03.07.2014. 00:52
Viņš ir mēģinājis labot Latvijas rekordu, mācās ķīniešu valodu, un atvaļinājums viņam ir tad, kad citiem ir sezonas vidus. Tas ir Vieglatlētikas prognožu spēles uzvarētājs maijā kārtslēcējs Pauls Pujāts.

- Apsveicu tevi kā Latvijas augstvērtīgākā rezultāta īpašnieku maijā! Vai esi jau par to informēts?- Paldies. Biju dzirdējis par spēli jau kādu laiku atpakaļ, bet, kad uzzināju, ka esmu kļuvis par maija atlētu, vēl biju Amerikā. Un tā sanāk, ka tikai šobrīd (1. jūlijā. - D.Ā.) esmu ticis līdz intervijai.- Cik tev pašam Vieglatlētikas prognožu spēle šķiet saistoša?- Zinu, ka katru mēnesi notiek prognozēšana un ka uzvarētājs saņems balvā braucienu uz nākamā gada Eiropas čempionātu telpās. Par atlētiem, godīgi runājot, nezinu, kā tas notiek.- Katra mēneša uzvarētājs tiek pie mazās balvas, bet kopvērtējuma uzvarētājs saņem naudas balvu, kas ekvivalenta četros labākajos mēnešos sakrātajai punktu summai. Starp citu, tu šobrīd esi vadībā arī kopvērtējumā.- Tiešām? Tas ir pārsteigums. Es to nezināju.- To var apskatīties portālā sportacentrs.com, kur ir atsevišķa spēlei veltīta sadaļa (http://sportacentrs.com/vieglatletikas_spele/). Un otra spēlei veltīta sadaļa internetā ir Latvijas Vieglatlētikas savienības mājas lapā. Kā tev šķiet, kurus sportistus vajadzētu uzskatīt par galvenajiem pretendentiem uz uzvaru?- Šobrīd prātā ir abi jaunie šķēpmetēji Zigismunds Sirmais un Rolands Štrobinders, kuri šobrīd spridzina. Izskatās, ka viņi ir labā sportiskajā formā. Tāpat Aiga Grabuste. Protams, arī Laura Ikauniece un Jeļena Prokopčuka. Ir daudz sportistu, kas var pretendēt uz galveno balvu.- Tev šogad laikam ir bijušas jau trīs sacensības ar lēcieniem vismaz piecu ar pusi metru augstumā. Vai atceries katru no tiem?- Ja nemaldos, jā. Un ziemā vēl ceturtā. Vairāk vai mazāk visus atceros. Pārsvarā tie lēcieni nemaz nebija tik labi, tik tehniski. Vadoties no sajūtām, pārvarēju latiņu diezgan pārliecinoši. Nebija tā, ka tas nāca ar maksimālu spēku piepūli. Jūtu, ka varēju uzlēkt daudz augstāk. Arī Outdoor Nationals (ASV studentu sacensību finālsacensības. - D.Ā.) jutos pārsteidzoši labi. Biju gatavs lekt ļoti augstu, taču kārts šajās sacensībās bija par mīkstu, un man nebija nākamās kārts, ar kuru varētu lēkt augstāk. 5,55 metrus pārlēkt un sasniegt jaunu personisko rekordu nesanāca.- Ar nākamās cietības kārti cik augstu potenciāli var lekt?- Esmu skatījies vēsturē, cik cilvēki ir lekuši pāri sešiem metriem, ar kādām kārtīm, kāds tām ir koeficients un kāds garums. Un nākamā kārts, kas man bija, bija ar 12'6 lokanības numuru 5,20 metru garumā. Ar to daži cilvēki ir lekuši pāri sešiem metriem. Tā būtu nākamā kārts, ko es būtu ņēmis, ja būtu pārlecis nākamo augstumu.- Vai tāda kārts jau ir tavā rīcībā?- Amerikā ir.- Liela rezerve bija sekmīgajiem lēcieniem piecu ar pusi metru augstumā?- Rezerve vienmēr ir diezgan liela. Citkārt vienkārši ieskrienu latiņā ar kājām vai arī uzlidoju augšā un uzkrītu uz latiņas. Tomēr veiksmīgajos ir rezerve. Daudz vēl jāstrādā tehnikas, fiziskās sagatavotības un sprinta ziņā. Galvenais, ka zinu, kas ir jādara. Kad to varēšu izdarīt bez kādām traumām, būšu priecīgs.- Šosezon mēģināji labot tavam trenerim Aleksandram Obižajevam piederošo Latvijas rekordu. Cik pietrūka, lai pārvarētu 5,81 metrus?