev ir ļoti plašs paziņu loks. Ja nezinās tavs paziņa, tad viņam ir kāds draugs, kas var to jautājumu iekustināt vai atrisināt. Ārzemēs ir arī diezgan liela skaudība no vietējiem: «Kāpēc viņš tur ir? Viņam vēl būs jāpalīdz?» Lēnām jāiet visam cauri, jādabū kontakti, bet tas prasa laiku un nav tik vienkārši. Sezonas otrajā pusē attiecības jau bija labākas, bet pirmajā pusē jau biju sakrāmējis koferus un teicu sev: «Viss, pietiek, es braucu mājās.» Man viss bija jau līdz lūpai. Šī arī ir galvenā atšķirība starp darbu šeit un tur, ka projām esot, tev nav uzticamu draugu.
- Sastāva atlase «Lev» bija pilnībā tavā pārziņā?
Nē, mēs sastāvu komplektējām kopā ar sporta direktoru. Man bija kontakti, arī viņam, kad bija nepieciešams kāds konkrēts spēlētājs, es viņu atradu caur saviem sakariem, viņš – caur saviem. Strādājām kopā, bet manā pārziņā bija organizatoriskā puse, strādājot plecu pie pleca arī ar finanšu direktoru.
- Vēl viena atšķirība noteikti ir, ka Rīgā strādāji ar komandu, kurai bija budžets ar summu x, bet Prāgas komandai krietni lielāks. Tev ir iespēja variēt ar sastāvu, paturot prātā finansiālās iespējas.
- Protams, viennozīmīgi. Bet, ja runājam par naudu, tad varu pateikt, ka Čehijā kokam bija divi gali. Divi akcionāri, abiem pieder vienāds skaits akciju, bet no viena akcionāra puses visu laiku bija uzstādījums, lai ir dārgi, bet galvenais, lai labi. Ekipējums – labākais, jakas, krekli - kvalitatīvi. Vienalga, cik maksā, bet jābūt labai kvalitātei. Es arī piekrītu, ka labāk samaksāt dārgāk, bet būs kvalitāte. Savukārt uzstādījums no otras puses, čehu akcionāra, bija ekonomēt, ekonomēt un ekonomēt. Lai firmas iesniedz savus piedāvājumus, bet mums jācenšas maksimāli sist nost cenu. Man sanāca būt starp diviem cilvēkiem, viens vēlas pirkt to labāko, otrs norāda, ka nepieciešams ekonomēt un kvalitāte otrā plānā. Es nepiekritu čehiem, uzskatot, ka pareizi ir nevis ekonomēt, bet gan nepārmaksāt.
- Ir tāds teiciens – nebaidies no lieliem izdevumiem, baidies no maziem ienākumiem.
- Jā, tieši tā. Tur mums bija domstarpības šajā sakarā.
- Bet vai tev pēc vienas sezonas Prāgā ir tomēr palikusi vilšanās sajūta?
- Nē, kāpēc? Absolūti ne. Jau teicu, ka nevar dzīvē sēdēt visu laiku uz vietas, ir kaut kas jāpamaina un jāpaskatās. Pierādīju sev, ka klubu varēju izveidot no nulles. Jā, bija smagi, bet izveidojām komandu un iekļuvām play-off izcīņā, kur gan zaudējām ar 0-4 pirmajā kārtā. Jāatzīst, ka zaudējām saspringtās spēlēs, vajadzēja Maskavā «aizķert» vienu spēli, kas bija reāli un situācija varēja kļūt citādāka. Priekš pirmās sezonas nebija slikti. Dabūju arī labu pieredzi visās jomās, ļoti daudz ko iemācījos, par ko līdz šim nebija sajēgas. Esot ilgāku laiku vienā vietā, pie visa pierodi, bet pēc laika atnākot atpakaļ, uz situāciju klubā raugos ar pavisam citu skatienu. Negribu teikt, ka tagad skatos no augšas, bet redzu bildi citādāk.
- Vari salīdzināt Rīgu un Prāgu...
- Nē, es pat negribu salīdzināt, kā bija te, kā bija tur, bet varu vilkt tikai kaut kādas paralēles. Jāsaprot, ka katram klubam ir kaut kas savs un atšķirīgs. Kad uz situāciju raugies ar citu skatienu, tad daudz ko saproti un nāk apziņa, kā un kāpēc tas notiek. Tas ir ļoti vērtīgi.
- Kā «Lev» ies nākotnē?
- Grūti teikt, nezinu. Tas atkarīgs no tā, kādi spēlētāji būs viņu rīcībā. Cik redzu, nauda ir un pērk labus spēlētājus, bet sapirkt labus spēlētājus par lielu naudu vēl neko nenozīmē. Tāpat bija ar Maskavas «Dinamo», kad viņi izgāzās, vienā sezonā sapērkot labus spēlētājus, bet katrs gribēja spēlēt pirmo vijoli. Jāskatās, kā «Lev» visu saliks kopā un cik spēcīgi cilvēki būs pie komandas stūres. Būs interesanti.
- Tavs vasaras galvenais uzdevums kārtējo reizi atkal saistīts gan jau ar leģionāriem.
