Franču valoda ir ļoti izteiksmīga. Jūs varat nezināt nevienu pašu franču vārdu, taču intonācija, uzsvari un skanīgi rečitatīvi, kas veido drīzāk vārsmas nekā atsevišķus teikumus, ļauj ar pilnu baudu vērot, piemēram, futbola spēli franču TV kanālā. Komentētāja vokālās dotības krāšņi atspoguļo notikumus laukumā, pat ja esat uz mirkli novērsies no ekrāna. Neesmu drošs, ka francūži teiktu to pašu par Anatolija Kreipāna plašajiem biogrāfiskajiem diskursiem, kuros dažkārt tīra pārpratuma pēc iespraucas sausa fakta konstatācija: «Vārti!» Taču futbola spēle pat ar visiem papildlaikiem, «pendelēm» un zaudējušās komandas raudāšanu ilgst ne vairāk par trim stundām. Turpretim izturības autosacīkstes Sartē ātrumaplī netālu no nelielās Lemānas pilsētiņas dragā visu diennakti - un komentētāja balss uz pāris stundām apklust tikai dziļā naktī. Vispārējā ļembasta un betona tribīņu dēļ vārdus grūti izšķirt pat frančiem pašiem, taču visu atkal glābj intonācija. Ja balss skaļrunī uzkāpj pāri Aston Martin spīvajam rēcienam, tā ir droša zīme, ka trasē atgadījies kas nopietns. Un patlaban runasvīrs deklamē aizvilkdamies, sevišķi spalgā falsetā, kas varētu nozīmēt tikai to, ka šoreiz runa nav par kārtējo krievu Ferrari, kas iestidzis izskrējiena zonas oļos.
Līderu dubultavārija
Lemāna ir īstā vieta, kur lieku reizi pārliecināties par to, ka vecais Mērfijs nekad nesnauž. Ja negadījumam ir kaut mazākā iespēja notikt, tas notiks, un visdrīzāk jūs tieši tajā brīdī atradīsities kaut kur citur un ne nieka neredzēsit. Apciemojuši divus trīs tālākos trases līkumus, sēžam busiņā, kas iesprūdis sastrēgumā tunelī simt metrus no boksu zonas. Pa kantaino caurumu tuneļa galā var saskatīt, ka ārā nežēlīgi gāž lietus, lai gan pirms desmit minūtēm 14 kilometrus garo apli karsēja svilinoša saule. Un tieši mums virs galvas 56 sacīkšu automobiļi turpina «vilkt» ar sausā laika slikiem. Tas nevar beigties labi, un referī enerģiskā aurošana vēstī, ka tā arī ir. Izkļuvis no busa un pieticis tuvākajam monitoram, pirmajā mirklī nespēju noticēt, ka noticis kaut kas tik neiedomājams, turklāt vēl pašā sacensību sākumā. TV kameras demonstrē pielijušu taisni, kuras vienā pusē vāļājas apdauzīts Toyota TS040 hibrīds ar 8. numuru, bet gabaliņu tālāk pie pretējā borta – Audi R-18 E-tron numur 3. Asfaltu klāj dažādu krāsu oglekļa šķiedras ķeskas, bet televīzijas pults pārmaiņus pieslēdz bildi te Audi, te Toyota boksiem. Tur netrūkst norūpējušos seju. Kā nu ne – īsajā lietusgāzē izlidojuši uzreiz divi sacīkšu līderi. Kā vēlāk izrādījās, vainīgs tomēr bija kāds zemākās GT klases pilots, kurš nenovērtēja akvaplanēšanas briesmas risēs (konkrētais trases gabals ikdienā ir šoseja) un no aizmugures ietriecās lēnā gaitā braucošajā Audi. Tas savukārt aizķēra Toyota vai kaut kā tā, taču interesantākais seko tālāk. Translācijas kameras nu pievēršas drošības mašīnai, kas ielido boksos, un uzņem kabīnē Audi mehāniķi ar noslēpumainu sudrabkrāsas koferi. Nekāda noslēpuma īstenībā gan nav. Ražotāju komandas prestižajā LMP1 klasē drīkst piedalīties tikai ar hibrīdautomobiļiem. Hibrīds attiecīgi nozīmē elektrību un lielu spriegumu (ap 600 voltu). Avārijas gadījumā neviens nedrīkst piedurt sasistajam kosmosa kuģim ne pirkstu, pirms to nav atļāvis ar koferi bruņotais mehāniķis.
Mehāniķi nekad neguļ
To visu mums klāsta jauniņš gids Porsche komandas boksā. Porsche šis ir īpašs gads, jo pēc 16 gadu pārtraukuma tas atgriežas LMP1 kategorijā ar diviem 919 Hybrid bolīdiem. Porsche gan nekad nav īsti pametis Lemānu, jo dažādu 911. modeļa mašīnu nav trūcis Gran Turismo klasēs, un pāris pēdējos gadus Porsche eksperimentēja ar lēnāku LMP2 prototipu Lemānas pasaules seriālā. Tas tagad pārdēvēts par WEC jeb World Endurance Championship, un unikālā Lemāna nomināli skaitās šā čempionāta trešais posms. Taču LMP1 (no «Le Mans Prototype») ir pavisam cita līga. Tur priekšā ir neuzvaramais Audi un šausmīgi ātrā Toyota. Likme ir neiedomājami augsta. Blakus boksos, kur mīt rūpnīcas atbalstītie Porsche 911 RSR, visu drīkst fotografēt un ņemt rokās. Pirms ieejas hibrīdu stallī mums atņem pat telefonus, rūpīgi uzrauga, lai mēs nebāztu degunu atvilktnēs un kastēs, bet svētnīcas galā, kur ex-F1 pilots Marks Vēbers televizorā vēro sacīksti, sadzen telefona būdiņas kabīnē. Kā lai neatceras zemūdenes «Maļutka» epizodi no «Makšķerēšanas nacionālajām īpatnībām»: «Neko neaiztikt! Pogas nespiest! Stulbus jautājumus neuzdot...»
Mēs paklausīgi turam rokas kabatās, tomēr mēģinām iedzīt gidu stūrī: A kas ir pelēkajā čemodānā?
«Nūū, nezinu,» šis izlokās, «laikam resni vadi...»
A kāpēc riepas atved pēdējā brīdī pirms pitstopa?
«Tāpēc, lai neatdzistu. Tās silda līdz 70 grādiem, re, tur tajā skapī.»
A kur guļ mehāniķi?
«Nekur. Viņi vispār neguļ.»
Tā tas tiešām ir. Mehāniķu brigāde visas 24 stundas un vēl mazliet pavada boksos. Dziļāk iekārtota maza kantīne, tieši starp riepu montāžas stendu un sazin kādu darbagaldu uzstādītas divas pārvietojamās tualetes, un katram ir savs saliekamais krēsls, kurā var mēģināt nosnausties. Kamēr mēs mēģinām aptvert šā sapņu darba pašaizliedzīgo dabu, viens no mehiem miegā salecas un izkrīt no sēžamā. Piloti gan laikam guļ viesnīcā?
«Ne gluži,» džekiņš smaida. «Nāciet, es parādīšu.»
Dzīve konteinerā
Boksu zonas nosacīti klusākajā daļā, t.i., otrpus celiņa gids rāda uz parastiem konteineriem, kas veido saliekamās celtnes otro stāvu. Pēc noteikumiem neviens no trim pilotiem nedrīkst braukt ilgāk par četrām stundām, bet visā sacīkstē nobraukt vairāk par četrpadsmit. Pat ja katru vestu uz viesnīcu ar helikopteru (jo ar automašīnu vai pat moci tas ir bezcerīgi sastrēgumu dēļ), tas būtu pārāk ilgi un neefektīvi. Tāpēc Lemānas džedaji guļ īpašos, izolētos konteineros. Piespiest sevi aizmigt pēc kārtējās «vakts» adrenalīna dēļ ir grūti, tāpēc izturības sacīkšu braucēji pat speciāli trenējas... aizmigšanā. Mazo komandu braucēji šoreiz ir privileģētā stāvoklī, jo viņu atpūtai paredzētās šikās «motormājas» atrodas krietni tālāk no motoru atbalsīs dārdošā «grand stand». Pag, bet kas tad tas? Uz viena konteinera durvīm rakstīts «Timo & Romain», tie tad būtu Romēns Dimā (tas pats, kurš šogad uzvarēja Pikes Peak) un Timo Bernhards. «Brendon & Mark» ir jaunzēlandiešu jaunais talants Brendons Hārtlijs, kuram jādala «kojas» ar Vēberu, bet «Marc & Neel» ir pilots – inženieris Marks Lībs un Nīls Jani. Bet kas, pie visiem svētajiem hibrīdiem, ir «Anna & Helge»?! «Tās ir fizioterapeites,» nesamulst attapīgais gids. Kad grasāmies atgriezties pie sacīkšu vērošanas, viens no kolēģiem attopas pajautāt, cik laika nepieciešams LMP1 prototipa samontēšanai «no nulles». «Kādas trīs dienas,» informē pavadonis.
- «Bet force majeure apstākļos?»
- «8 stundas.»
Jāatzīst, ka Anna un Helge strādā ļoti labā komandā.
Porsche zvaigžņu stunda
Jautājums par force majeure situāciju nav nejaušs. Šogad Lemānas drāma sākās vēl pirms pašām sacīkstēm, jo Liks Divāls burtiski iznīcināja Audi prototipu #1 jau treniņbraucienos, ar 270 km/h ietriecoties Porsche Curves līkumu sasaistes nožogojumā. No automobiļa palika pāri tikai drošības kapsula, (kas ļāva Divālam izsprukt sveikā ar pāris sasitumiem), čupa kūpošu vadu un divi līki riteņi. Audi komanda saņēma atļauju uzbūvēt mašīnu no jauna, kas arī pa nakti tika izdarīts, un otrajā kvalifikācijā atkal piedalījās E-tron ar 1. starta numuru. Pilnai regulēšanai laika neatlika, tāpēc deviņkārtējā Lemānas uzvarētāja Toma Kristensena mašīna izrādījās lēnāka par citām. Ņemot vērā masīvos Toyota ātrumus un no tā izrietošo pole – position, lēnais #1 izskatījās pēc negatīva faktora, bet kļuva par īstu problēmu, kamēr mēs sēdējām tunelī, bet Marko Bonanomi augšā norāva trešā Audi sānus nelaimīgajā lietusgāzē. Sliktākais, ka Toyota #8 pilotam pēc pelēkā kofera viesošanās izdevās aizdabūt savu mašīnu līdz boksiem, un galu galā šī ekipāža izcīnīja trešo vietu. Audi #3 iedarbināt neizdevās, kas Lemānā automātiski nozīmē izstāšanos. Bonanomi reakcijas stipri vien atgādināja alžīriešu vārtsargu pēc zaudējuma Vācijas izlasei Brazīlijā, jo pirmā Toyota uzvara Lemānas hibrīdu ērā kļuva par reālu perspektīvu. Tomēr Lemāna tāpēc ir Lemāna, ka nekas nenotiek kā plānots. Kādā mirklī abas Toyota «sagura» un vadību pārņēma Audi #2, bet pēc tam arī #1. 11 no rīta, kad reportieri jau sāka apsvērt, kā pēc iespējas krāšņāk aprakstīt Kristensena desmito uzvaru, arī viņa R-18 atgadījās tehniska ķibele. Tad arī pienāca Porsche zvaigžņu stunda. 20 stundas turējis līdzi grandiem, 919 Hybrid #20 izvirzījās Lemānas vadībā. Vai tiešām vēsturiskā uzvara tiktu izcīnīta jau pirmajā gadā? Tomēr nē – divas stundas pirms finiša baltais prototips piepeši kļuva pavisam lēns un aizkliboja līdz boksiem tikai ar elektromotoru vien. 500 zirgspēku V4 benzīna turbodzinējam garā sacīkste izrādījās par smagu, savukārt otru bolīdu apturēja ātrumkārbas defekts. Porsche atgriešanās uz pjedestāla tika atlikta uz nākamo gadu, un atkal uzvarēja Audi. Ne velti VW grupas uzraudzības padomes priekšsēdētājs Ferdinands Pihs savulaik uzstāja, ka Audi komandā jābūt trīs mašīnām. Ja viena salūst, bet otru sasit, trešā vēl var uzvarēt. Kā Toyota, tā Porsche pietrūka trešās mašīnas – un mazliet veiksmes.
