«Jā, pirms sezonas teicu, ka būs vajadzīgi trīs, četri turnīri, lai saspēlētos. Tā arī sanāca. Pirmais turnīrs Fudžou bija grūts un atzīšos, ka man bija ļoti neērti spēlēt ar Jāni. Tomēr pēc tam ātri atradām kopīgu valodu, pieslīpējāmies un otrajā turnīrā Šanhajā jau bija labāk. Turklāt tur sanāca veiksmīgi, jo visas spēles bija ar saspringtām galotnēm, kas ļāva uzkrāt pieredzi izšķirošajos brīžos, jo vieglās uzvaras lielu guvumu nedod,» stāsta Aleksandrs.
Samoilovs atzīst, ka grūtākais mačs bija pusfināls, kura sākumā viņam spēle īsti neaizgāja, taču īstajā brīdī iniciatīvu uzņēmies Šmēdiņš. «Pēc pirmā seta saņēmos un beigās kopīgiem spēkiem izcīnījām uzvaru. Pārējās spēlēs uzvaras nāca diezgan pārliecinoši.»
«Vai finālmačs bija viena no manas karjeras labākajām spēlēm? Nedomāju, ka paveicu kaut kādus brīnumus, spēlēju normāli. Tad jau drīzāk prātā nāk 2008. gada Pekinas olimpiskās spēles, kad kopā ar Mārtiņu Pļaviņu vinnējām nākamos čempionus Todu Rodžersu/Filu Dālhauzeru,» norāda Samoilovs.
«Panākuma pamatā ir gan šoziem, gan karjeras laikā ieguldītais darbs, bet tagad esam sasnieguši to vecumu, kad ir redzami rezultāti. Esam uzkrājuši pieredzi, bet tehniskais izpildījums ar katru gadu uzlabojas,» skaidro 28 gadus vecais pludmales volejbolists.
Ņemot vērā, ka Argentīnā Saša ne reizi vien līdzjutējus izklaidēja ar deju soļiem, rodas loģisks jautājums, vai kustībām ielikti arī kādi profesionāli pamati? «Nekādos deju kursos neesmu gājis, vienkārši Ēģiptē apmeklēju latīņu deju tusiņus,» smejoties piebilst Aleksandrs.