- Es teikšu tā – pasēdēju un padomāju, salīdzināju Rīgu un Prāgu, kur arī bija vietējie un ārzemnieki, un varu teikt tā, ka šogad «Dinamo» bija labāki leģionāri nekā divus iepriekšējos gadus, vismaz uz papīra un pēc CV. Toreiz bija Vargs, kas nevienam nepatika, Luseniuss, kuru nemīlēja, Šindels, kurš nevienam nepatika un vēl šādi tādi nekādi pēc daudzu domām. Bet, atvainojiet, ar visiem tiem nekādiem hokejistiem play-off izcīņāklubs iekļuva. Šosezon Ščehura atnāca uz «Dinamo», uzskatu, ka Karls ir normāls aizsargs, Džonsons labi spēlēja. Žirū arī varēja labi spēlēt, vienīgais jautājums bija par Šrempu. Es varu teikt, ka laikā, kad biju «Dinamo», man Šrempu piedāvāja divus vai trīs gadus pēc kārtas. Par viņu ieguvu daudz informācijas, bet, kad «Dinamo» ar viņu noslēdza līgumu, nodomāju - [nolamājas – M.L.]. Es trīs gadus no viņa kratījos vaļā, viņš bija «MoDo» klubā Zviedrijā, izrunājos ar kluba vadību, viņi sacīja, ka nekad vairs mūžā ar viņu līgumu neparakstīs.
- Tevi tātad nepaklausīja.
- Es jau «Dinamo» nebiju, bet ne jau vienmēr var trāpīt ar ārzemniekiem, visiem gadās kļūdas. Pēc tam, kad parakstīja līgumu ar viņu, teicu: «Ar ko jūs esat noslēguši kontraktu?» Man izrādījās taisnība. Visi pārējie bija normāli ārzemnieki, taču kaut kas pareizi nenostrādāja. No otras puses, tā lielākā masa ir vietējie spēlētāji un no viņu puses jānāk tam azartam, dzirkstelei. Ja vietējais ies un cīnīsies, tad ārzemnieks, cik slikts vai labs būtu, arī pievienosies un mēģinās darīt visu labāko, lai palīdzētu. Negribu nevienu saukt vārdā, taču, ja vietējais savās mājās, savu radu un draugu priekšā par klubu un karogu neplēš pakaļu uz pusēm, tad ko, ārzemnieks plēsīs? Viņš pielāgojas vietējiem un tad ir tā, ka nav nekā. Šosezon nebija slikti spēlētāji, bet pietrūka ķīmija un emociju, dzirksteles. Daudzi mači bija līdzīgi, bet tajā pašā laikā paskatoties uz soliņu un situāciju laukumā, varēja secināt, ka nav tās dzirksteles un azarta.
- Atceros, ka pie Šuplera, kad komanda «dega» ar vieniem vārtiem, bija pārliecība, ka spēles izskaņā komanda pārņems iniciatīvu un darīs visu, lai izvilktu spēli, bet pie Rautakallio šī sajūta vairs nebija.
- Tas ir tas, ko domāju, nebija komandas kopības sajūta. Pēdējo nedēļu laikā izrunājos ar daudziem spēlētājiem un viņi neuzskata, ka spēlēja slikti. Gāja, cīnījās, bet kaut kas visu laiku nesanāca. Viņi arī nevar pateikt, kas. Pietrūka šī kopības sajūta, vienotība. Nesaku, ka viss ir slikti, bet jāmēģina un jācenšas dabūt atpakaļ to, kas ir pazaudēts. No otras puses jāpaskatās, cik klubi reāli cīnās par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. No 26 komandām pirmās sešas var spēlēt, kā grib, jo tām ir ļoti lieli budžeti un kvalitatīvi spēlētāji. Play-off izcīņā šie klubi iekļūs, jautājums tikai, no kuras vietās sāks Gagarina kausa izcīņu. Tikmēr pārējās komandas jau no sezonas sākuma sāk cīņu par play-off.
- Jānovēl tev vasarā atrast šo pazaudēto komandas ķīmiju.
- Arī. Ja ārzemnieki ir pieci, seši, tad vietējie spēlētāji ir ap 20. Būtībā vietējie nosaka fonu un galvenais ierocis ir vietējis spēlētāji. Mums ir vesela strīpa ar hokejistiem, kuri KHL spēlē vairākas sezonas un viņiem ir pietiekoši gadu, lai kļūtu par komandas līderiem. Un tādus spēlētājus es saskaitīju septiņus, kuriem ir pietiekoši liela pieredze. Ir forša sajūta, kad kāds velk ragaviņas un tu tajās sēdi iekšā, bet pavisam cita lieta ir, kad tev pašam tās ragaviņas jāvelk. Mums vajag tos, kas tās ragavas vilks. Miķelis Rēdlihs, Lauris Dārziņš, Jānis Sprukts pirmajās KHL sezonās nebija lielas zvaigznes, bet «Dinamo» rindās viņi izauga par līderiem. Jā, viņiem piedāvāja labus līgumus un viņi aizbrauca pamēģināt citur, neko nevar pārmest. Tagad gaidām, kad kāds ieņems viņu vietu, bet nevaram sagaidīt. Tādēļ saku – ar ārzemniekiem ir jāpapildinās, bet konkrētās pozīcijās, taču galvenais spēks ir vietējos spēlētājos. Visiem kopā tam jākļūst par lielāku spēku.
- To sauc par komandas raksturu.
- Tieši tā.
