01.06.2016. 11:41
Mariana Pahara vadītā Latvijas futbola izlase šovakar Liepājā uzsāks Baltijas kausa izcīņu, savukārt jau rīt Latvijas Republikas Saeimā tiks lemts, vai par īpašiem nopelniem piešķirt pilsonību argentīnietim Kristianam Torresam, kurš tādējādi spertu platu soli pretī spēlēšanai valstsvienībā. Galvenais jautājums – vai liepājnieks Torress ir pelnījis pilsonību?

Kā var mainīt futbola pilsonību?Pirms vērtēt Torresa gadījumu, jāsaprot, kāda ir vispārējā prakse un tendences futbola naturalizācijas jautājumā. Visupirms, kā vispār iespējams mainīt futbola pilsonību un saņemt atļauju spēlēt jaunās valsts izlasē? Neiedziļinoties specifiskos izņēmumos, galvenās vadlīnijas ir pietiekami vienkāršas, taču tajā pašā laikā diezgan striktas.

Pirmkārt, futbolists nedrīkst būt spēlējis savas līdzšinējās valsts izlasē kādā no atlases cikliem vai oficiāliem turnīriem (reģiona finālturnīrs, Konfederāciju kauss, Pasaules kauss). Otrkārt, ir jāiegūst jaunās valsts pilsonība. Un, treškārt, jāatbilst kaut vienam no šiem četriem punktiem:

a) spēlētājs piedzima attiecīgās (jaunās) asociācijas teritorijā;b) spēlētāja bioloģiskā māte vai bioloģiskais tēvs piedzima attiecīgās asociācijas teritorijā;c) spēlētāja vecāmāte vai vectēvs piedzima attiecīgās asociācijas teritorijā;d) spēlētājs pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas vismaz piecus gadus nepārtraukti dzīvojis attiecīgās asociācijas teritorijā.

Pirmajiem trim punktiem Torress, protams, neatbilst, taču pēdējo gan viņš jau ir izpildījis, no 2004. līdz 2009. gadam spēlējot "Jūrmalā", Liepājas "Metalurgā" un "Jūrmalā-V.V.".

Emigrantu un bēgļu izlasesMūsdienās Eiropā palicis ļoti maz izlašu, kurās visi spēlētāji ir dzimuši pārstāvētajā valstī, taču visus "ārzemniekus" nedrīkst skatīt caur vienu prizmu. Futbola valstsvienību kontekstā var izdalīt četras grupas. Pirmkārt, spēlētāji, kuri dzimuši citā zemē, taču uzauga jaunajā valstī un to arī pārstāv. Otrkārt, spēlētāji, kuri dzimuši vienā valstī, uzauguši citā, bet pārstāv dzimteni. Treškārt, spēlētāji, kuri dzimuši vienā valstī, bet ir citas tautības un pārstāv etnisko dzimteni. Un, ceturtkārt, spēlētāji, kuri uz citu valsti pārcēlās jau profesionālās karjeras laikā un tikai tad ieguva pilsonību un sāka pārstāvēt jauno valsti. Torress, kā noprotat, (varētu) atbilst ceturtajai kategorijai.

Bargā piecu gadu likuma dēļ futbolā algotņu izlašu veidošana ir daudz laikietilpīgāka un mazāk prognozējama nekā vairumā citu sporta veidu un, ja to vēlas darīt augstākajā līmenī – kā Katara, kas handbolā kļuva par pasaules vicečempioni -, tas kļūst praktiski neiespējami. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka futbolā dominējošais naturalizācijas veids ir pēc etniskās piederības. Šajā ziņā īpaši izceļas trīs izlašu grupas. Viena no tām ir Britu salu izlases, kurās ir lērums Anglijā dzimušu un augušu spēlētāju, kuru radu rakstos atrodamas saknes Īrijā, Velsā vai Ziemeļīrijā.

Otra grupa ir tādas izlases, kā piemēram, Turcija un Alžīrija, kuras ļoti sekmīgi barojas uz Vācijas un Francijas (un tajās dzīvojošo emigrantu) rēķina. Savukārt trešā grupa ir Albānijas un Bosnijas un Hercegovinas izlases, kurās netrūkst Šveicē, Vācijā, Austrijā vai citās valstīs dzimušu vai augušu futbolistu. Lai cik tas ciniski arī neizklausītos, viena no šo izlašu pēdējo gadu panākumu galvenajām atslēgām ir…deviņdesmitajos gados notikuši militāri konflikti, etniskās tīrīšanas un došanās bēgļu gaitās uz attīstītākām valstīm ar daudz kvalitatīvākiem treniņu apstākļiem.

Izlase Sk Izlase Sk
Īrija 13 Itālija 2
Velsa 11 Ungārija 2
Turcija 11 Polija 1
Albānija 10 Horvātija 1
Ziemeļīrija 5 Zviedrija 1
Krievija 3 Austrija 1
Portugāle 3

Ņemti vērā izlašu (paplašinātie) sastāvi, kas bija spēkā 30. maija vakarā

Djēgu Kosta, Pepe un Moldovas gājiens ar zirdziņuNaturalizācija pēc izcelsmes ir emocionāli pats pieņemamākais un arī atbalstāmākais naturalizācijas veids – vismaz pēc manām domām -, taču Vācijas turkiem un Šveices albāņiem ir maz sakara ar Torresa gadījumu. Liepājnieka gadījumā jākoncentrējas uz iepriekš definēto ceturto ārzemnieku grupu, un jāteic, ka šādā veidā naturalizētu spēlētāju Eiropā nemaz nav tik daudz. No aktīvākajiem futbolistiem kā slavenākos varam izcelt divus. Djēgu Kosta vēl 2013. gada martā pārbaudes spēlēs debitēja Brazīlijas izlasē, taču jūnijā ieguva Spānijas pilsonību, rudenī jau paziņoja par vēlmi spēlēt Spānijas izlasē un 2014. gada martā tajā arī debitēja. Savukārt otrs ir Madrides "Real" aizsargs Pepe – esam tik ļoti pieraduši pie viņa kā Portugāles izlases spēlētāja, ka daudzi varbūt jau piemirsuši, ka viņš ir brazīlietis, kurš profesionālo karjeru sāka Portugālē un 24 gadu vecumā tika pie Portugāles pilsonības.

Kosta neiekļuva Spānijas izlasē, līdz ar to "Euro 2016" finālturnīrā būs vien divi šāda tipa naturalizētie spēlētāji. Neskaitot Pepi, otrs būs Krievijas izlases vārtsargs Giljerme, kurš jau kopš 2007. gada pārstāv Maskavas "Lokomotiv" un šā gada martā saņēma pilsonību un debitēja valstsvienībā. Ārpus finālturnīra izlasēm jaunākajos kandidātu sarakstos varam atrast arī citus gadījumus. Piemēram, tepat kaimiņos Baltkrievijā jau četrus gadus izlasē spēlē brazīliešu uzbrūkošais pussargs Renans Bresans, kurš ļoti ātri apguva krievu valodu un droši vien būtu izlasei piesaistīts vēl agrāk, ja ne piecu gadu noteikuma. Tikpat ilgi Kipras izlasē spēlē franču pussargs Vensāns Labāns, kurš savulaik ar "Anorthosis" piedalījās Čempionu līgas grupu turnīrā, Armēnijas izlasē jau kopš 2008. gada spēlē brazīlietis Markuss Picelli, bet viens no "svaigākajiem" piemēriem ir cits brazīliešu uzbrūkošais pussargs Marselinju, kurš martā debitēja Bulgārijas izlasē.

Spēlētājs Vec Dzimtene Jaunā valsts Ieradās Debitēja izlasē Sp+V Pēdējais cikls
Pepe 33 Brazīlija Portugāle 2001. 2007. 70+3 4/4
Markuss Picelli 31+ Brazīlija Armēnija 2006. 2008. 46+7 6/8+1
Renans Bresans 27+ Brazīlija Baltkrievija 2007. 2012. 24+3 4/5
Vensāns Labāns 31+ Francija Kipra 2005. 2012. 24+2 8/9+1
Djēgu Kosta 27+ Brazīlija Spānija 2007. 2014. 10+1 4/4+1
Marselinju 31 Brazīlija Bulgārija 2011. 2016. 2
Giljerme 30+ Brazīlija Krievija 2007. 2016. 1

Ja nerunājam par senākiem laikiem pirms 2008. gada FIFA kongresa, kad piecu gadu termiņa vietā pietika vien ar diviem, tuvākā pagātnē ir pāris piemēri, kas ir ļoti līdzīgi Torresam. Maltas izlasē otro gadu spēlē nigēriešu uzbrucējs Alfrēds Efiongs, kurš šajā valstī dzīvo jau kopš 2005. gada un 2010. gadā apprecēja maltieti, bet Moldovas izlasē savulaik uzspēlēja brazīliešu uzbrucējs Enrike Luvannors, kurš arī iestūrēja laulības ostā ar vietējo sievieti. Jau drīzumā Luvannors tika pie pilsonības un ne tikai debitēja izlasē, bet tajā paguva aizvadīt pat četras pārbaudes spēles un gūt divus vārtus. Luvannors solīja mācīties rumāņu valodu un izrādīja saikni ar jauno mājvietu, taču klupšanas akmens bija pavisam kas cits. Brazīlietis uz Moldovu bija pārcēlies pavisam nesen, jaunā cikla sākumā būtu apritējuši vien divarpus gadi, un FIFA kategoriski noraidīja moldāvu lūgumu Luvannora lietā izdarīt izņēmumu.

Vai Torress ir pelnījis pilsonību?Pēc tik gara ievada beidzot esam nonākuši līdz galvenajam - pašam Torresam. Argentīnieša sakarā kā galvenie argumenti tiek minēti, ka viņš jau ilgu laiku dzīvo Latvijā, apprecējis latvieti un te izveidojis ģimeni - praktiski savējais. Tā ir tiesa, taču kā mēs varam runāt par pilnvērtīgu integrēšanos, ja viņš visu šo gadu laikā - Torress uz Latviju pārcēlās 2004. gadā - tā arī joprojām nav pieņemamā līmenī apguvis vienīgo valsts valodu? Jā, vietā ir arguments, ka valodu diemžēl neprot arī daudzi Latvijā dzimuši un uzauguši pilsoņi, tostarp daži šādi spēlētāji ir gan Latvijas futbola, gan Latvijas hokeja izlasēs. Tomēr viņu privilēģija ir tā, ka viņi ir dzimuši Latvijā. Un tas, ka šādi gadījumi ir sastopami, nenozīmē, ka tā ir jāuzskata par normu.

Torresa mākslīgās naturalizācijas vainu mīkstinošs apstāklis ir tas, ka viņš šobrīd pat teorētiski nedrīkstētu kārtot naturalizācijas eksāmenu. Atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtajai informācijai, termiņuzturēšanās atļauja Torresam ir izsniegta pagājušā gada 22. jūlijā, līdz ar to viņš pat tuvu nevar izpildīt vienu no nepieciešamajām prasībām, lai būtu tiesīgs tikt uzņemts Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Proti, lai drīkstētu kārtot eksāmenu, šai personai pēdējo piecu gadu laikā (ar iespējamu gada pārtraukumu, bet ne pēdējā gadā) Latvijā jābūt pastāvīgai dzīvesvietai.

12.pants. Naturalizācijas noteikumi(1) Naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personu:1) kurai naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos piecus gadus ir bijusi Latvijā, no kuriem kopumā pieļaujams gada pārtraukums, kas nevar būt pēdējā gadā pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienas (citas valsts pilsonim vai bezvalstniekam piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai pastāvīgās uzturēšanās apliecības saņemšanas dienas);2) kura prot latviešu valodu;3) kura zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus;4) kura zina valsts himnas tekstu un Latvijas vēstures un kultūras pamatus;5) kurai ir legāls iztikas avots;6) kura ir iesniegusi paziņojumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un saņēmusi iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi, vai pilsonības zaudēšanu apliecinošu dokumentu, bet nepilsonis vai bezvalstnieks — apliecinājumu, ka viņam nav citas valsts pilsonības. Šīs prasības neattiecas uz personu, kurai Latvijā piešķirts bēgļa statuss;7) kura ir devusi solījumu par uzticību Latvijas Republikai;8) uz kuru neattiecas šā likuma 11.pantā minētie naturalizācijas ierobežojumi.

Avots: Pilsonības likums

Ja Torress būtu apguvis latviešu valodu, pilsonības iegūšanu par pagaidām neesošiem un avansā piešķirtiem īpašiem nopelniem vēl varētu saprast - kā veidu, kā apiet noteikumus, nezaudējot būtību -, tomēr pašreizējā situācijā Torresa gadījums atgādina naturalizāciju sportiskos nolūkos. Un arī sportiskās naturalizācijas jēga šobrīd šķiet visnotaļ apšaubāma. Pilnīgi noteikti, ka labā formā esošs Torress izlasē palielinātu konkurenci un paplašinātu variācijas iespējas, taču tajā pašā laikā arī viņš nav nekāda brīnumnūjiņa. Lai izmantotu "mākslīgās sportiskās naturalizācijas" kārti (kuras pielietošanu es kategoriski neatbalstu neatkarīgi no spēlētāja līmeņa), šim spēlētājam būtu jābūt tiešām augstas klases un jūtami pārākam par citiem izlases futbolistiem, taču tā nav. Turklāt amatiera statusā spēlējošajam Torresam drīzumā apritēs jau 31 gads - cik daudz ciklu viņš spēs aizvadīt?

Jā, Torress droši vien nebūtu sliktāks pilsonis par daudziem esošajiem. Jā, ne visi naturalizētie sportisti prot jaunās valsts valodu (no rakstā minētajiem kā sliktu piemēru varam saukt kiprieti Labānu, kurš joprojām intervijas sniedz angliski, nevis grieķiski). Jā, arī vairāki rakstā minētie futbolisti pilsonību ieguva izņēmuma, nevis naturalizācijas kārtībā. Jā, mēs nesen Ukrainas pieccīņniekam Ruslanam Nakonečnijam dāvājām pilsonību par īpašiem nopelniem. Jā, mēs esam naturalizējuši tādus sportistus kā Andrejs Perepļotkins, Trojs Ostlers un citi (ko gribas dēvēt par vienu no lielākajām kļūdām Latvijas sporta vēsturē). Ja skatāmies no šo precedentu viedokļa, nav nekādu šaubu - Torresam pilsonība ir jādod. Taču pretī varam likt citus precedentus. Rakstā minētie brazīlieši apguva jaunās valsts valodu - Picelli armēņu, Marselinju bulgāru, Giljerme un Bresans krievu -, bet tepat kaimiņos Lietuvā brazīlietim Rafaelam Ledesmam pilsonība par īpašiem nopelniem tika kategoriski atteikta. Ledesma ir apprecējis lietuvieti, viņu bērns ir lietuvietis, Rafaels ne tikai ilgi dzīvojis Lietuvā, bet arī prot lietuviski. Taču viņam tik un tā tika atteikts.

Noslēgumā retorisks jautājums - vai pilsonība jādod visām personām, tai skaitā nepilsoņiem, kuras Latvijā dzīvo jau ilgi un šeit izveidojušas ģimeni? Varbūt par ilggadēju futbola popularizēšanu Latgalē pilsonību vajadzētu piešķirt Pāvelam Riževskim? Vai Simonam Pauļum un Rjotaro Nakano, kuri jau drīz būs sasnieguši piecu gadu slieksni?



Balance Gym, sporta klubs Prūšu 46, Rīga, LV-1057
Čerņavskis Vladislavs Čerņavskis VladislavsDžudo, Sambo, Džiu-džitsu, Kaujas sambo, MMA
FTA
Reģistrēties