- Laika apstākļi nebija labvēlīgi. Gribēji tikai otrreiz izpildīt Eiropas čempionāta kvalifikācijas normatīvu un beigt sacensības. To arī paveicu. Man bija muguras trauma, ar kuru tikai tagad beidzot esmu ticis galā. Tomēr skatītāji mani atbalstīja. Tāpēc nolēmu pamēģināt lēkt 5,81 metru. Biju paņēmis līdzi diezgan lielu kārti un mēģināju, taču laika apstākļi... Bija pretvējš, un diezgan auksts. Nesanāca.- Kādi ir labākie laika apstākļi kārtslēkšanai?- Man personiski patīk, kad ir silts, plus 16-20 pāri grādiem un noteikti pavējš. Ja saulīte uzspīd, ir labi. Taču ir jālec visādos apstākļos, jo visi lec vienādos apstākļos, un, jo vairāk būs pieredzes sliktos laika apstākļos, jo izredzes būs lielākas.- Kad atgriezies no Amerikas?- Pirms divām nedēļām, 17. jūnijā. Kādu nedēļu atpūtāmies no lidošanas, treniņiem, no kustībām. Tas ir vajadzīgs.- Cik ilgs laiks paiet, kamēr pierodi pie Latvijas laika joslas?- Nedēļa – desmit dienas. Tagad jau viss ir garām.- Ar sportistiem, kuri sezonai gatavojas Latvijā, apmēram viss ir skaidrs. Kā tas notiek ASV augstskolā? Kad ir atpūta un kad jāsāk gatavoties nākamajai sezonai?- Mums nav treniņnometņu. Mums nav vajadzības braukt uz siltajām zemēm, jo tur jau ir silts, it īpaši manā reģionā – Memfisā (Tenesijas štats). Tur ir karsts. Vasarā izej ārā un pēc desmit minūtēm jau esi apdedzis. Vienīgais, kā pietrūkst, ir jūra. Jūra ļoti palīdz atjaunošanās procesā. To atceros no treniņnometnēm šeit, Latvijā. Braucām uz Turciju, Ēģipti un tur bija labi laika apstākļi, lai trenētu fizisko sagatavotību. Arī skriešanas pa smiltīm Amerikā pietrūkst.Vēl Amerikā nesanāk divi treniņi dienā, bet viens, jo tur ir mācības, kas jāapvieno ar treniņiem. Un mācības ir tikpat svarīgas kā treniņi. Gribas visu paspēt, un jāmāk plānot laiks.- Kad tev kā studentam sanāk atpūta, kad tu atsāc treniņus un kad startē sacensībās?- Sāku startēt tikai decembrī, bet mācības sākas jau 25. augustā. Tagad biju paņēmis divas brīvas nedēļas no mācībām, bet tāpat vajadzētu atkārtot katru dienu, jo tā ir ķīniešu valoda, ko mācos. Un valodas aizmirstas ļoti ātri. Grūti ir vienam pašam katru dienu mācīties, bet jāpiespiež sevi ir. Tāpat ir ar treniņiem, ka sevi jāpiespiež pastrādāt vairāk. Arī atpūta ir svarīga – jāatjauno ķermenis, jāatkopjas no traumām. Tagad atsāku treniņus, slodzi arvien palielināšu, lai labāk sagatavotos Eiropas čempionātam.- Kad tev sanāk tas nosacītais atvaļinājums starp sezonām?- Viena – divas nedēļas brīvas jūnijā man ir iedotas (smejas), kad atbraucu no Amerikas uz Latviju. Pārējais gads paiet treniņos un mācībās.- Naudiņa par studijām jāatstrādā, pārstāvot augstskolu studentu sacensībās. Cik bieži šosezon esi startējis?- Uz rokas pirkstiem laikam nesaskaitīšu. Es visās sacensībās nestartēju, jo man ir paveicies ar treneriem, kuri to ļauj. Pārsvarā augstskolas strikti pastāv uz noteikumiem un grib, lai pārstāvi tās katrās sacensībās. Man viņi atļauj atpūsties, jo es sasniedzu rezultātus galvenajās sacensībās, kad vajag – konferences, reģionālajās un visas ASV studentu sacensībās (Nationals). Savādāk gandrīz katru nedēļu ir kādas sacensības. Un tā no decembra vidus līdz jūnija vidum. Kad beidzas pirmais semestris, decembra vidū – beigās atbraucu uz Latviju. Varbūt atpūšamies, varbūt kādās sacensībās nostartējam, ja ir, pārsvarā Igaunijā.