09.11.2017. 08:13

Prognozēt Virslīgu nav pateicīga lieta un principā sezonas sākumā kaut cik droši varēja paredzēt tikai divas lietas, kas arī piepildījās - (1) TOP6 cīņa būs ārkārtīgi sīva un vadošās komandas arī punktu izteiksmē būs viena otrai tuvu, (2) kaut kur aizmugurē paliks "Metta"/LU un "Babīte"/"Dinamo".

Minēto sešinieku pirms sezonas, godīgi sakot, varēja likt jebkādās kombinācijās (kaut vai izlozēt uz labu laimi!) un, izmantojot veiklus oratora paņēmienus, pierādīt, ka tieši šāda secība būtu objektīvākais iznākums. Uzskatu, ka, pie visiem tiem pašiem apstākļiem (sastāvs, treneri) uzsākot turnīru no jauna, iznākums varētu būt pilnīgi citāds. Skaidrs, ka kāds kaut ko darīja pareizāk un godam nopelnīja savu laimīti, kāds pieļāva kļūdas un citā reizē pieļautu tās atkal, bet tomēr šī gada turnīrs pierādīja, ka arī banālai sportiskajai veiksmei ir liela loma. Lielāka nekā citus gadus.

Ikviena komanda varētu norādīt uzreiz uz vairākām spēlēm, kurās rezultāts varēja (un vajadzēja!) būt labāks nekā sanāca un šogad ikvienai TOP6 komandai, atskaitot "Spartaku", katrs punkts finišā bija nenormāli vērtīgs - četras komandas, kas ieņēma 2.-5. vietu, pirms pēdējās kārtas varēja iegūt jebkuru no vietām šai amplitūdā. Galu galā divas komandas turnīru pabeidza ar 37 punktiem, divas ar 35 punktiem.

Neskatoties uz paša apgalvoto, ka sešinieku pirms sezonas varēja jaukt jebkurā kokteilī un šādu prognozētāju nedrīkstētu nopelt, pats iekšēji tomēr biju visai drošs, ka "Riga" jābūt kaut kur augšā (liku to pirmajā vietā), bet "Spartakam" sešinieka apakšgalā. Tagad par to, protams, var pasmieties, bet mēģināšu argumentēt, pēc tam arī mēģinot rast skaidrojumu, kāpēc šīs divas prognozes izgāzās.

Vēsture ne reizi vien rādījusi, ka jauni un ambiciozi projekti uzreiz nestrādā un vajadzīgs laiks. Pasaules futbolā spilgtākais pēdējā laika piemērs ir "Manchester City" - arābi klubu iegādājās 2008. gadā, uzreiz sākot pamatīgi tērēties, bet sākotnēji klubs nespēja pat kvalificēties Čempionu līgai, par tituliem nemaz nerunājot. 2011. gadā tituli sāka nākt un lieta aizgāja.

Latvijas līmenī tik liels laiks nav vajadzīgs - mazākas konkurences dēļ ar prāvu budžetu ātri vien var tikt augšā. Ja 2017. gadā "Riga" savu projektu sāktu no nulles, tad ar visu lielo budžetu es pirms sezonas neprognozētu tai pat TOP3. Taču bija debijas 2016. gads un uzskatīju, ka tas "Riga" bija kā laba iesildīšanās, turklāt tieši tās sezonas pēdējā aplī Volčeka vadībā komanda rādīja saturīgu sniegumu.

Kad redzēju, kas notiek starpsezonā, proti, "Riga" vadība saglabāja uzticību Volčekam un vairākus līderus (Laizāns, Jeņins, Timofejevs), nodrošināja komandai izcilus treniņapstākļus (AAE!) un sastāvam piešpricēja Zjuzinu, Šabalu, Gorkšu, Krievijas Premjerlīgā uzspēlējušo uzbrucēju Apajevu (vēl pirms tam trīs pilnas sezonas FNL) un vēl dažus labus, šķita, ka visam jābūt kārtībā. Turklāt pa gabalu varēja saost, ka šī kluba rocība ir tik liela, ka reizēm "Riga" trūkst ideju, kur gan vēl tos dukātus ieguldīt... Mārketings ir laba lieta, bet biju drošs, ka nepieciešamības gadījumā "Riga" vasaras transfēru periodā spēs pastiprināt arī sastāvu, cik vien nepieciešams. Un Zjuzina faktoru viņa meistarības un nozīmīgās pozīcijas (centra pussargs!) dēļ vērtēju sevišķi augstu.

