Ar Lieni tikāmies gana simboliskā vietā - lidostā «Rīga», kur viņa pavadīja Mārtiņu ceļā uz Turciju, kur pludmales volejbolists pēdējos gados pavada vismaz daļu ziemas mēnešu.
«Cilvēki man ir teikuši, ka nesaprotot, kā es ar to tieku galā,» atzīst Liene, kura pašlaik gaida pāra otro meitiņu. «Bet es jau nezinu, kā būtu, ja mans vīrs katru rītu vienā laikā dotos uz darbu un vienā laikā pārrastos mājās. Ir tā, kā ir, un man tas šķiet pilnīgi normāli.»
«Jā, iespējams, man ir jāuzņemas vairāk darbu nekā tām sievietēm, kurām vīrs katru dienu ir pie pleca, taču esmu to pieņēmusi. Grūtākais laikam ir atvadīšanās un bērna nemitīgie jautājumi, kāpēc tētis brauc prom un kad viņš atkal būs mājās? Bērns nesaprot, ka tā ir arī naudas pelnīšana, tas ir darbs. Taču tad seko jautājumi, kāpēc tētis nevar strādāt tepat, jo citi tēti tā dara. Ej nu izskaidro to bērnam...»
«Protams, ir arī asaras. Esmu par 99,9% pārliecināta, ka asaras būs arī šovakar, kad Keita atgriezīsies mājās no bērnudārza. Kad nāks miegs un nogurums, tad sāksies: «Kur ir tētis? Es gribu tēti!» Bet tas ir normāli. Tādos brīžos cenšos viņas domas novirzīt uz kaut ko citu, piedāvājot iet laukā pastaigā ar suņiem,» stāsta Pļaviņa.
«Agrāk pāris dienu iepriekš nemaz nedrīkstēju viņai teikt, ka tētis atbrauks, jo viņa bija gatava jau nākamajā brīdī mesties uz lidostu. Parasti saku tās dienas rītā. Bet, kad Mārtiņš ir atpakaļ, tad viņa neatkāpjas no tēta ne soli. Vai Keita uz tēti nav uzmetusi lūpu par ilgu prombūšanu? Nē, es domāju, ka tas vecums vēl pienāks,» smejas Liene.
P.S. Tuvākajā laikā portālā «Apollo» varēsiet lasīt pilnu interviju Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvēja sievu Lieni Pļaviņu.