- Janvārī jau jābūt atpakaļ ASV?- Jā, “Katrīnas kausā” startēt nevaru.- Kas bija tas, kas lika izvēlēties par labu ASV augstskolai?- Mani brālis Kārlis motivēja. Viņš aizbrauca uz Ameriku. Mācīties un trenēties savādākā atmosfērā, man liekas, ir liela pieredze pašam kā personībai. Es domāju, ka tēvs (arhitekts, Latvijas Vieglatlētikas savienības viceprezidents. - D.Ā.) arī ir priecīgs, ka mēs esam nopelnījuši savu stipendiju un kaut ko sasnieguši paši saviem spēkiem – ar mācībām un sportu. Protams, tētis arī palīdz. Es teiktu, ka viņi abi – gan tētis, gan brālis – mani ir motivējuši mācībām Amerikā. Pats no malas esmu novērojis, ka Amerikā ir lielāka izaugsme izglītības ziņā, kaut gan sportā izaugsme ir ne katram. Man personīgi šajā semestrī arī sportā ir bijusi labākā sezona karjerā. Amerikā ir jāiemācās būt patstāvīgam, jādomā, ko darīt, ko nedarīt gan treniņos, gan mācībās.- Cik tev vēl jāmācās?- Vēl viens gads, un arī tajā es varēšu pārstāvēt savu augstskolu sacensībās.- Kā sauc tavu universitāti?- Memfisas Universitāte, un nozare, kurā apgūstu zinības, ir “Āzijas studijas un starptautiskā tirdzniecība”. Tā ietver sevī ķīniešu valodu, ekonomiku un biznesu.- Kāpēc tieši ķīniešu valoda?- Esmu dzirdējis, ka tai nākotnē ir lielas perspektīvas. Ķīna ir ekonomiski attīstīta valsts un turpina attīstīties straujos tempos. Man pašam vienmēr ir interesējusi tieši Āzijas kultūra. Ekonomika un bizness arī ir interesantas sfēras, un tas kopā ar valodu ir labs salikums.- Kā izdodas savienot mācības ar sportošanu?- Neteikšu, ka ir viegli, bet tas ir interesanti, kaut gan brīvā laika nav daudz.- Ko tu domā par tēmu “Profesionālais sportists un augstākā izglītība”?- Jebkuram, kurš to var apvienot un iegūt diplomu, tas būtu ļoti iespaidīgi.- Amerikā tas droši vien ir vieglāk, jo viss nepieciešamais atrodas turpat augstskolas teritorijā?- Jā, viss ir vienuviet, un tas ir daudz vieglāk. Vieglāk izbraukāt uz mācībām un treniņiem, un tur ir arī cilvēki, kas palīdz ar mācībām, ja ir grūtības. Viss ir blakus, nevis otrā pilsētas galā. Tāpēc arī sportā ir vieglāk sasniegt rezultātus.- Viens no galvenajiem Latvijas sportistu izvēles jautājumiem ir tāds, vai ASV augstskolā ir augstas klases treneris attiecīgajā disciplīnā. Kā ir tev?- Pirmajā gadā mēs ar treneri Aleksandru Obižajevu izstrādājām plānu. Mēģināju no tā vadīties un skatīties, kas no tā iznāks. Pagāja kāds laiciņš, un tagad ar Amerikas treneri Taileru Freizeru esam izveidojuši jau nedaudz savādāku plānu, pielāgojot savam ķermenim. Obižajevs man ir ļoti daudz devis, viņš ir manī daudz ieguldījis un devis daudz informācijas, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs. Tagad eju tālāk un skatos, kā mans ķermenis uz treniņiem reaģē. Esmu sapratis, ka katram cilvēkam ir jāņem vērā viņa ķermeņa īpatnības, un tas tiek ņemts vērā arī treniņu procesā. Semestriem ejot, ir izdevies atrast, kā ir jātrenējas tieši man. Tas ir liels pluss. Turklāt Freizers ir tieši kārtslēkšanas treneris, tā kā man ir paveicies.- Viena daļa Latvijas vieglatlētu ASV spiesti trenēties pie trenera, kurš specializējies citā disciplīnā.