09.01.2014. 10:28

Pilna vērsija:

, apollo.lv, Sports

- Šosezon nereti dzirdēts par to, ka spēlētāji uzticas treneru kolektīvam. Kur un kad radās šī uzticība? - Bez uzticēšanās ir grūti. Nedomāju, ka spēlētājiem būtu jāspriedelē par trenera lēmumiem, mums tie vienkārši ir jāpilda. Vismaz es tā domāju. Daru to, ko liek treneris. 

- Cik daudz spēlētāji runā ar treneriem? Atminos, ka Peka Rautakallio nelabprāt iesaistījās sarunās ar spēlētājiem.  - Ar to nav problēmu. Varam aprunāties gan ar galveno treneri [Arti Ābolu], gan viņa asistentiem [Ģirtu Ankipānu, Viktoru Ignatjevu un Juri Klodānu], turklāt atbilstošās situācijās varam arī pajokoties. Domāju, ka treneri paši labi jūt, kad var pajokot un kad vajag uzkliegt vai dažas dienas būt stingrākam, rādīt bargāku sejas izteiksmi. (Smejas) 

- Un kas sagaida komandu nākamās dienas treniņā, kad treneris ir izlēmis būt skarbāks? - Šosezon pat īsti neatminos tādu treniņu. Jā, protams, ir bijušas ne tik veiksmīgas spēles, taču treneri cenšas uz notikušo raudzīties arī pozitīvi. Kad bijām zaudējuši divas vai trīs spēles pēc kārtas un noskaņojums ģērbtuvē nebija tik labs, treneri to pamanīja un sarīkoja foršu treniņu, kurā vienkārši uzspēlējām hokeju. Tikām atpakaļ uz sliedēm un nākamo maču vinnējām. 

- Bet, vai pagājušajā sezonā paši spēlētāji nerīkoja kādas sapulces vai pasākumus, lai uzlabotu komandas noskaņojumu? - Es komandai pievienojos decembrī un kopš tā laika neatceros, ka būtu bijušas kādas sapulces. Tomēr vienreiz bija komandas pasākums bez treneriem. Arī šosezon ir bijušas komandas vakariņas. Tam gan nav saistības ar uzvarām vai zaudējumiem. Vienkārši bija brīva diena. Tāpat aizejam kopīgās vakariņās, ja izbraukumā kādam iekrīt jubileja. 

- Kur dodaties, kad esat Rīgā? - Bieži vien sanāk iet uz «Steiku haosu». Par vakariņām maksājam kā nu kuru reizi. Piemēram, kad bijām Novosibirskā, par visu samaksāja Žora [Georgijs Pujacs], kurš ir spēlējis šīs pilsētas komandā [«Sibirj»]. Pērn pārsvarā katrs maksāja par sevi. 

- Vai vasarā radās pārliecība, ka gaidāmā sezona varētu būt krietni veiksmīgāka par iepriekšējo? - Kad vasarā spēlētāji sapulcējās uz treniņiem, par iepriekšējo sezonu neviens negribēja domāt. Lai gan bijām izcīnījuši Nadeždas kausu, tas nebija tas, ko visi gribēja. Sākām strādāt un treneris uzreiz uzsvēra, ka pagājušā sezona ir jāatstāj pagātnē.  

- Kad tu sāki gatavoties šai sezonai? - Atbraucu no pasaules čempionāta un kādu mēnesi atpūtos, bet jūnija vidū sāku gatavoties nākamajai sezonai. Taču jau no jūnija pirmās dienas «Dinamo» fiziskās sagatavotības trenera Viļņa Kluča vadībā varēja trenēties no pirmdienas līdz piektdienai. Gribētāju netrūka, turklāt bija ne tikai «Dinamo» hokejisti. Bija gados jaunie spēlētāji, bet bija arī Rodrigo [Laviņš]. Varbūt ne visi gāja uz treniņiem katru dienu, taču iespēja bija un katrs to centās izmantot. 

- Roberts Bukarts stāstīja, ka viņš kopā ar Andri Džeriņu gājuši uz boksa treniņiem... - Jā, arī man bija līdzīgas domas, jo esmu dzirdējis, ka tur var labi sagatavoties, taču šogad nolēmu pamēģināt treniņus pie Viļņa un man tie patika. 

- Maijā pagarināji ar «Dinamo» līgumu uz diviem gadiem. Bet, vai tev bija pārliecība, ka paliksi sastāvā, nevis tāpat kā pērn tiksi aizsūtīts uz Somijas «Mestis» līgas komandu «Jokipojat».  - Teikšu godīgi - daudz variantu man nebija. Jau pirms pasaules čempionāta man teica, ka «Dinamo» piedāvās jaunu līgumu, taču šis piedāvājums bija rūpīgi jāizvērtē. Jā, protams, spēlēt savās mājās un KHL ir forši, tomēr gribēju saprast, vai esmu gatavs šim līmenim. Varbūt labāk spēlēt zemāka līmeņa komandā, taču iegūt regulāru spēļu praksi... Beigās tomēr izdomāju, ka cītīgi strādāšu un mēģināšu tikt sastāvā. 

- Vai pērn nebija škrobe, ka tevi jau vasarā aizsūtīja uz «Jokipojat»? - Nē. Varu tikai pateikt paldies, ka «Dinamo» mani paņēma uz try-out. Pēc treniņnometnes Valmierā man pateica, ka «Dinamo» vēlas parakstīt ar mani līgumu, taču, visticamāk, būs jābrauc spēlēt uz ārzemēm. Kazahstānā atgriezties negribēju, tādēļ piekritu parakstīt līgumu. Jā, varbūt biju gaidījis, ka mani paņems uz kādu no pirmssezonas pārbaudes turnīriem, taču mani un Mārtiņu Jakovļevu aizsūtīja uz Somiju. Tā bija pirmā pieredze ārpus Latvijas, kur viss notika angļu valodā. Man patika gan galvenais treneris, gan fiziskās sagatavotības treneris, arī spēles laiks, uzticēšanās un kolektīvs.  Ja godīgi, tad nemaz nedomāju, ka mani pagājušās sezonas laikā izsauks atpakaļ uz Rīgu. Domāju, ka palikšu Somijā pilnu sezonu. 

- Decembrī, saņemot telefona zvanu no Rīgas, biji pārsteigts? - Jā. Pēc treniņa atnācu mājās un secināju, ka uz Latvijas numuru man zvanījis [tā brīža «Dinamo» ģenerālmenedžeris] Juris Opuļskis. Vakarā viņam atzvanīju, bet viņš pateica, ka Somijā man vēl atlicis aizvadīt tikai vienu spēli, bet pēc tam, lai krāmēju mantas un braucu uz Rīgu. Man ātri tika nokārtota vīza un es jau lidoju Magņitogorsku. 

- Tevi iemeta ūdenī, lai peldi? - Bija patīkami spēlēt pret «Metallurg», jo tobrīd vēl bija NHL lokauts un mājiniekiem spēlēja Jevgeņijs Malkins un Sergejs Gončars. Zaudējām ar 2:7, bet pirmā spēle ir un paliek pirmā spēle. 

- Vai nav grūti, ka treneri tik bieži maina virknējumus? Vai pašam nav vēlme ilgāku laiku uzspēlēt vienā maiņā, piemēram, ar Miku Indraši, ar kuru tev bija izveidojusies laba saikne laukumā? - Sezonas sākumā vispār biju priecīgs kaut vai par to, ka esmu ticis komandas pirmajās četrās maiņās. Godīgi sakot, pats būtisku atšķirību neizjūtu. Varu spēlēt vienā maiņā gan ar Hosu un Vilsonu, gan Indraši. Nav tā, ka ar kādu no spēlētājiem īpaši negribas spēlēt vienā maiņā, bet ar kādu ļoti gribas. 

