Latvieši pēdējos piecos gados pierādījuši, ka ir ne tikai dziedātāju, bet arī skrējēju tauta, viesojoties Sporta Dienā, ar prieku secināja Nordea Rīgas maratona galvenais boss, tēvs, idejas autors un direktors Aigars Nords. Viņš novēlēja, lai vēlme uzturēt sevi formā neaiziet kā modes vilnis - jāturpina skriet arī pēc maratona. 20. maijā Latvijas galvaspilsētas ielās viņš cer ieraudzīt vismaz sešpadsmit ar pusi tūkstošus skrējēju.
Kā uzkrātā pieredze atvieglo gatavošanos maratonam?
Cilvēki Rīgā ir izbrīnīti par to, ka kopumā maratons šeit notiek jau kopš 1991. gada, bet šajā formātā un paskatā Nordea Rīgas maratons notiek kopš 2007. gada, kad to pacēlām Eiropas līmenī. Protams, katru gadu ir vieglāk organizēt, jo tu esi izgājis tam visam cauri un zini, no kura gala šai lietai jāķeras klāt. Kad sākām, nebija jau neviena, kam paprasīt: «Klausies, kā taisa maratonu?»
Deviņdesmito gadu pieredze nederēja?
Tad maratons notika ārpus centra, bija salīdzinoši nomaļš pasākums, tā kā īsti tādas pieredzes Latvijā nebija. Paši, kuri bijām kaut kur ārpus Latvijas skrējuši, kopējām, skatījāmies, kas varētu strādāt, un mēģinājām to visu attīstīt. Tagad ir shēmas, pieredze, taču tāpat katru gadu nāk jauni izaicinājumi - palielinās dalībnieku skaits, parādās jaunas «fīčas», tehnoloģijas.
Divpadsmit mēnešu gatavojaties vienai dienai?
Tā var teikt. Labi, otrā dienā pēc maratona visi organizatori atpūšas, bet uzreiz pēc tam viss atsākas. Apkopošana, darbs ar sponsoriem, starptautiskais mārketings. Skriešanas sezona pasaulē ne uz brīdi neapstājas. Mūsējie braukā apkārt, reklamējot Rīgas maratonu, velkot iekšā starptautiskos skrējējus. Maratona tūrisms pasaulē ir milzīga kustība. Ir rinda cilvēku, galvenokārt amatieri, kas tādā veidā ceļo, iepazīst pilsētas. Dzīves laikā gribu noskriet katrā Eiropas pilsētā pa maratonam. 2007. gadā sapratām, ka tas pīrāgs ir pietiekami liels, lai būtu interese viņus dabūt pie sevis Rīgā. Protams, ir elites atlēti, kuri ar dalību pelna naudu.
Starp tiem viegli atrast, kurš uzvarēs?
Nu, nezinām, kurš paņems pirmo vietu, bet piecnieks, visticamāk, ir skaidrs. Pārsvarā, protams, tie ir Āfrikas valstu pārstāvji no Kenijas, Etiopijas, Marokas. Vēl ir Krievijas, Baltkrievijas skrējēji, ātri ir japāņi, kuri šogad, starp citu, būs veseli pieci. Šie ir cilvēki, kas ar maratonu pelna naudu. Viņi saņem honorāru par to, ka iziet uz starta, un, protams, prēmiju par godalgotām vietām.
Kādi ir honorāri?
Amplitūda var būt liela. Skrējējiem, kuri skrien olimpisko normatīvu līmenī, honorārs var būt no 1500 līdz 5000 eiro par dalību. Lai «atvilktu» olimpisko vai pat pasaules čempionu - tad runa ir par 50, 100, pat 200 tūkstošiem eiro. Tas nav reāli Rīgai, taču šie cilvēki ir ārkārtīgi pieprasīti. Tāpēc arī lielajos maratonos budžets elites skrējējiem mērāms miljonos.
Noteikti griesti, cik cilvēku var piedalīties?
Griestus ir jēga noteikt tikai piecu kilometru distancei, jo tā ir salīdzinoši īsa, visi ātri skrien, un tā ir vienīgā vieta, kur var izveidoties kādi «korķi». Ja ir runa par maratonu, pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, tad tur mums vēl ir kur augt.
Kas ir tie iemesli, kāpēc var tikt noteikti griesti?
Piemēram, Berlīnē ir četrdesmit tūkstoši, kas vienlaicīgi skrien startā… Pats esmu piedalījies un zinu, kamēr tas pūlis izkustas, sāc skriet uz elkoņu principa. Savu tempu nevar uzņemt līdz pat kādam piecpadsmitajam kilometram. Ir, protams, «mega» sajūta, skrienot lielajā pūlī Berlīnē vai Ņujorkā, bet vienmēr ir jālavās, lai kādu varētu apdzīt. Mums maratona un pusmaratona distancē ir mazāk dalībnieku nekā citās Eiropas pilsētās, sportisti jau no paša sākuma var turēt tempu.
Vai Rīgas maratons būs pulcējis noteiktu skaitu starptautiska mēroga maratona zvaigžņu?
Noteikti. Pēc starptautiskajiem noteikumiem mums ir jābūt vismaz pa pieciem augsta līmeņa elites atlētiem no katra dzimuma vismaz no piecām valstīm. Vismaz tajā apjomā viņi Rīgā būs. Vēl ir arī mūsu pašu vadošie atlēti. Piemēram, Jeļena Prokopčuka, kura gan skries pusmaratonu, dalību apstiprinājis arī Valērijs Žolnerovičs.
Ko nozīmē jūsu saņemtā bronzas kvalifikācijas zīme?
Pasaulē maratoni ir sarindoti zelta, sudraba un bronzas līmenī, un tad ir visi pārējie maratoni, kas ir desmitiem tūkstošu. Ir virkne nosacījumu - gan sportiskie, gan mārketinga -, kas ir jāizpilda. Pirms trijiem gadiem paziņojām, ka ejam uz šo mērķi, un pērn arī šo zīmi saņēmām. Tas nenozīmē, ka var atslābt, jo katru gadu viņi brauc un revidē. Arī šogad Rīgā būs kungs, kurš vērtēs un skatīsies.
Vai Rīgas maratona perspektīvā ir iespēja iegūt vēl augstāku pakāpi, un vai uz to tiecaties?
Protams, tas ir iespējams, un būtu muļķīgi uz to netiekties. Mēs jau šobrīd esam starp vadošajiem Ziemeļeiropā un Centrāleiropā, un neredzu iemeslu, kāpēc lai mēs nevarētu iegūt zelta kategoriju. Tas ir tikai laika un budžeta jautājums. Skaidrs, ka nekad nevarēsim konkurēt ar Londonu un Ņujorku, jo vienkārši mūsu ir mazāk. Varam konkurēt ar kvalitāti un tehnoloģiju. Kaut vai ar šo iespēju atstāt savam favorītam video vai foto sveicienu, ko viņš distances laikā redz. Būs arī iespēja sekot līdzi skrējējiem. Lietās, kur iespējams konkurēt, arī griežam visiem ārā pogas.
Vai maratona rīkošana ir bizness?
Teikšu tā - mēs varam apmaksāt sev algas un varam ieguldīt maratona attīstībā nākotnē. Tā nekad nebūs naudas mašīna, jo to naudu varam nopelnīt kaut kur citur - daudz ērtāk, bez tāda stresa. Maratona kopējais izmaksu apjoms ir anormāls. Mums tas ir vismaz 300 tūkstošu gada budžets. Piemēram, viena medaļa maksā aptuveni pusotru latu. 17 tūkstoši medaļu - tā ir tikai viena maza detaļa, bet tā tās izmaksas savācas.
Pagājušā gada maratonā skaļi izskanēja gadījums ar Rīgas mēra Nila Ušakova performanci, kas beidzās gana slikti. Kā skrējējam noteikt savu spēju robežu?
Jebkuram dalībniekam es ieteiktu novērtēt savus spēkus un, pats svarīgākais, klausīties sevī. Nevar piecelties un izdomāt - es tagad skriešu maratonu. Tam nepieciešama pakāpeniska gatavošanās. Cilvēkam, kurš ir nodarbojies ar sportu, vajag vismaz pusgadu, lai sagatavotos maratonam.
Pierakstīja Armands Sametis