- Jā, tā ir daudziem, bet, kad es braucu uz Ameriku, jau zināju, kāds būs treneris, jo brālis ir studējis šajā pašā universitātē un pastāstīja, kāds būs treneris.- Kādas vēl redzi pozitīvās un negatīvās puses studēšanai Amerikā?- Tā kā esmu mācījies abās pusēs – gan Latvijas Universitātē, gan Amerikā, Memfisā, es teiktu, ka ASV universitātē man personīgi bija nedaudz grūtāk, jo tur manis apgūstamais priekšmets bija plašāks, aptverošāks, ietverot biznesu, kamēr šeit, Latvijā, bija tikai ķīniešu valoda un nedaudz no Āzijas vēstures. Nebija tik sarežģīti. Toties Latvijā uz treniņiem izbraukāt nebija viegli. Amerikā varbūt ir vairāk jāmācās, bet stadions ir tuvāk. Maksimums – piecas minūtes, kamēr aizbrauc līdz stadionam.- Viens no blakusefektiem, piemēram, ir tāds, ka ziemā uz lielajām sacensībām Eiropā tu netiec...- Manuprāt, ka universitāte atļautu braukt arī uz kādiem Eiropas un pasaules čempionātiem.- Vienīgais – aklimatizācija...- Es domāju, ka brauktu tikai uz startu – pa taisno uz startu un uzreiz atpakaļ. Šogad man uz pasaules čempionātu telpās izpildīta kvalifikācijas normatīva nebija, tāpēc par to domāt nevajadzēja. Redzēsim, kādi normatīvi būs nākamgad uz Eiropas čempionātu telpās Prāgā.- Kādās sacensībās domā startēt vasarā?- Domāju pirms Eiropas čempionāta Cīrihē nostartēt divas reizes, kamēr esmu Latvijā, - Prezidenta balvā un Latvijas čempionātā. Es domāju, ka tas būs pietiekami. Savukārt pēc Eiropas čempionāta man jau būs jālido atpakaļ uz Ameriku.- Kā atrodi mačus Eiropā, kuros startēt? Tev ir menedžeris?- Es tagad nemaz nedrīkstu būt profesionāls sportists. Tāpēc arī menedžeris man nedrīkst būt. Kamēr esmu universitātē, Amerikas noteikumi to neatļauj. Kad atbraucu uz Latviju, es, protams, varu startēt savās sacensībās, kurās gribu, bet uz savu galvu.- Un, ja tu par to saņem, teiksim, 300 eiro balvu?- Pēc būtības tas ir pārkāpums.- Un tu vari atteikties vai ziedot labdarībai?- Formāli jā. Un Prezidenta balvā būs naudas balva.- Jau ilgāku laiku Latvijā darbojas programma kārtslēcēju atbalstam. Tu kaut kādā veidā to jūti?- Jā. Man šķiet, ka tas ir teicams kārtslēkšanas popularizēšanas veids un sniedz papildu motivāciju.- Un kurš šobrīd ir Latvijas labākais kārtslēcējs?- Ja ņem vērā personiskos rekordus, Mareks Ārents ar 5,62 metriem šobrīd ir līderis. Tad laikam nākamais rezultāts ir man. Brālis pagaidām šosezon nav startējis, bet, kad sāks, domāju, ka arī viņam būs labs rezultāts.- Tev konkurence sacensībās palīdz vai patīk vairāk cīnīties vienam pašam ar latiņu?- Man ļoti patīk startēt Amerikā. 15 cilvēki tika uz Nationals, kuri lekuši 5,50 metrus un augstāk, un man ar viņiem kopā lekt bija tiešām prieks. Gandrīz ar visiem esmu pazīstams, viss tik pozitīvi, un viens otram jūt līdzi. Man ļoti patīk. Amerikā konkurenci es augstu vērtēju. Ir motivācija lēkt augstāk.- Vai kārtslēcēji ir draudzīgi?- Jā, manuprāt. Esmu draugos ar daudziem ārzemniekiem, un, viņus satiekot, vienmēr ir liels prieks satikties. Sarīkojam kādu kopīgu nometni Spānijā vai Krievijā Sočos. Mēs neizvairāmies viens no otra, mēs draudzējamies, ejam pēc treniņiem uz kafejnīcu vai kādu filmu noskatāmies.- Šogad tika labots pasaules rekords...