- Tev bieži vien nākas spēlēt vārtu priekšā. Vai pēc spēlēs staigā zilumos? - Šajā ziņā vairāk priecājos par to, ka treneris mani izlaiž skaitliskajā vairākumā. Jā, protams, vārtu priekšā mani sit, bet tur sit visus. Tāds ir hokejs. Nepatīkamākais ir negaidīti sitieni pa muguru vai klupināšana, kad tiesnesis to nemana. Tas rada niknumu, taču jāpiecieš. 

- Kāpēc teici, ka negribēji atgriezties Kazahstānā? Esi taču Kazahstānas čempions.  - Nav jau tā, ka negribēju. Vienkārši gribas iet uz priekšu un augt kā spēlētājam. Taču Kazahstānas čempionāta līmenis ar katru gadu aug. Tur ir daudz leģionāru, kas gan nav labi vietējiem hokejistiem. Tāpat ir daudz braucienu ar vilcienu vai pat lidojumu.  

- Līdzšinējās karjeras laikā esi spēlējis arī DHK «Latgale» komandā... - Rīgā mums bija treneris Igors Smirnovs, kuram bija 1984. un 1989. gadā dzimušie puiši. Viņš kopā ar 1984. gadā dzimušajiem devās uz Daugavpili, bet es pārgāju uz HK «Sāga» pie Gunāra Krastiņa, savukārt vienu gadu pavadīju pie Vjačeslava Nazarova un Aivara Skudras «LB/Prizma 88» komandā. Tāpat biju gadu arī Krievijā, bet par to gan nekur netiek minēts. Spēlēju Ņižņijnovgorodas otrajā komandā, kas tolaik spēlēja Pirmajā līgā. Tur nospēlēju gadu, taču situācija bija diezgan smieklīga, jo man bija nepilsoņa pase un mani nevarēja oficiāli pieteikt mačiem.  Ziemā atbraucu pie Oļega Znaroka uz «LSPA/Rīga» komandu, taču mani nepaspēja pieteikt. Turpināju trenēties Rīgā un devos naturalizēties, lai iegūtu Latvijas pilsonību un varētu piedalīties pasaules U-18 čempionātā. 

- Klau, bet kā gan tu tik ilgi nodzīvoji ar nepilsoņa pasi? - Mācoties skolā, gandrīz nekur nebraucu, bet 11. klasē aizgāju un nokārtoju naturalizācijas eksāmenu. 

- Vai bija grūti? - Ja godīgi, nē. Man bija gramatiski pareizi ar visiem komatiem jāuzraksta Latvijas himna, kurā pieļāvu vienu kļūdu. Bija arī 12 jautājumi par Latvijas vēsturi un vēl desmit jautājumi, bet vairs neatceros par kādām tēmām. 

- Skatījos, ka Latvijas jauniešu vecuma izlasēs esi guvis tikai vienus vārtus... - Ja tos vispār var uzskatīt par manis gūtiem vārtiem. Spēlējām pret Vācijas U-20 izlasi un pretinieku vārtsargs laikam gribēja izmest ripu no zonas, bet trāpīja pa manu nūju un ielidoja vārtos. (Smejas)

- Kā tu parasti īsini laiku izbraukuma spēļu sērijās un pārlidojumos? - Pārsvarā uz iPod nokačāju kādu laikrakstu vai žurnālu vai arī skatos filmas un seriālus, vai vienkārši klausos mūziku. Daži spēlē videospēles vai kārtis. Tāpat daži lasa arī grāmatas. Protams, es nē. (Smejas)

- Kāda ir pēdējā filma, kura visvairāk palikusi atmiņā? - Ir tāda krievu filma «Okolo futbola» (Par un ap futbolu - krievu val.). Tā ir filma par futbola huligāniem. Līdzīga filmai par Anglijas futbola huligāniem. Par tiem, kuri nevis iet uz spēlēm, bet par tiem, kuri vienkārši kaut kur ārpus stadiona kaujas. Man patika, labs sižets. 



Gaita, jāšanas sporta klubs Beibeži, Vecumnieku p., Vecumnieku n., LV-3933
Mihailovs Jurijs Mihailovs JurijsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties