02.10.2014. 11:02
Kad sienas kalendārā septembri nomainījis oktobris, ir pēdējais laiks pavilkt svītru zem vieglatlētikas sezonas. Lielas uzvaras starptautiskās sacensībās šogad nav bijušas un vairākiem atlētiem plānus būtiski izbojājušas veselības likstas, tomēr vairāki sportisti spējuši uzlabot savus personiskos rekordus.

Sezonas galvenajās vieglatlētikas sacensībās – Eiropas čempionātā – karstākās bija trīs meitenes. Ceturto vietu šķēpmešanā ieguva Madara Palameika, kura pirms tam šovasar divreiz laboja piecus gadus apsūnojušo, sev piederošo Latvijas rekordu. Eiropas tāllēcēju pieciniekā iekļuva Aiga Grabuste, kura pēc bērniņa laišanas pasaulē šosezon daudzcīņas vietā koncentrējās tikai uz lēkšanu tālumā, sasniedzot arī personiskos rekordus. Neskatoties uz veselības likstām, kontinenta labāko sportistu sešiniekā iekļuva arī Laura Ikauniece-Admidiņa, kurai gan šī sezona nebija veiksmīgākā karjerā. Laura un Aiga joprojām dala Latvijas rekordu septiņcīņā, kurš nav labots jau trīs gadus.

Gana silta roka šosezon bijusi arī šķēpmetējiem Ansim Brūnam un Rolandam Štrobinderam. Par Ansi līdz augusta sākumam vairāk zināja Rīgas centrālcietumā nekā vieglatlētikas stadionos, tomēr Latvijas čempionātā viņš laboja personisko rekordu un nopelnīja ceļazīmi uz Eiropas čempionātu Cīrihē, kur tika iegūta 11. vieta. Bet, kas vēl zīmīgāk – pirmoreiz pēdējo četru gadu laikā kāds no latviešu šķēpa metējiem lielajās sacensībās aizmeta tālāk par 80 metriem un iekļuva finālā. Tikmēr Štrobinders šovasar beidzot pārspēja tēva Mārča Štrobindera personisko rekordu, ielaužoties Latvijas mūsdienu šķēpmešanas labāko sekstetā. Zīmīgu robežu šosezon pārsniegt izdevās arī tāllēcējam Elvijam Misānam, kurš pirmoreiz karjerā piezemējās aiz astoņu metru robežas. Lai gan līdz Latvijas rekordam bija atlikuši nieka pāris centimetri, šogad to pārspēt vēl neizdevās.

Lai starp karstajiem nebūtu tikai metēji un lēcēji, jāpiemin arī Līga Velvere, kura Eiropas čempionātā uzstādīja personisko rekordu 400 metru barjerskrējienā, bet Valērijs Žolnerovičs maratona distancē ar savu sezonas labāko rezultātu ierindojās augstajā, 12. vietā.

Jūnija vidū pēc trīs gadu pārtraukuma personisko rekordu laboja šķēpmetējs Zigismunds Sirmais, kļūstot par trešo tālāko metēju Latvijas mūsdienu šķēpmešanā, taču sezonas turpinājums kājas traumas dēļ izvērtās neveiksmīgs un Eiropas čempionāts viņam gāja secen. Savainojumi traucēja arī Sintai Ozoliņai-Kovalai un Līnai Mūzei – abas šķēpmetējas šosezon centās pēc traumām vismaz pietuvoties iepriekšējam līmenim, kas vairāk vai mazāk, tuvāk vai tālāk, tomēr izdevās.

Ainārs Kovals pats teicis, ka pietiek ar trim labiem metieniem gadā - vienu, lai tiktu uz sacensībām, otru - kvalifikācijā, bet trešo - sacensību finālā. Aizvadītajā sezonā Kovals šo plānu izpildīja gandrīz uz pusi. Latvijas čempionātā ar savu sezonas rekordu viņš izcīnīja uzvaru, kas garantēja dalību Eiropas čempionātā, kur kvalifikācijā viņam pietrūka vien 52 centimetri, lai iekļūtu finālā.

Kārtslēcējs Mareks Ārents dažas dienas pirms Eiropas čempionāta spēja sasniegt savu sezonas labāko rezultātu, taču Eiropas čempionātā muguras sāpju palika bez rezultāta. Dmitrijs Jurkevičs vasaras sākumā laboja Latvijas rekordu 3000 metru skrējienā, bet jūlija sākumā pārspēja arī vecāko Latvijas rekordu – 2000 metru distancē, taču Eiropas čempionātā nepārvarēja priekšsacīkstes ne 800, ne 1500 metru distancēs. Savukārt Jeļena Prokopčuka par sezonas veikumu varēs atskaitīties vien pēc Ņujorkas maratona novembra sākumā, jo 11. vieta Eiropas čempionāta 10 000 metru distancē ir tikai viens no gatavošanās posmiem.

Kamēr „ārštatniece” Grabuste iekļuva kontinenta meistarsacīkšu pieciniekā, „štata” tāllēcējas, māsas Lauma Grīva un Māra Grīva šosezon bija tālu no saviem personiskajiem rekordiem, bet Eiropas čempionāts bija kā sezonas spogulis – Laumai 23. vieta, bet Mārai pēdējā, 28. vieta, paliekot bez rezultāta.

3000 metru šķēršļu skrējēja Poļina Jeļizarova pirms šīs sezonas nomainīja treneri, no Viktora Lāča pārejot pie Aleksandra Prokopčuka. Pēc ļoti veiksmīgās 2012. gada sezonas pērn Poļinai nācās ārstēt pēdas traumu, bet šogad sezonas labākajam rezultātam Eiropas čempionāta pusfinālā sekoja izstāšanās jau finālskrējiena sākumā. Kā izrādījies, Poļina neilgi pirms Eiropas čempionāta pārtraukusi sadarbību ar Prokopčuku, bet tagad nav sazvanāma…

Traumas turpina nomocīt sprinteri Ronaldu Arāju un lodes grūdēju Māri Urtānu. Lai gan uzsvars bija likts uz sagatavošanos bobsleja treniņiem, Arājam izdevās aizvadīt arī gana labus skrējienus un Eiropas čempionātā uzstādīt sezonas labāko rezultātu. Diemžēl viens no pirmajiem treniņiem bobslejā beidzās ar jaunu savainojumu – plecam būs nepieciešama operācija, pēc kuras pilnvērtīgi trenēties nevarēs teju pusgadu. Tikmēr Urtāns jau vasaras sākumā iedzīvojās cirkšņa savainojumā, kas apdraudēja visu turpmāko sezonu. Pirms Eiropas čempionāta Māris pat sasniedza savu sezonas labāko rezultātu, taču Cīrihē palika pēdējā, 23. vietā.

Karjeru oficiāli vēl nav beiguši ne 110 metru barjerskrējējs Staņislavs Olijars, ne šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis, tomēr reti kurš vēl tic, ka viņi varētu pārsteigt ar augstvērtīgu rezultātu. Stasis neslēpj, ka trenējas savam priekam un uz Eiropas čempionātu bija gatavs braukt vienīgi, ja izpildītu nosacījumus, kas ļautu tikt pie Latvijas Vieglatlētikas savienības finansējuma. Bet Vadima statuss un mērķi, visticamāk, ir zināmi vienīgi pašam sportistam. Lai nu kā, aizvadītajā sezonā Vasiļevskis pirmoreiz 11 gadu laikā netika līdz 80 metru robežai.

„Biju cietuma apsargs, kurš apsargāja perimetru, man nebija saskarsmes ar ieslodzītajiem. Galvenais uzdevums bija stāvēt sargtornī ar automātu un Makarova pistoli kabatā.” (Ansis Brūns par darbu Rīgas centrālcietumā)

„Iepriekš vienmēr bija problēmas ar ieskrējienu. Lēcu pāri astoņiem metriem, taču allaž pārkāpu atspēriena dēlītim. Pie tā šajā pavasarī tika daudz strādāts. Prieks, ka beidzot sāk nākt ārā.” (Elvijs Misāns par personisko rekordu)

„Tehniski metiens varēja būt vēl labāks. Pirmajos trīs mēģinājumos īsti neizdevās šķēpu uzcelt, bet tad Ansis Brūns pirms ceturtā metiena uzbļāva, lai neatšauju dupsi.” (Rolands Štrobinders pēc metiena personiskā rekorda vērtībā)

„Protams, salīdzinot ar daudzcīņu, treniņi tagad ir kļuvuši vieglāki, mazāk jāskrien atkārtojumi, nav jāgrūž lode. Turklāt tāllēkšanā ir svarīgi sekot līdzi svaram, lai zemes pievilkšanas spēks būtu pēc iespējas mazāks. Tādā ziņā daudzcīņā par to īpaši nav jāsatraucas.” (Aiga Grabuste)

„Ņujorka mani laikam iedvesmoja. Dzīvoju vien 500 metrus no Taimskvēra, ejot pa ielu neredzēju debesis. Ņujorkā biju pirmoreiz mūžā un tagad esmu ievilkusi ķeksīti likteņgrāmatā.” (Madara Palameika pēc Latvijas rekorda labošanas jūnija sākumā)

„Menedžeris piedāvāja aizbraukt uz Ostravu, nopirka biļetes un jau nākamajā rītā devos uz lidostu. Naktī īsti nebiju gulējis un jutos noguris.” (Zigismunds Sirmais par došanos uz sacensībām, kurās tika sasniegts personiskais rekords)„Šāds rezultāts uzliek slogu, jo visi tagad gaida, ka nu tik atkal būs. Protams, arī mēs ceram un strādājam, lai tas notiktu. Taču ar meitenēm jau ir tāpat kā ar bitēm. Reizēm ir grūti saprast. It kā vajadzētu būt, bet...” (Treneris Gints Palameiks par meitu Madaru)

„Protams, esmu mainījies. Būtu ne pārāk gudri, ja cilvēkam, gūstot pieredzi, viņam joprojām ir vējš galvā tāpat kā 18 gadu vecumā. Iespējams, esmu kļuvis iecietīgāks pret cilvēkiem, vairāk apzinos savas kļūdas un uzņemos par tām atbildību. Tāpēc arī tagad par savu karjeru varu teikt – ir lietas, kas notika manu kļūdu dēļ un par tām varu uzņemties atbildību.” (Staņislavs Olijars)

„Māsiņa lūdza, lai es iztaisnoju roku, bet es viņai trīsreiz skaļi atbildēju, ka to nedarīšu. Kad pateica, ka roka ir lauzta, bira asaras, jo šogad bija ieguldīts ļoti liels darbs, kura dēļ nācās iekavēt skolu.” (Līna Mūze par ziemā treniņā laikā gūto rokas traumu)

„Tāpat jau trenējos par saviem līdzekļiem, paralēli arī strādāju par treneri. Ja sezonas laikā nevaru atpelnīt gatavošanās posmā iztērētos līdzekļus, tad nezinu, vai vēlos turpināt. Taču nav jau tik viegli tā vienkārši pamest lodes grūšanu, ar kuru esmu nodarbojies 18 gadus.” (Māris Urtāns)

„Man tad būs 28 gadi. Tā ir robeža, kad jāsāk domāt arī par to, ko darīt dzīvē pēc karjeras beigām, jo daudzi sportisti tad jūtas kā no laivas izmesti. Ja neesi kaut ko darījis, kamēr vēl sporto, tad ir grūti atrast vietu dzīvē. Jā, esmu pabeigusi augstskolu, taču gadi iet, nestrādā savā profesijā un pārliecība par saviem spēkiem un zināšanām mazinās.” (Sinta Ozoliņa-Kovala)



Bauskas Zemgaļi, sporta klubs "Šautuve", Īslīces p., Bauskas n., LV-3901
Trubeckojs Andrejs Trubeckojs AndrejsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties