Visi trīs kamanu sporta veidi – bobslejs, skeletons un kamaniņu braukšana, vēsturiski attīstījušies apmēram vienlaikus, bet olimpiskajās spēlēs gan brīžiem dominējis viens, brīžiem atkal otrs, un visi trīs pamīšus pat izņemti no spēļu programmas pavisam.
Kamanu sporta veidi kā izklaides iespēja parādījās 19. gadsimta otrajā pusē Alpos, un jau 1887. gadā arī Latvijā – Siguldā – tiek izbūvēta pirmās trases. Tikai 20. gadsimta sākumā kamanu sporta veidi pirmo reizi tika iekļauti olimpiskajās spēlēs, un tā paša gadsimta 60. gados tieši Latvijā top garākā trase Baltijā.
Pēc trases uzbūvēšanas latviešu sportisti PSRS sastāvā sāka krāt medaļas – pirmā – zelta – Leikplesidas olimpiskajās spēlēs kamaniņu braucējai Verai Zozuļai, tajās pat 1980. gada spēlēs arī bronza Ingrīdai Amantovai.
Pēc lielajiem panākumiem Latvijai izdodas iegūt PSRS sporta dzīves finansējumu trases celtniecībai Siguldā. 1986. gadā tapa pirmā šāda līmeņa trase visā Padomju Savienībā. „Tik moderna tiem laikiem, protams, nekur savienībā nebija. Bet tā kā tiem laikiem PSRS izlases bobslejistus veidoja Latvijas sportisti, kamaniņu sportisti bija procentuāli apmēram pat 90%, tad jāsaka, ka droši vien šiem varas vīriem pat brīžiem nebija, kur likties (..) Ja mums šodien nebūtu šīs Siguldas trases, mums nebūtu ziemas sporta veidu,” ir pārliecināta Apine.
Tik tiešām – pēc Siguldas trases izbūves, ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem izdevies izcīnīt medaļas tikai kamanu sporta veidos. Turklāt, sacenšoties ar valstīm, kur finansiālās iespējas ir 10 un pat 100 reižu lielākas. Sākotnēji gan bijušas šaubas – celt trasi vai necelt, jo šķitis, ka tā varētu izbojāt skaisto Siguldas ainavu.
