Brīvprātīgo ciematiņš Omega, kas atrodas netālu no kaimiņvalsts Abhāzijas robežas un olimpiādes laikā kļuvis par manu dzīvesvietu, ir mājīga pansijas tipa daudzu piecstāvu namiņu riekšava, kas izkaisīta dažus simtus metru no jūras, iežogota, un visiem brīvprātīgajiem ik rītu jāmēro ceļš gar kontroles punktu. Drošībai.
Jā - es jūtos droši šai pilsētā. Mani ik dienas pārmeklē vairāk nekā desmit reižu, un esam ar draugiem vienojušies, ka centīsimies uzstādīt rekordus, kā iespējami ātrāk veikt visas procedūras. Līdz šim vienīgā interese par lietām manā brīvprātīgo mugursomā bijusi, kad devos uz Latvijas Mājas atklāšanu ar pāris simtiem speciālo Rīgas suvenīrnozīmīšu. Citādi - tā ir standarta drošības pārbaude, kādu redzam ikvienā lidostā, tikai - pārbaudes ir daudz biežākas.
Jauniegūtie draugi no Krievijas un citām pasaules malām šeit cits citu sveicina smaidot. Grūtsirdīgi smaidi kā atbilde rīta sveicienam nāk no tiem, kuri sākuši darbu ap sešiem no rīta - daži brīvprātīgie rūpējas par citu labsajūtu un palīdz transporta un loģistikas jomā.
Agrie rīti gan ir pluss, ja brīvprātīgie vēlas apmeklēt kādu sporta norisi, un tad šķiet, ka ikviens - vai tas būtu brīvprātīgais, kurš tikko svinējis divdesmito vai jau septiņdesmito jubileju, atgūst otro elpu. Brīvprātīgajiem par izcilu darbu dod iespēju apmeklēt sporta norises, un lieki teikt, ka tā ir pati gaidītākā dāvana.
Lai gan olimpiskā valūta - dažādās nozīmītes - ir, iespējams, vēl svarīgāka brīvprātīgā dzīves daļa šeit, Sočos. Tā ir arī izcila iespēja iepazīties, uzsākt sarunu un dibināt draudzības saites, gaidot jau nākamo olimpiādi.
*Sadarbībā ar Latvijas Māju Soču olimpiādē publicējam vēstuļu sēriju, kuras Dienas lasītājiem raksta Latvijas pārstāvji, kas iesaistīti olimpiādes pasākumu norisē. Rīt laikrakstā Diena un portālā Diena.lv lasiet Aleksa Dubasa vēstuli.