Kas iznāca realitātē? Traumu nomocītais Zjuzins nospēlēja tikai divas spēles, Šabala turpināja mainīt klubus un agri devās prom, Apajevs izrādījās diezgan nelietderīgs, bet "Riga" vadība vasarā vairāk koncentrējās nevis jaunu futbolistu meklēšanai, bet gan uz īstā trenera atrašanai... Nelielai atkāpei - pasmaidīju, kad kāds krievu sporta žurnālists, apmeklējis klātienē "Riga" un "Spartaka" dueli, izņirgājās par šejienes līmeni un sacīja, ka Krievijas pēc spēka trešajā līgā futbols esot labāks. Kāpēc tad Apajevs, kurš pēdējos piecus gadus izdzīvojies pa Krievijas TOP2 līgām, šejienes futbolā pazuda? Un tā ne tuvu nav pirmā reize, kad krievu leģionāri Virslīgā ir bāli. Atsevišķi piemēri, protams, nedod tiesības izdarīt stipri tālejošus secinājumus un salīdzināt līgas. Tas pats Slovēnijas izlases gaisu apostījušais un virknē cienījamās līgās uzspēlējušais Miheličs šeit nespīdēja un arī ātri nozuda.

Bet lielais secinājums par "Riga", klubu ar šogad lielāko budžetu Virslīgā, ir tāds, ka komandai trūka kvalitatīva vertikāla futbola. Gan Volčeks, gan Perevertailo it kā sakārtoja spēli, taču tā bija pārāk akadēmiska, bez virzības uz priekšu, ar vāju/lēnu un mazskaitlīgu pāreju no aizsardzības uzbrukumā. Reizēm šķita, ka vidējā līnijā divi smagnēji un gausi pussargi, Laizāns un Jeņins, ir par daudz un tiek bremzēts uzbrukums.

Galvenais - gan ātrajos, gan it sevišķi pozicionālajos uzbrukumos trūka ideju to noslēguma fāzēs. Trūka gan radošuma, gan uz viļņa esošu uzbrucēju. Pievīla Šabala, Apajevs un Turkovs. Ja vien Lemajičs būtu komandā kopš sezonas sākuma, bet Vaščuks, kurš sezonas pirmajā pusē visbiežāk sēdēja uz soliņa, uzspīdētu ātrāk, varēja būt citādi. Tāpat varam teoretizēt, kā būtu bijis, ja pēc Volčeka uzreiz atnāktu progresīvais Stojanovičs, nevis akadēmiskais Perevertailo, kura pat uzrunas preses konferencēs atgādināja futbola teorētisko nodarbību vai baznīcas sprediķi, nevis dzīva, emocionāla, tikko notikuša reāla futbola mača vērtējumu. Tagad tam visam gan vairs nav nekādas nozīmes un "Riga" ļoti, ļoti palaimējās, ka beigās sanāca trešā vieta. Piektā vieta bija tuvu un, manuprāt, tā būtu vairāk atbilstoša šai sezonai.

Vertikālā futbola trūkums noteikti nebija tikai "Riga" treneru un/vai uzbrucēju vaina. Lai gan pats salielīju sastāva piešprices, nepameta sajūta, ka "Riga" trūkst kopējās futbolistu meistarības. Ar to domāts - bija lieli meistari, bet bija arī tādi, kuri savās pozīcijās nevilka. Piemēram, "Ventspilij", "Liepājai"/"Mogo", RFS komandām, manuprāt, sastāvi kopumā bija līdzvērtīgāki, stabilāki, kamēr "Riga" pamatsastāvā regulāri bija tādi, par kuriem liels jautājums. Šai sakarā sezonas gaitā man radās šaubas arī par kluba vadītāju, menedžeru (lasi: naudas apguvēju) kompetenci.

Savukārt, runājot par "Spartaku", šis klubs starpsezonu periodā neizskatījās vis pēc čempiona, bet gan Virslīgas debitanta, kurš apmaldījies trīs priedēs. Protams, tas ir pārspīlējums, jo, pirmkārt, šim klubam tamlīdzīga situācija ziemā nav nekas jauns, otrkārt, komandā pēc 2016. gada zelta sezonas palika tādi līderi kā J.Kozlovs, Kazačoks, Pušņakovs, Platonovs, I.Šlampe, V.Kozlovs, Mihadjuks un galu galā arī Gauračs. Un tas jau ir gandrīz pilns pamatsastāvs. Tomēr "Spartaka" komiskā treneru epopeja (starpsezonā ar komandu paguva pastrādāt divi treneri, bet Zubs pievienojās pēdējā brīdī, kad jau sen bija jāizdara melnais darbs un jāizveido komandas rokraksts atbilstoši trenera redzējumam), īsais soliņš un pārbaudes spēļu sastāvi lika būt ļoti piesardzīgam šīs komandas sakarā.

Nupat ar smaidu izlasīju, ko rakstīju par "Spartaku" pirms sezonas: "Var jau teikt, ka pagājušajā gadā arī “Spartaks” līdz pēdējam brīdim spēlēja paslēpes un tad izšāva, bet ir sajūta, šogad tas neies cauri. Jo? Jo konkurence kļūst spēcīgāka, konkurentu budžeti treknāki un augstu mērķu sasniegšanai visam jābūt noslīpētam, priekšdarbiem un mājasdarbiem – cītīgi paveiktiem."

Tā tam patiešām būtu jābūt, ja vēlamies progresu Latvijas klubu futbolā...

Redzot, kā muskuļus audzē (tērē naudu, veido sastāvu) "Riga" un RFS, kādas ir Pertijas un Verpakovska ambīcijas Liepājā, kāds ir "Ventspils" sastāva dziļums, nekādi neredzēju "Spartaku" trijniekā. Un savukārt redzot "Spartaka" haosu un pieticību, man prātā pat iešāvās kosmiska versija, ka Jūrmalas klubs šogad apzināti vēlas aizvadīt taupīgu sezonu, ļaut citiem nolaist tvaiku (lasi: patērēties, pārtērēties) un ar jaunām ambīcijām atgriezties 2018. gadā - sak, budžetu latiņa Latvijas apstākļiem šogad ir tik augsta, ka nav vērts iztērēt miljonu (ar mērķi Eiropā nopelnīt ap 200, 400 vai labākajā gadījumā 550 tūkstošiem eiro...), lai beigās sešu līdzvērtīgu zirgu skriešanas sacensībās riskētu palikt pie sasistas siles, proti, bez Eirokausiem, tukšām rokām. Galu galā "Spartaks" naudu par dalību Čempionu līgā saņēma tikai 2017. gada sezonas beigās, nevis pirms tās.

Šogad zirgu skriešanas sacensībās pie sasistas siles palika RFS, lai gan te cits stāsts - stabilas finanses, ilgtermiņa darbs, pakāpeniska sastāva veidošana. Ceru, ka RFS šogad notikušais ir tikai sporta katastrofa, bet ne finansiāla.

Lai man piedod "Spartaks", bet Jūrmalas klubs, neskatoties uz to, ka šogad saglabāja lielu daļu sastāva, izskatās pēc jauna projekta gadu no gada. Un nav ko nosodīt - ne jau aiz labas dzīves tas! Atšķirībā no pārējiem TOP6 klubiem "Spartakam" vienīgajam aiz muguras nestāv pašvaldība vai kāds liels (pašvaldībām pietuvināts?) uzņēmums/sponsors. Lai gan mūsu čempions ārpus futbola lietas noteikti varētu darīt labāk, "Spartakā" ir cilvēki, kas futbolā ar sirdi un dvēseli. Bet naudā tur neviens nepeldas, un mēs no malas varam tikai minēt, kādā veidā klubs savelk galus un kā tiek nosegta tā budžeta daļa, kurai ar Eirokausu naudu ir par īsu.

Atkāpei: jau pēc šī materiāla pabeigšanas izlasīju kolēģa Andra Sudmaļa interviju ar Verpakovski, kurš cita starpā sacīja: "Jāskatās arī finansiālā ziņā. Var teikt, ka šogad tirgus bija pārkarsis. Gandrīz sešas komandas bija ar čempionu ambīcijām, sezonas sākumā visi bija atvēzējušies, spēlētāju tirgus bija ļoti karsts. Uzskatu, ka algu līmenis bija mazliet neatbilstošs Latvijas Virslīgas līmenim. Daudzi izlašnieki izvēlējās atgriezties - tā vietā, lai mēģinātu iekārtoties ārzemēs. Redzēsim, kāda situācija būs nākamgad. Paredzu, ka tirgus nomierināsies un vairs nebūs sešas komandas ar tik lielām ambīcijām un tik lieliem budžetiem." Lūk, tas arī pierāda augstākminēto, ka "Spartaks" šogad nevēlējās (un, visticamāk, arī nevarēja) sacensties ar citiem klubiem budžetu ziņā un ka 2017. gads savā ziņā bija bezprecedenta gadījums.

Atgriežamies pie "Spartaka" starpsezonas! Ko man domāt par šī kluba perspektīvām jaunajā sezonā, ja vienā no pēdējām pārbaudes spēlēm (nopietna treniņnometne, nopietns pretinieks) komandas pamatsastāvā iznāk uzreiz vairāki futbolisti, kuriem tālu līdz tādiem mērķiem kā čempionu titula sargāšana vai vismaz Virslīgas medaļu iegūšana? Trīsarpus nedēļas pirms turnīra sākuma "Spartaka" sākumsastāvā bija Bāliņš, Džeriņš, Korzāns, Mordatenko (šim kvartetam Virslīgā līdz šim gadam kopā nieka 19 spēles, lielākoties pastarīšu komandās), arī Bērenfelds un E.Stuglis, tāpat tobrīd ne tai augstākajā līmenī sevi pierādījušais Nerugals. OK, šai konkrētajā spēlē nepiedalījās vairāki no augstākminētajiem palikušajiem līderiem, kā arī "Spartaks" tradicionāli spēlēja paslēpes, tomēr arī Virslīgas sezonas sākums parādīja, ka komplektācija jūrmalniekiem bija izteikti taupīga.

Gauračs mūsu raidījumā "Futbolbumbas" komandas nemainīgo pamatsastāvu (pirmajās 10 spēlēs tajā pabija nieka 14 spēlētāji, turklāt divi no viņiem tikai pa reizei, lāpot robus) pamatoja ar Zuba atrasto īsto formulu. Taču, ja paskatāmies uz to spēļu rezervistu sarakstu, tad skaidrs, ka Edgars ar šādiem izteikumiem vienkārši ir ļoti lojāls savam klubam. Lazarevs, Džeriņš, Rusins, Pilāts, Korzāns, Bāliņš... Divreiz pavasarī topošo čempionu rindās rezervē nonāca pat 15 gadus vecais Edagrs Kļavlapa... Tāpat labs pierādījums "Spartaka" futbolistu resursu nabadzībai bija pavasara kausa izcīņas ziedošana - Zubs atklāti publiski teica, ka šis turnīrs komandai konkrētajā situācijā ir otršķirīgs un tas atspoguļojās arī laukumā. Ironiski, ka kauss tika atdots, spēlējot vairumam kodola futbolistu, jo citu gluži vienkārši nebija.

Kā redzams, spēlēja gandrīz vieni un tie paši - futbolistam ar 11. spēles laiku 3.2 reizes vairāk minūšu nekā futbolistam ar 12. spēles laiku. Platonovs sezonas sākumā guva smagu savainojumu, I. Šlampe izlaida visu starpsezonu un pēc smagas traumas atgriezās apritē sezonas gaitā, pirmo reizi pamatsastāvā tiekot vien desmitajā spēlē. Bērenfelds šai posmā vienīgo reizi pamatsastāvā izgāja pret "Mettu"/LU pēc tam, kad pirmajā kārtā sarkano kartīti un diskvalifikāciju nopelnīja Mihadjuks.

Un tā bija liela "Spartaka" laime un veiksme, ka pirmajā sezonas pusē traumas un diskvalifikācijas komandu skāra salīdzinoši minimāli (paskatieties uz "Jelgavu"...) un Zuba vadībā izdevās ielikt ļoti labus pamatus turpmākajai sezonai. Kā pareizi atzīmēja Ašvorts, "Spartakam" nāca par labu tik īsa sezona 24 kārtu izskatā. Paradoksāli, bet sezonas beigu daļā "Spartaka" sastāvs kopumā bija krietni dziļāks - pievienojās Meļņičenko, Kosoričs, I.S.Stuglis, Ivančičs, Ibragimovs, kamēr no kodola spēlētājiem komandu pameta tikai Habeloks -, taču problēmas izlikt konkurētspējīgu vienpadsmitnieku bija lielākas nekā pavasarī. Jo sākās savainojumu epidēmija.