Nākamgad ies vēl trakāk
Spriežot pēc visa, 2015. gada Lemānas izlaidums būs vēl neparedzamāks un aizraujošāks par šo - kaut vai tāpēc vien, ka nākamgad trīs rūpnīcas komandām LMP1 elitē pievienosies Nissan, un ne jau ar papīra lidmašīnai līdzīgo DeltaWing alias ZEOD, bet gan ar GT-R. Liberālie tehniskie noteikumi nereglamentē dzinēju tipu, tāpēc katrai komandai ir citāds motors. Audi tas ir 4 litru dīzelis, Toyotai 3,7 litru benzīna V8, bet Porsche salīdzinoši mazs divlitru turbodzinējs, plus atšķirīgas rekuperācijas sistēmas un elektropiedziņas. Porsche, piemēram, iemācījis 919 Hybrid atgūt enerģiju pat no izplūdes gāzēm. Dievs vien zina, ko izgudros Nissan. Katrā ziņā jau tagad izmisīga cīņa par katru kilovatu un gramu. LMP1 prototipa minimālais svars ir 870 kilogrami. Lai tie tiktu izmantoti pēc iespējas efektīvāk, lielās komandas pat strīdoties ar sponsoriem par uzlīmju izmēriem un daudzumu...
Šogad Sartē ticis pārspēts apmeklētības rekords – 263 tūkstoši. Kamēr trases iekšpusē strādā komandas un prese, ārpusē norit nemitīga fiesta. Kā intervijā stāstīja Brendons Hārtlijs, nakts stundās mašīnā pat varot sajust bārbekjū smaržu, kas plūst no neskaitāmajiem griliem nometnēs turpat trases malā. Tā kā Lemāna ir maza un viesnīcu tajā arī ir maz, vairums fanu dzīvo teltīs un treileros, cep gaļu, būvē piramīdas no iztukšotajām alus pudelēm un pa tīro izpērk suvenīru bodes. Franči publikā ir gandrīz minoritāte, jo Lemāna izsenis pievelk angļus, kas Gulf krāsās pervēto Aston Martin sumināšanu apvieno ar vecpuišu ballītēm. Lemānas 24 stundas laikam ir vienīgās šāda mēroga sacīkstes, kurās ir tik daudz dāņu. Kristensens ir viņu Šūmis, un starta sarakstā parasti ir vēl pāris dāņu pilotu. Tas ir labs iemesls atkratīties no sievas, sakāpt ar draugiem busā un jauki pavadīt laiku Francijā, jaucot šņabi ar alu 40 grādu karstumā. Tikai Lemānā var pamanīt pilotus ar tik moljēriskiem vārdiem kā Vinsents Kapilārs vai Spensers Pumpelijs, un, ja palaimējas, burzmā uzkāpt uz kājas Lemānas veterāniem. Hermans, Štuks, Ikss, Bells, Rērls un citi – viņi visi tur parasti ir. Piektdienā Lemānas centrā notiek dalībnieku parāde, kas tautai par prieku gadu gaitā pārvērtusies frīkšovā ar čoperiem, oldtaimeriem, pusplikām sambas dejotājām un skotu dūdu orķestriem. Lai gan ātrumaplis ir pārtaisīts 14 reizes un slāpētāju dēļ Mulzānas taisnē vairs nevar dabūt 400 km/h kā deviņdesmitajos, ātrumi tik un tā ir baisi - no paša starta līdz pat finiša karogam svētdienas pēcpusdienā. Ne velti katrs sevi cienošs autobraucējs vēlas ierakstīt Lemānu biogrāfijā, bet benzīngalvas no visas pasaules – ielikt feisbukā selfiju ar sevi un sevi cienošā autobraucēja smaidu fonā.
