Ar liktenīgo reisu viens no tolaik spēcīgākajiem klubiem Lokomotiv devās uz KHL sezonas atklāšanas maču Minskā. Lidmašīnā Jak-42 atradās kopumā 45 cilvēki, no viņiem 37 bija hokejisti, treneri un komandas personāls. Katastrofā izdzīvoja vienīgi lidmašīnas bortinženieris Aleksandrs Sizovs, bet viens no Lokomotiv hokejistiem - Aleksandrs Gaļimovs - mira dažas dienas pēc notikušā. Viņam bija 80-90% ķermeņa apdegumu un apdeguši augšējie elpceļi.
Katastrofas izmeklēšanā tika noskaidrots, ka ekipāžas komandieris Andrejs Solomencevs ieskrējiena laikā neviļus piebremzēja lidmašīnu, uzliekot kājas uz pedāļiem, bet tad, kad viņš sāka vilkt uz sevi stūri, tādā veidā cenšoties pacelt smago lidmašīnu no zemes, viņš vēl vairāk nospieda bremzes pedāļus ar visu savu spēku.
Izmeklēšana atklāja, ka bremzēšana pacelšanās laikā nav nemaz tik reta parādība starp Jak-42 apkalpes locekļiem, kas nosūtīti uz jauno modeli no Jak-40 markas lidmašīnām. ''Jak-42 bremzēšana pacelšanās laikā, kā liecina mūsu aptaujas, notika un notiek," taču līdz šim visi centieni lidmašīnām pacelties gaisā bijuši sekmīgi, teica viens no izmeklēšanas dalībniekiem, piebilstot, ka aptaujā piedalījās visi tie, kas no Jak-40 nosūtīti uz Jak-42 lidmašīnām.
Vēlāk Krievijas Federācijas izmeklēšanas komiteja izvirzīja apsūdzību bijušajam aviokompānijas Jak-Servis ģenerāldirektoram Vadimam Timofejevam, bet ekipāžas darbības lidojuma laikā un pirms tā atzina par tiesiskām.
Zīmīgi, ka tieši ar avarējušo lidmašīnu komanda divas nedēļas iepriekš bija ieradusies Rīgā, kur ļoti pārliecinoši triumfēja Latvijas Dzelzceļa kausa izcīņā. Lokomotiv sastāvam pēc sekmīgas NHL karjeras bija pievienojies arī viens no izcilākajiem aizsargiem Latvijas hokeja vēsturē - tolaik 37 gadus vecais Kārlis Skrastiņš, kurš Latvijas žurnālistiem atzina - šo gadu aizvadīs Jaroslavļā, bet pēc tam karjeru noslēgs Dinamo, savējo acu priekšā. Neizdevās... Kārļa ģimenē auga divas meitas, bet sieva Zane traģēdijas brīdī bija trešā bērniņa gaidībās.
Šovasar, kad 9.jūlijā Skarstiņam būtu palikuši 40 gadi, pie viņa atdusas vietas Meža kapos sieva un meitas atklāja Kārlim veltītu pieminekli - Krītošā zvaigzne. Tēlnieks Ģirts Burvis tajā attēlojis pāršķeltu zvaigznes ceļu, jo lidmašīnas katastrofa pārcirta Kārļa un viņa ģimenes dzīvi uz visiem laikiem.
Savas hokeja zvaigznes zaudēja arī Slovākija (Pavols Demitra), Čehija (Jans Mareks, Karels Rahūneks, Jozefs Vašīčeks), Baltkrievija (Ruslans Salejs), Zviedrija (Stefans Līvs), bojā gāja Krievijas, Ukrainas un Vācijas hokejisti.
Jaroslavļā no bojāgājušajiem atvadījās aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. Arēnā Rīga tūkstošiem cilvēku atnāca pateikt pēdējo paldies Kārlim. Jaroslavļā pie Lokomotiv mājas spēļu arēnas uzstādīts piemineklis traģēdijā bojāgājušajiem, bet Skrastiņa 7.numurs iemūžināts Latvijas izlasē.
Lūk, ko neilgi pēc katastrofas rakstīja žurnāls Sestdiena: "Skrastiņš bija Latvijas izlases aizsardzības balsts gandrīz divus gadu desmitus, sākot ar pašu pirmo spēli pēc neatkarības atjaunošanas, 1992.gada 7.novembrī pret Lietuvu. Viņa rēķinā ir 151 spēle, 28 vārti, 12 pasaules čempionāti un trīs olimpiskās spēles. Vankūverā viņš bija Latvijas izlases kapteinis. Strādīgs un apzinīgs — šīs rakstura īpašības parasti nosauc laikabiedri, aicināti raksturot Kārli. "Viņš bija darba zirgs, uz kuru varēja paļauties gan laukumā, gan ārpus tā. Divreiz neko nevajadzēja atkārtot — tāpat bija skaidrs, Kārlis visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas," stāsta treneris Mihails Beskašnovs, kura redzeslokā Skrastiņš bija no desmit gadu vecuma.
"Visu dzīvi hokejā esmu bijis, tāpēc nekur tālu no hokeja arī neaizbēgšu. Pieredzi esmu ieguvis lielu, un kāpēc lai es to nenodotu tālāk. Treneris vai menedžeris — arī kāds no šiem amatiem nav neiespējams, kad beigšu spēlēt," 2011.gada martā, kad pie viņa ciemojās sporta žurnālists Māris Zembergs, Dalasā savu nākotni ieskicēja Kārlis."
