Tiesa, grēks sūdzēties - pārmaiņu vēji, kas vasaras vidū iepūta Latvijas izlasē, padarīja komandu daudz interesantāku kā medijiem, tā faniem. Katru reizi, kad Pahars nosauca kandidātu sarakstu, bija pa kādam pārsteigumam, komunikācijā viņš ir atklāts un tiešs, sastāva izvēlē - spontāns un reizēm arī mazliet untumains: gribu, un viss! Kā, piemēram, ar Denisa Rakela un Vitālija Jagodinska iekļaušanu izlasē, kas no malas trenerim liek izskatīties kā sunim uz siena kaudzes: pašam īsti nevajag, bet citiem (lasi - U-21 izlasei) arī nedošu.
Līdz šim piecās spēlēs Pahars izmantojis vismaz četras dažādas taktiskās shēmas. No tām vislabākie rezultāti gūti ar 5-3-2, bet izbraukuma mačos ar Grieķiju un Lietuvu viņš centās iegūt priekšrocības ar citiem taktiskiem risinājumiem. Abos gadījumos - aizšāva garām. Tāpat kā ar dažiem lēmumiem sastāva izvēlē. Lai gan citkārt viņš atkal ar to izvilka pilno lozi.
Spilgta epizode bija pēdējā spēlē ar slovākiem. Komandas tikko atsāka spēli pēc pārtraukuma, pagāja piecas minūtes, izlases pieredzējušākais vīrs Juris Laizāns vienā epizodē nepietiekami agresīvi nospēlēja aizsardzībā, un Pahars tūlīt pat lika palīgam Andrim Rihertam pasaukt Artūru Zjuzinu uz maiņu. Lēmums bija spontāns. Parasti spēlētāju nomaina vai nu pārtraukumā, vai pēc 60. minūtes.
Kamēr treneris laukuma malā un ikdienā ar komandu darbosies spontāni un raustīs visus diedziņus pēc kārtas, visticamāk, arī rezultāti būs nestabili. Lai gan slikti tie pagaidām noteikti nav!