- Kad uzzināju, ka francūzis Reno Lavilenī ir labojis Sergejam Bubkam piederošo pasaules rekordu... Turklāt viņš ir gan mazāka auguma, gan lēnāks nekā Bubka. Kad par to uzzināju, tas mani motivēja vēl vairāk. Tagad zinu to, ka jebkurš var to izdarīt. Tikai jātrenējas, jācīnās, nedrīkst padoties un ir jādomā uz priekšu.- Kā tev šķiet, cik augstu ar kārti vispār var uzlekt?- Esmu redzējis video, kad Bubka lēca pāri sešiem metriem un viņam gurnu rezerve bija četrdesmit centimetru. Tas bija ļoti iespaidīgs lēciens. 6,20 metriem noteikti var lekt pāri.- Kāpēc nestartēji Latvijas komandas sastāvā Eiropas komandu sacensībās?- Man pat neviens nejautāja, vai es vēlos startē, ja godīgi.- Tu taču jau biji atpakaļ no Amerikas?- Jā, taču nezinu, vai tāpat būtu startējis, jo man bija jāsaārstē mugura. Varbūt viņi skatījās, ka es esmu atbraucis un vēl neesmu aklimatizējies un neesmu labā formā? Nezinu. Taču man neviens nejautāja.- Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Helsinkos palika ar nullīti sacensību protokolā. Esi sapratis, kas par lietu?- Atceros to (smejas). Nebiju labi sagatavojies. Nebiju gatavs Eiropas čempionātam. Šogad vēlos, lai viss būtu savādāk. Vēlos pārlekt sākuma augstumu, tas pirmkārt. Helsinkos tas bija 5,10 metri, bet Cīrihē, kad skatījos, vēl nebija zināms, cik būs šogad. Tas bija tāds pieticīgs augstums, nemaz ne augstu... Pēc tam kvalificēties pamatsacensībām un cīnīties tālāk.- Kāpēc kārtslēkšanā nullītes nav nekāds retums pat slaveniem sportistiem. Kāpēc tā?- Tā ir kārtslēkšana. Nekad nezini, kas var notikt. Visādi var sanākt. Pat labākais sportists var nepārlekt sākuma augstumu. Varbūt nav īstās sajūtas, kaut kas var nesanākt, laika apstākļi nav tādi... Tas tiešām nav vienkārši.- Kādi ir mērķi atlikušajai sezonai?- Man nepatīk runāt rezultātos, bet man ļoti nepatīk zaudēt. Tāpēc vienmēr cīnos līdz pēdējam un pilnībā atdodos lēcienam. Man vienmēr ir svarīgi pārlekt sākuma augstumu un no tā iet tālāk. Vienmēr ir ļoti patīkami, ja sacensībās vari uzlekt jauna personiskā rekorda augstumā. Kaut vai par to vienu centimetru. Jau ir patīkami. Ja arī kaut kas sacensībās nav sanācis, vienmēr kaut ko no tām var paņemt. Neesi pārlecis augstumu, vienmēr ir kaut kas, kas dod pieredzi nākamajām sacensībām. Vienmēr jāskatās uz priekšu un jāizdara pareizie secinājumi, vienmēr jāskatās uz lietām no labās puses. Vienmēr ir noticis kaut kas labs. Nedrīkst padoties, ja arī kaut kas nesanāk.Šovasar es vēlos lekt augstu. Ļoti augstu (smejas). Par precīziem rezultātiem man nepatīk runāt, bet noteikti gribu labot savu personisko rekordu. Un gribu savest kārtībā savu ķermeni, lai man nekas nesāpētu.- Un kā tu iedomājies savu turpmāko karjeru?- Es vēlos pabeigt universitāti un pēc tam pēc iespējas labāk sagatavoties olimpiādei. Domāju to gadu cītīgi trenēties. Es domāju, ka ar vienu gadu būs pietiekami.- Vai tu to darītu šeit?- Īstenībā vēl neesmu izlēmis. Pagaidām ir doma startēt un trenēties Amerikā, jo tur ir labi apstākļi un cilvēki, ar ko labi pavadīt laiku. Ir viens no topa kārtslēcējiem, ar ko kopā varētu trenēties. Tas ir amerikānis Sems Kendriks.



Bulduru Sporta klubs Vienības prospekts 6, Jūrmala, LV-2010
Rērihs Jānis Rērihs JānisGrieķu-romiešu cīņa, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties