11.02.2015. 00:02
Šogad ir iznācis Latvijas Olimpiešu sociālā fonda kalendārs, kurā katrs mēnesis atvēlēts mūsu sporta izcilniekiem. Sākam rakstu sēriju par šā kalendārā varoņiem. Sēriju ievada Latvijas Olimpiešu sociālā fonda prezidente, divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova.

  • Laimīga, optimiste, patriote - izcilā Uļjana Semjonova 2011. g. 22. janvāris

Rakstu sērija par visu laiku Latvijas izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar «Melno kafiju» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Šogad Latvijas Olimpiešu sociālais fonds svinēs 25 gadu jubileju, un visus šos gadus tā priekšgalā ir divkārtējā olimpiskā čempione Uļjana Semjonova. Tieši tāpēc tautā, jo īpaši kādreizējo sportistu aprindās, tas daudz labāk pazīstams kā «Uļas fonds».

Uļas vārds

«Biju beigusi spēlēt. Jutos kā no laivas izmesta. Atbalstīju Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanu, bieži tikos ar Vilni Baltiņu, un vienreiz viņš saka: «Uļa, tev jāsāk strādāt. Sāc ar bijušajiem olimpiešiem. Daudziem vajag «pahļobku»». Bet man nebija ne jausmas, ko darīt, ar ko sākt. Līdz šim man viss bija kā uz paplātes pienests – treniņtērps, kedas, pusdienas... Pēc kāda laika Vilnis atkal prasa: «Ko esi izdarījusi? Pie kādiem sponsoriem esi bijusi?» Es lai staigāju ar izstieptu roku! Nu nē! Bet Vilnis neatlaižas: «Tev, Uļa, ir vārds! Tev būs daudz grūtāk atteikt.» Nekas cits neatlika, kā domāt un darīt. Naudas nebija, bet to vajadzēja. Sāku ar sporta veterānu, vispirms olimpiešu apzināšanu. Parādījās arī pirmie atbalstītāji. Kā jau bijušais sportists, ļoti atsaucīgs bija Haims Kogans no «Lukoil». Tā sniega pika pamazām sāka velties.

Cik aprūpējamo šobrīd ir tavā sarakstā?

Gandrīz 200. 163 saņem «olimpieša» pabalstu, bet vēl 35 cenšamies palīdzēt ar zāļu apmaksu un sniegt vēl kādu palīdzību. Meklējam, kā var lētāk iegādāties zāles, reizēm arī pārtiku. Es visus tā arī saucu – «mani bērni», kaut vairums ir vecāki par mani. Fonda sarakstā ir pieci no Slavas zālēm – es no basketbola, Balderis no hokeja, Bugajenkovs no volejbola, Zozuļa no kamanām un tagad arī Lūsis no vieglatlētikas. Visi esam kā viena liela ģimene.

Aizvadītajā decembrī pēc vairāku gadu pārtraukuma notika arī tā saucamā «Uļas eglīte»...

Jā. Krīze ietekmēja arī mūs, un nācās taupīt līdzekļus. Šoreiz palīdzēja «Melnā kafija», kam bija speciāla akcija. Varējām sarīkot gan ballīti, gan izdot kalendāru. Ar telpām pretī nāca «Māmuļa». Kad visi padzirdēja, ka atkal būs Ziemassvētku ballīte, prieks bija neizsakāms. Klātienē tiekoties pie klātiem galdiem, tas bija vēl lielāks. Labi, mēs, TTT meitenes, arī tagad pulcējamies regulāri, bet lielai daļai dzīve vairāk aizrit četrās sienās. Šoreiz bija iespēja izrauties, satikt vecos draugus, cīņu biedrus. «Vai! Divus gadus tevi neesmu redzējis, bet vēl pazīstu!» – arī šādus teikumus nācās dzirdēt. Ne vienās vien acīs bija prieka asaras. Manās arī. Es katru dienu esmu laimīga, kad varu sagādāt citiem prieku. Laime nav tikai iemestie grozi un olimpiskās medaļas. Cenšos apciemot arī tos, kas paši netika uz eglīti. Kaut uz mirkli. Biju pie Ivitas Čikstes Inčukalnā. Pie Sabīnes Dukas, kam ir jau 97 gadi. Ziemā pa mājām rosās. Darba man te pietiek.

Cik esmu ievērojis, lai uzturētu sportisko formu, ceļu no mājām līdz savam «darba galdam» Elizabetes ielā mēro kājām.

Desmit minūšu gājiens no Zaļās ielas līdz LOK. Taču to varu atļauties tikai vasarā. Tagad ziemā, kad ir slidens, man jābūt īpaši uzmanīgai, lai nenokristu. Kas tad rūpēsies par «bērniem»! Turklāt vēl jau arī ir mans kauss basketbolā meitenēm. Tas notiek divās vecuma grupās. Katrā pa sešām komandām. Sabrauc 6-7 valstis, bet gribētāju ir daudz vairāk, jo par līmeni visi ir sajūsmā. Daudzi apskauž. Arī man ir patīkami būt klāt tik labi organizētā pasākumā.

Ģimenes saites

Vai uz Medumiem, kur pagāja bērnība, arī vēl aizbrauc?

Protams. Pāris reizes gadā noteikti, kaut ceļš ir tāls – 250 kilometri. Tēva mājās tagad vecākais brālis saimnieko. Otrs brālis apmeties netālu no Krāslavas. Medumos ir dzimtas kapi, un ir pienākums tos apciemot. Ir tik kolosāla sajūta pusdienot zem ābeles. Putniņi čivina. Sava zeme, savas takas, pa kurām gāju uz skolu, devos ogot, sēņot. Gaiss tik spirgts. Var iegrimt atmiņās, un tad skudriņas pa muguru sāk staigāt. Rīgā man aiz loga jau ir tikai mūris, jo tam priekšā būvē vienu māju. Medumos es iegūstu jaunu spēku. Un arī kartupeļus no brāļa (smej). Audzēti bez ķīmijas, un tiem ir pavisam cita smarža! Otrs brālis man liels makšķernieks un sēņotājs. Man arī patīk sēņot, taču pa mežu staigāt vairs nedrīkstu.

Pērn jau arī uz asfalta baravikas auga!

Jā, un ar tām mani brālis ir bagātīgi apgādājis. Tāpat ar kompotiem, konserviem. Šogad pie viņa noteikti būs jābrauc un jāsvin 60 gadu jubileja.

Ar Medumu spēku

Vai vari iedomāties, kā būtu iegrozījusies tava dzīve, ja basketbolisti nebūtu atraduši?

Tas jau bija laiks, kad nepamanīta laikam nevarēju palikt. Agri vai vēlu tas būtu noticis. Pa kādu ceļu tas iegrozītos, gan grūti pateikt. Bet man laimējās. Raubens atrada un atveda uz Rīgu, un pirmo gadu ar mani arī ņēmās. Es biju gara, bet fiziski stipra. Līdz skolai vasarā bija pieci, ziemā pāri ezeram četri kilometri. Kājām. Atnākam no skolas, un vecākiem jāpalīdz mājas darbos vai arī atkal jāiet 4 km turp un atpakaļ uz veikalu pēc maizes. Tad vienam deva tikai vienu kukulīti. Vasarā lasīju ogas, brālis veda uz netālajiem Zarasiem, un tā tiku pie kabatas naudas un beigās arī pie velosipēda. Biju grābusi, krāvusi, pat pļāvusi sienu, zāģēju malku, ar nēšiem nesu ūdeni, tāpēc arī slodzes turēju labi, tikai basketbolā strādāja citas muskuļu grupas. Pēc lauku plašuma un miera daudz grūtāk bija pierast pie Rīgas un tajā iedzīvoties. Trīspadsmitgadīgs meitēns jau vēl turas pie mammas kleitas, bet te – pavisam viena svešā vietā! Ne reizi vien mani nocēla no vilciena, kad biju nodomājusi atgriezties Medumos.

No Raubena stafeti pārņēma...

...treneris Strupovičs, kas gatavoja izlasi skolēnu spartakiādei. Es arī biju kandidātos, bet vēl pārāk zaļa. Komanda no treniņnometnes Saldū aizbrauca uz turnīru Lietuvā, bet skološanu pārņēma Karamiševa, kas kļuva par manu otro mammu. Atstrādājām kustības, kā saņemt uz ūsiņas bumbu un mest pa grozu. Ak jā. Vēl nevarēju pierast pie brokastīm ar biezpienu, krējumu. Man vajadzēja gaļu, olu.

Nākamā gada Vissavienības skolēnu spartakiādē jau biji Latvijas izlasē.

Jā. Var teikt, ka tā bija mana pirmā uznākšana uz lielās skatuves. Dažos turnīros jau biju spēlējusi, daži zināja, ka Latvijā ir tāda divmetriniece. Taču tobrīd interneta nebija un informācija izplatījās lēnāk. Tad gan sākās manis vajāšana. Katrs Krievijas klubs uzskatīja par goda lietu dabūt mani pie sevis. Varbūt arī uzvārdam Semjonova bija kāda nozīme, jo domāja, ka vieglāk būs aizsaukt. Visneatlaidīgākais bija Ļeņingradas «Spartak» treneris Geļčinskis. Vienreiz, kad biju laukos, bija atbraucis pat uz Medumiem. Vēl guļu un pagalmā jau dzirdu viņa balsi. Bet tēvs pie manis viņu nemaz nelaida. «Uļa ir Rīgā un tur arī paliks! Nekur citur nelaidīšu!»

Bez Lastas nekur

Kura no karjeras uzvarām tev ir visvērtīgākā?

Basketbolā biju 25 gadus, un man par katru uzvaru bija prieks. Gan par pirmo, gan pēdējo. Tomēr sportā pats augstākais, kas ir, tas ir olimpiskais zelts. Eiropas zelts, pasaules zelts jau bija, taču olimpisko spēļu programmā sieviešu basketbols pirmo reizi parādījās tikai 1976.gadā. Monreālā visa PSRS delegācija bija kā liela ģimene. Pasauli biju redzējusi, taču olimpiskās spēles bija kas īpašs. Ejam uz treniņu, un pretī nāk riteņbraucēji. Taņa Ovečkina prasa: «Puiši, kā veicās?» Baltkrievs Kaminskis paver treniņtērpu un rāda zeltu (PSRS šosejnieki bija uzvarējuši 100 km komandu braucienā – A.V.). Aptaustījām un visas nosolījāmies: «Asins pa degunu, bet arī mums jādabū olimpiskais zelts!» Dabūjām arī (PSRS izlase uzvarēja visās piecās spēlēs, ASV sagraujot ar 112:77 – A.V.). Man varēja būt varbūt pat pieci olimpiskie zelti, taču ir tikai divi. Kā jau teicu, 1972.gadā mūsu programmā vēl nebija, 1984.gadā PSRS spēlēs nepiedalījās, bet uz 1988.gada spēlēm jau brauca cita paaudze.

Ir nācies dzirdēt, ka ar izlases treneri Aleksejevu tev nebija tās labākās attiecības.

Tas jau būtu tā maigi teikts. Man likās, ka reizēm viņa mani neieredz. Taču bez manis iztikt nevarēja. Mēs parasti vinnējām visus turnīrus, kur spēlējām, un viņa bez bažām mani varēja atļauties atstāt rezervē. Viņai ļoti nepatika, ka arī izlasi sauca par Semjonovas komandu. Arī tas, ka žurnālisti vienmēr gribēja runāt ar mani, prasīja intervijas. Protams, bija speciālas instruktāžas, ko var teikt, ko ne. Es reizēm arī iebildu: «Tik un tā runāju ar tulka palīdzību, un gan jau viņš ir ļooti labi instruēts, ko drīkstu teikt.» Galu galā es pat nevarēju zināt, ko no jautājumiem un ko no atbildēm viņš iztulko.

Tad sanāk, ka izlases laiks ir bijis kausiem un medaļām, taču ne tikai rozēm kaisīts?

Varu noteikti teikt, ka izlasē man nebija viegli. Sākumsastāvā nemaz tik bieži nebiju. Bet, kad uz tablo bija -12, tad gan mani ievajadzējās. Bija reizes, kad biju dusmīga un iespītējos: «Nē. Neiešu!» Tad gan meitenes sāka lūgties: «Lasta (tāda bija Uļas iesauka izlasē – A.V.), bez tevis mēs zaudēsim. Lūdzu, lūdzu!» Laukumā gāju nevis Aleksejevas, bet meiteņu dēļ. Vai arī treniņnometnē «Serebrjannij bor» bija krosi stundas garumā. Es taču nevaru to visu izdarīt, un man tas arī nebija vajadzīgs. Atsoļoju labu laiku pēc treniņa beigām, kad visas jau ēd. Aizeju uz istabu, sakravāju mantas un saku, ka braukšu uz Rīgu. Vilcieni uz Rīgu gāja bieži. Tad atkal iedarbojās burvju vārds uz meiteņu lūpām: «Lasta, paliec! Bez tevis mums nav variantu.» Aizgāju pie daktera un pateicu: «Vai nu kross, vai es. Ja gribat, lai spēlēju. Tādu slodzi es nevaru turēt!» Paliku, jo meitenēm es biju kā atbalsts. Ar mani arī laukumā viņas jutās drošāk. Tā es izlasē nospēlēju 18 un TTT gandrīz 25 gadus.

