Sportists veic braucienu, pēc kura uzrādās distancē pavadītais laiks, taču, kad samirkšķini acis, rezultāts jau ir mainījies. Hmm, nu labi, iespējams, gadījusies kāda pārskatīšanās. Par laimi, jau teju 60 gadus mūsdienu tehnoloģijas piedāvā iespēju noskatīties videoatkārtojumu. Noskatāmies. Un atkal parādās divi rezultāti.
Kaunu par acīmredzamā nesaprašanu nākas mest pie malas un par 100 Šveices frankiem tiek nopirktas tiesības uzrakstīt protestu. Tas tiek izskatīts, taču noraidīts, jo televīzijā parādītais laiks atšķiroties no trases pulksteņos uzrādītā. Atbilde saņemta, bet nepamet sajūta, ka kādu šajā situācija uzskata par muļķi. No kurienes tad televīzijas translācijā tiek ņemts laiks? Vismaz sacensībās Siguldā visas televīzijas kompānijas pieslēdzas pie trases laika ņemšanas iekārtām. Bet, varbūt Leikplesidā 21. gadsimts vēl nav pienācis?
Citas tendences rāda, ka Leikplesida ir jau tuvu 22. gadsimtam, jo amerikāniete Noele Paikusa-Peisa trasē spēj sasniegt lielāku ātrumu nekā vīriešu sezonas līderis Aleksandrs Tretjakovs, lai gan viņas skeletons ir par desmit kilogramiem vieglāks, nemaz nerunājot par pašas svaru salīdzinājumā ar starta rekordu karali vīru konkurencē.
Martins Dukurs pēdējos gados ir izbraukājis visas pasaules trases un labi jūt, cik kurā trasē maksā atsevišķa kļūda. Gan 2011./2012. gada sezonā Kēnigzē, gan pērn pasaules čempionātā Sanktmoricā, gan arī pirms pusotras nedēļas Pārksitijā, kad gandrīz tika piedzīvots kritiens, bija skaidrs - ir pieļauta rupja kļūda, kas nav ļāvusi uzvarēt. Leikplesidas trasē šādu acīmredzamu kļūdu vīri ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi ledus līkločos nepamanīja, taču pirmā brauciena finišā - sestā vieta.
Par rezultātiem brīnījušies ne tikai latvieši, bet arī vācieši un briti, taču skāris tas tikai mūsējos, tādēļ arī protestu rakstījuši Latvijas komandas pārstāvji. Viņi atzīst, ka rūgtums ir saglabājies, taču ar noraidīto protestu jau esot samierinājušies. Turklāt protesta mērķis jau nav bijusi vēlme par katru cenu pacelt Martinu uz pjedestāla, jo tādā gadījumā no tā būtu jānokāpj Tomasam, kurš jau sen bija pelnījis medaļu.
Protests ir arī veids, kā uzsvērt - mēs to redzam un mums nav vienalga. Pat, ja tā ir vienkārši tehniska kļūme, tā nedrīkst atkārtoties sporta veidā, kurā vērtība ir katrai sekundes desmitdaļai un pat simtdaļai. Ja kāds par to vismaz aizdomāsies, tad iesniegtais protests kļūs par ieguvumu visam skeletonam.
