Samoilovs pārī ar Jāni Šmēdiņu pagājušās nedēļas nogalē otro reizi šosezon izcīnīja zelta medaļas Pasaules kausa «Grand Slam» posmā, tādējādi vēl vairāk nostiprinoties pasaules reitinga līderpozīcijā.
«Katrai spēlei mums ir zināms starta plāns. Piemēram, servējam uz pretinieku garo spēlētāju un mēģinām izpildīt saīsinātās serves, lai viņam pirms gremdes nebūtu iespēja ieskrieties, tā vietā liekot viņam lēkt no vietas, kas mazina viņa uzbrukuma augstumu un jaudu,» stāsta Samoilovs. «Finālā Maskavā servējām pa Evandru un viss izdevās. Nemaz nevajadzēja mēģināt servēt uz Emanuelu.»
«Plāns spēlei ir zināms, taču ir jāmāk pielāgoties, lai jebkurā stresa situācijā vari kaut ko pamainīt. Mēs nekad nefilmējam pretiniekus, jo mans tēvs [Genādijs Samoilovs] saka, ka jau no paša sākuma mani un Mārtiņu [Pļaviņu], pēc tam mani un Ruslanu [Sorokinu], bet tagad main un Jāni [Šmēdiņu] nevēlas izveidot par akadēmiskajiem mūziķiem, kuri orķestrī spēlē pēc notīm. Ja atgādās kaut kas neparedzēts, tad viņi nezina, ko darīt. Tēvs vēlas mūs padarīt par džeza mūziķiem, kuri jebkurā brīdī un situācijā var vienkārši paņemt rokā instrumentu un sākt spēlēt. Lai nebūtu tā, ka ģitārai saplīst stīga un tu vairs nevari paspēlēt.»
«Lai gan pirms spēles mums galvā ir plāns, tomēr mēs protam pielāgoties. Vairāk analizējam savu nevis pretinieku spēli,» uzsver Aleksandrs.
P.S. Tuvākajās dienās portālā «Apollo» varēsiet lasīt pilnu interviju ar Latvijas pludmales volejbolistu Aleksandru Samoilovu.