Caur Mikasonu

TTT šajā ziņā bija pavisam cita atmosfēra?

Noteikti. Mums bija daudz labākas attiecības, un tikai tāpēc varējām tik ilgi būt virsotnē. Tāpēc arī tagad bieži satiekamies TTT Dāmu klubiņā. Mūsu prezidente tagad ir Ingrīda Ūdre.

Kas bija vērtīgāk – uzvarēt PSRS čempionātā, Tautu spartakiādē vai Eiropas kausā?

Atkal teikšu to pašu – vērtīga bija katra uzvara, jo katra tika gūta pa savam. Neviena no tām neiekrita rokās, visas ir izcīnītas, jo pret TTT, īpaši jau PSRS čempionātā vai Tautu spartakiādē bija gandrīz visi. Tiesneši zāģēja, ka šausmas. TTT dominēšana visiem bija apnikusi, tāpēc tiesnešiem regulāri bija uzdevums no Aleksejevas mūs «nozāģēt».. Laikam jau pati pati bija uzvara 1979.gada Tautu spartakiādē Viļņā. Mums uz muguras bija rakstīts «Latvija». Tur piedalījās arī ārzemju izlases, bet mēs uzvarējām visas. Tajā pašā Krievijas izlasē bija puse no PSRS izlases, pilns ar Nopelniem bagātajām sporta meistarēm. Latvijā es tikai viena, taču mēs bijām pārākas. Pateicoties saspēlētībai, raksturam, arī lieliskām savstarpējām attiecībām. Tas gandrīz tas pats, kas ar Latviju uzvarēt olimpiskās spēles. Žēl, ka tobrīd tādas iespējas nebija. Mēs to būtu varējušas! Līdzīgi tas bija arī pirms četriem gadiem. Tikai tad nebija ārzemnieču. Taču tobrīd PSRS sieviešu basketbols dominēja pasaulē. Par katru spēli varētu stāstīt un stāstīt. 1977.gadā pret Ļeņingradas «Spartak» nebija tas labākais sastāvs, dažas meitenes bija prom un man 38 grādu temperatūra. Sašpricēja, un gāju laukumā. Uzvarējām, un vilcienā uz mājām Karnītis mums uzsauca šampanieti. Sezonas laikā tas bija kā brīnums. Bet ļoti cilvēciski: «Paldies, meitenes! Jūs nokapājāt kā zvēri!»

TTT tev bija cita arī iesauka?

... jā, gandrīz nevienu ne TTT, ne izlasē nesaucām vārdā. Bija Tomis, Pingulis... Es biju vai nu Mika, vai Mikasons. Tas labi strādāja, kad izspēlējām kombinācijas. Karnītis tik nosauca: «Caur Mikasonu!» - un mums bija skaidrs, bet pretiniecēm bija grūtāk saprast. Bet «Spartaks» vai «Dinamo» nobļauj: «Postavj zaslon!» un mums viss skaidrs. Šajā ziņā arī lietuvietēm bija priekšrocības.

Vai kādreiz nav piezagusies vēlme – gribu būt mazāka!

Var jau būt, ka kaut kad arī bija, taču gandrīz viss, ko esmu sasniegusi, ir pateicoties augumam. Kas es būtu, ja būtu neliela auguma? Tas man noderēja gan sportā, gan arī sadzīvē. Ar TTT ejam pa ielu, redzam – gara rinda. Meitenes uzreiz: «Mika, paskaties, ko tur tirgo!» Es kā dzērve klāt un ziņoju, kas par deficītu. Bija arī savas neērtības, kā nu bez tām. Reti kur bija gulta, kurā varēju izstiepties. Meitenēm allaž līdzi bija atslēgas, ar ko noskrūvēt gultas galus. Kad nebija variantu, ņēmu no gultas ārā matraci un liku uz grīdas. Visai ātri man piekodināja, ka izmazgātos spēles kreklus nedrīkstu karināt pie loga vai kedas likt uz palodzes. Varēja nozagt. Ar laiku man vienmēr bija līdzi divas formas un divi pāri apavu.

Kur tu glabā kausus?

Man to nemaz tik daudz nav. Tolaik tā tos nemaz nedalīja. Diplomi, medaļas. To ir daudz. Skaistākie kausi ir goda vietā. No Japānas, no Eiropas čempionātiem. Itālijā spēlējām pret Eiropas izlasi. Man tika divi kausi un abi skaisti. PSRS čempionātos tie tādi maziņi un vienādi bija. Tagad nožēloju, ka neko no tajā laikā piedzīvotā nepierakstīju. Tikai treniņos darāmo. Likās jau, ka visu atcerēšos. Bet, jo tālāk tās dienas, jo vairāk viss saiet kopā.

Bez atvadām

Tomēr ir notikumi, kurus droši vien atceries, it kā tie būtu bijuši vakar?

Jā, jā, un viens no tiem, kā mani «atšuva» no izlases. 1986.gadā pasaules čempionāts bija PSRS. Tajā sezonā es labi nospēlēju TTT, bet uz izlasi mani neizsauca. Jačmeņevs esot pateicis: «Vai nu es, vai Semjonova!» Man pat bija nopirkta biļete uz treniņnometni. Viena čempionāta grupa spēlēja Viļņā, un es arī aizbraucu paskatīties. Kopā ar Rupšieni, kuru arī Jačmeņevs nebija paņēmis. Varēja redzēt, ka citi treneri, kad uzzināja, ka nespēlēšu, iekšēji nopriecājās. PSRS ar lielām grūtībām paņēma otro vietu. Pēc tam dažas meitenes teica: «Bez tevis mēs pazaudējām zeltu.» Vienubrīd par mani atcerējās pirms Seulas, bet tad es vairs izlasei nebiju gatava. Precīzāk – biju apvainojusies par attieksmi. Ja vajag, spēju būt arī skarba. Par 18 gadiem izlasē beigās pat paldies nepateica. Pirmajā brīdī tas patiešām bija sāpīgi.

Bet vismaz TTT tev sarīkoja skaistas atvadas.

Nekā. Ne TTT, ne «Daugava». Gribēja spēlēt skaistu basketbolu, bet sāka zaudēt. Bija, protams, sāpīgi, biju apvainojusies, taču arī šo kamolu noriju.

Varbūt palīdzēja nokļūšana ārzemēs?

Patiešām, varbūt kā mierinājums man patrāpījās piedāvājums uzspēlēt Spānijā. Maskavā izkārtoja. Toreiz jau citādāk arī nevarēja. Nokļuvu Tintoreto, kas no viduvējas komandas Spānijā pacēlās uz otro vietu. Togad pat bija joks – kura populārāka – Sabrina vai Semjonova? Tajā laikā Spānijas basketbols gan bija stipri amatierisks. Treniņi jo īpaši. Visas brīnījās: «Cik tu stipra!» Diemžēl tieši tur iedzīvojos Ahila savainojumā. Iemesls – parkets uzlikts uz betona grīdas un tāds ciets segums bija par skarbu manam ķermenim. Nākamajā sezonā pārcēlos uz Franciju, uz Oršī. Taču pēc trijiem mēnešiem lauzu līgumu, jo veselību vairs nevarēju sakārtot. Un beigt kā galīgai invalīdei arī negribējās. 1989.gadā pieliku galīgu punktu savai karjerai.

Esmu laimīga gan par daudzajiem mirkļiem, ko basketbols man deva, gan par to, ka joprojām esmu uz savām kājām, ka joprojām varu sniegt prieku citiem. Paldies Dievam, tagad varu runāt, ko gribu. Arī šoreiz šo to pateicu, ko agrāk būtu noklusējusi.

Uļjana Semjonova

- Dzimusi 1952.gada 9.martā

- Augums 2,13 m

- Divkārtēja olimpiskā čempione

- Trīskārtēja pasaules čempione

- Desmitkārtēja Eiropas čempione

- Piecpadsmitkārtēja PSRS čempione TTT sastāvā

- Vienpadsmitkārtēja Eiropas Čempionvienību kausa ieguvēja TTT sastāvā

- Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere

- Apbalvota arī ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga un Tautu draudzības ordeņiem

- Uzņemta Basketbola slavas zālē, Sieviešu basketbola slavas zālē, FIBA slavas zālē



Jump, Rocknroll club Jump, Rocknroll club Kuldīgas 45, Rīga, LV-1083
Kušnira Natālija Kušnira NatālijaFitness, Aerobika, Body-Bike
FTA
Reģistrēties