Vai Zubs bija izcils? Rezultāts, protams, viņam bija vairāk nekā izcils un no trim treneriem viņa devums "Spartaka" zeltā neapšaubāmi ir lielākais, taču atļaušos apgalvot, ka Zuba klātbūtne nebija izšķirošs faktors:(1) sastāvs viņam bija ārkārtīgi ierobežots, attiecīgi sarežģītas izvēles nebija jāveic,(2) traumu un diskvalifikāciju, kā noskaidrojām, nebija daudz,(3) liela spiediena ne uz viņu, ne komandu nebija nebija, neskatoties uz čempionu statusu,(4) nekādus taktiskus brīnumus arī nemanīju, shēma praktiski nemainīga.

Drīzāk teiktu, ka lielākais Zuba nopelns bija spēlētāju atbrīvošana (tiesa, Koliņko neļāva atslābt un reizēm šķita, ka īstenībā viņš vada komandu - tad jau sanāk seši galvenie treneri sezonā!), paša miers un nosvērtība. Dažreiz pietiek ar to. Protams, nezinām, kas notika komandas iekšienē - varbūt bija vēl kādi poļu trenera smalki gājieni.

Taču no ārpuses bija redzams, ka Zubam ir veiksmīga, mierīga komunikācija ar futbolistiem. Zubs drīzāk ir vērotājs, nevis revolucionārs. Kad vasarā viņš Baltkrievijas futbola sezonas vidū, karstākajā brīdī pārcēlās uz naudīgo Soļigorskas "Shakhtyor", nomainot Kubarevu, Zubs nevis enerģiski metās darbā, aktīvi piedaloties komandas treniņprocesā un vadīšanā, bet... no malas mierīgi vēroja komandu. Tā vismaz rakstīja baltkrievu mediji, jautājot pašam Zubam, kāpēc viņš treniņos stāv klusi maliņā, nevis vada. Tāda viņam pieeja, tāds viņš treneris. Acīmredzot konkrētajā brīdī "Spartakam" tieši tāds treneris labi derēja. Un, starp citu, arī Soļigorska tieši Zuba vadībā ir ļoti tuvu, lai pārtrauktu 11(!) gadus ilgušo BATE dominanci Baltkrievijas čempionātā. Krievi futbolā mēdz lietot vārdu фартовый (veiksminieks) - varbūt tas ir par Zubu 2017. gadā?

Kamēr "Spartaks" bija atbrīvota, spēlējoša un ļoti mobila komanda ar drosmīgu skatu uz pretinieku vārtiem, vairākas konkurentu komandas, iespējams, arī spiediena dēļ, spēlēja pārāk piesardzīgi, nogaidoši, bailīgi, samocīti un neefektīvi. Domāju, arī pirmo kārtu rezultāti jūrmalnieku psiholoģiju tikai nostiprināja - pirmajā kārtā ne pārāk pelnīts zaudējums pret RFS (par šo tēmu komentāru sadaļā pēc šāda apgalvojuma sanāca publiski padiskutēt ar RFS ģenerāldirektoru Maksimu Krivuņecu), kas lika sasparoties, bet pēc tam jau varena uzvaru sērija, kas savukārt deva pārliecību.

Taču vissvarīgākais "Spartaka" titulā, manuprāt, bija pašu futbolistu sniegums. Turklāt, kas ļoti svarīgi, tāds sniegums, kāds nu nekādi netika sagaidīts. Jā, sezonas sākuma zelta vienpadsmitnieka modelis pats par sevi bija ļoti spēlējošs, saliedēts, plūstošs, futbolistu lomas bija izcili sadalītas, tomēr, ja paskatās individuāli, tad arī bija brīnumi.

Neticamu sezonu, redzot sniegumu iepriekšējos gados, balstā aizvadīja Vardanjans - lai piedod Edgars, nu nenoticētu es, ja februārī kāds man teiktu, ka viņš spēlēs Latvijas izlasē. "Spartaka" rindās viņš bija izcils savienojošais posms starp aizsargiem un vidējo līniju, nerunājot par melno darbu spēlē bez bumbas. Nerugals - pirms gada ar "Daugavpili" izkrita no Virslīgas, bet šogad viņa sniegums vienkārši fantastisks un punkts. E.Stuglis - nesen pārkvalificējies no uzbrucēja par centra aizsargu... pag, tas notika viņa bērnībā? Pussargi Habeloks, Kazačoks, Vardanjans lieliski sapratās un saspēlējās. Un, protams, J.Kozlovs - ātrums, tehnika, prāts, pēdējā piespēle, realizācija, mūžīgais motors. Nu labi, no Kozlova un Kazačoka pēc 2016. gada sezonas varēja sagaidīt lielas lietas, no pārējiem šai rindkopā pieminētajiem ne. Visas zvaigznes sastājās par labu "Spartakam", bet noteikti bija arī apzināts (lielisku aģentu?) darbs, lai sasniegtu šādu rezultātu.

RFS jau atvadījusies no galvenā trenera Kaļiņina un viņš saņēmis ļoti daudz kritikas gan no līdzjutējiem, gan maniem kolēģiem. Lielos vilcienos sliecos piekrist, jo sniegums gluži kā "Riga" gadījumā bija gaužām nepārliecinošs, bez idejām un pārāk akadēmisks, turklāt Kaļiņinam atšķirībā no "Riga" censoņiem uzticības kredīts bija ievērojami lielāks un viņam bija daudz laika, lai beidzot sakārtotu spēli.

Taču šeit gribēju izcelt kādu niansi - jā, RFS šai TOP6 ar sastāvu izcēlās, sevišķi pēc Dubras, Saviča, E.Višņakova pievienošanās, taču tas bija jau sezonas gaitā un, neskatoties uz daudzajiem izlašniekiem, nevarētu teikt, ka RFS ar tādu sastāvu būtu obligāti jāņem pirmā vieta. Turpat blakus jau visi sastāva komplektācijas ziņā bija. Un, paskatoties uz tabulu, RFS sakrāja 35 punktus - tikpat, cik "Ventspils" un par nieka diviem punktiem mazāk nekā godkārīgās "Riga" un "Liepāja"/"Mogo". Ar to vēlos pateikt, ka arī RFS netrūka labu spēļu, saldu uzvaru, kā arī to, ka minēto trīs konkurentu treneri diez vai uzskatāmi par ģēnijiem un galvastiesu pārākiem nekā Kaļiņins. Vienīgā atšķirība ir Eirokausu ceļazīmju liktenis, kas izšķīrās pašā sezonas galotnē - kā patīk uzsvērt Gorkšam, futbols ir rezultātu bizness un RFS šajā biznesā izrādījās par mata tiesu vājāka. Vai drīzāk - neveiksmīgāka.

"Jelgavai" sezona sanāca neritmiska un jau minēts par traumu epidēmiju. Par "Liepāju"/"Mogo" un "Ventspili" plašāk varbūt kādu citu reizi. Šeit vien norādīšu, ka, ņemot vērā visus aspektus, šie klubi var būt apmierināti - abās šī gada kausa izcīņās tiekoties savā starpā jau 1/4 finālā, galu galā draudzīgi sadalīja ne tikai uzvaras, bet arī ieguva pa vienai trofejai, kas kļuva par pirmajām Ašvorta un Pertijas daudzajos gados Latvijā. Gan liepājnieki, gan ventspilnieki palika bez Virslīgas zelta, taču var priecāties par Eiropas līgas ceļazīmi. Domājams, tuvākajos gados lielākais izaicinājums kurzemniekiem būs sagrabināt pietiekamas naudiņas, lai noturētos starp Latvijas vadošajiem klubiem...

P.S. Zemāk Virslīgas futbola sezona kāda līdzjutēja acīm.

Uzzīmēju karikatūru par šis sezonas @FutbolaVirsliga + uzrakstīju nelielas pārdomas https://t.co/rYzuRwTYe1 pic.twitter.com/pXwD6DXi9g— Mildas Laiks (@MildasLaiks) November 5, 2017



Dobeles Sporta klubu apvienība "Reķi", Dobeles p., Dobeles n., LV-3701
Semenkovs Vjačeslavs Bokss, Taekvondo, Kikbokss, MMA
FTA
Reģistrēties