Fragments no intervijas:
Kādas bija galvenās aktualitātes pagājušajā vasarā?
Nu mums ir deviņi sportisti. Tas nozīmē lielāku darba apjomu. Būs divas komandas. Viena dalībai Pasaules kausā, otra būs junioru komanda, kas startēs Eiropas kausā un pasaules junioru čempionātā, kas šogad notiks Siguldā. Trim vadošajiem sportistiem - Tomasam, Martinam [Dukuriem], Leldei [Priedulēnai] - galvenais starts būs pasaules čempionāts. Šogad tas būs Sočos. Uz turieni gan ļoti negribētos braukt.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) taču ieteica visu sporta veidu federācijām atturēties no sacensību rīkošanas Krievijā!
Tieši tā! Acīmredzot mūsu sporta veida federācija ir ļoti ieinteresēta sacensības aizvadīt tieši tajā trasē.
Uz Sočiem negribas braukt tur pavasarī notikušā trases negadījuma dēļ?
Nē. Tā ir Krievija! Krimas pussalas aneksija, okupācija, viņu darbības Donbasā, Sīrijā... Arī sportā - valsts pārvaldītā dopinga sistēma. Tas ir nonsenss! Kaut kas līdzīgs varētu būt vēl tikai Ziemeļkorejā. Ņemot vērā, ka mūsu starptautiskās federācijas prezidents šovasar kļuvis par SOK locekli, viņam vajadzēja saprast, ka nav pieņemami rīkot sacensības tur. Ja vietējiem mainīja netīru provi uz tīru, kur gan ir garantija, ka kādam citam tagad kaut ko nepievieno? Un tas nozīmētu salauztu karjeru. Dopingu droši vien nekad neizskaudīs: to lietoja, lieto un droši vien arī lietos. Bet valstiski pārraudzīta dopinga sistēma ir vājprāts.
Soču olimpiskajās spēlēs viltotie dopinga rezultāti varētu būt ietekmējuši arī jūsu dēlu rezultātus?
Par to es mazāk domāju. Kad piedalies tik lielā forumā, ticot, ka viss notiek godīgi, nākas samierināties ar to vietu, kas izcīnīta. Pēc tam kad parādās informācija par dopingu un iejaukšanos laika uzņemšanas iekārtās, kas tagad pēdējais uzpeld, zūd jēga visam tam pasākumam. Ja arī būs kādas izmaiņas, kādam anulēs rezultātu un kāds tiks augstāk, tas ir aizgājis vilciens. Tās emocijas jāizdzīvo uz vietas. Neviens no tiem sportistiem, kam vēlāk mainās rezultāti uz augšu, domāju, neizjūt nekādu gandarījumu. Drīzāk ir rūgtums un mieles, ka kāds nav strādājis godīgi. Mēs par to nedomājam. Es vairāk uztraucos par to, kāpēc mums būtu tur jāatgriežas, ja esam saņēmuši to pazemojumu, ja mums nozaga olimpisko garu. Tās emocijas šobrīd ir sabradātas, iemītas dubļos. Tas ir posms, ko gribu izdzēst no savas atmiņas. Tās olimpiskās spēles bija citādas. Sliktas. Es noteikti uz turieni nebraukšu. Nekad dzīvē.
Visu interviju ar skeletona treneri Daini Dukuru lasiet pirmdienas, 3. oktobra, laikrakstā Diena!
