“Sveiks, Miloš! Tu tagad esi 10 gadus vecs un neviens tevi vēl nesauc par Teo. Tu trenējies Vaļjevo kopā ar brāli un sapņo nokļūt citur. Varbūt pārcelties uz Belgradu, lai spēlētu kādā komandā un vēlāk nokļūtu lielākā sporta organizācijā.
Tu esi parasts zēns tāpat kā visi tavi draugi – neesi slikts, tikai nepaklausīgs un nerātns. Tu pavadi daudz laika ar draugiem, spēlējoties uz ielas un tev patīk tāds laika plānojums: vismaz astoņas stundas laukā, astoņas stundas skolā un divas stundas miegam.
Tu vari tikai sapņot par medaļām un apbalvojumiem, skatoties Dienvidslāvijas valstsvienības spēles un tās zvaigznes: Bodirogu, Džordževiču, Divacu, Daņiloviču. Tu esi pārliecināts, ka gūt tādus panākumus vai pat iedomāties tos ir neiespējami. Šie mērķi ir pārāk tālu un grūti sasniedzami. Bet tu, Miloš, tagad esi Vaļjevo.
Ļauj man iepazīstināt ar sevi. Es esmu Milošs Teodosičs, vai, kā mani sauc komandas biedri – Teo. Tagad esmu 29 gadus vecs un es tev pastāstīšu, cik brīnumaina un aizraujoša būs tava dzīve.
Tava ģimene ir tavs galvenais atbalstītājs dzīves garumā, ieklausies padomos un pilnībā tai uzticies. Tas attiecas ne tikai uz basketbolu – uz visu. Bez ģimenes tu nekad nekļūsi par mani. Daudz reižu saki paldies savam pirmajam trenerim, uzreiz, jo viņš tev māca iemīlēt šo spēli. Viņš nespiež tev visu atkārtot vai iegaumēt daudzas sadarbības.
Atceries visu trenera teikto, viņš tev māca iemīlēt basketbolu. Šī mīlestība nepazīst robežu. Nekad nepamet skolu, tev jāsaņem labas atzīmes, citādi treneris neļaus tev trenēties.
Pēc deviņiem gadiem tu būsi pilnībā pārliecināts, ka basketbols ir visa tava dzīve. Gadu pēc tam tu spēlēsi Grieķijā – tas būs tavs pirmais nopietnais solis profesionāļa gaitās, pārstāvot “Olympiacos Piraeus”. FIBA 2010. gadā nosaukts tevi par Eiropas labāko basketbolistu. Tas ir neticami, tev ir tikai 23 gadu, taču, tici man, tā ir patiesība.
Tu atstāsi Grieķiju un pārcelsies uz Krieviju, kur piedzīvosi personīgos kāpumus un kritumus. Milzīgus pacēlumus un sāpīgus kritienus. Tu daudz cīnīsies ar sāncenšiem, bet, vissvarīgāk – ar savu raksturu. Tas būs grūti, taču tev jāspēj kļūt stiprākam. Paies četri gadi, kamēr sapratīsi katru kļūdu un tas notiks Maskavā.
Taču balvas par tavu darbu būs nenovērtējamas – tu būsi Serbijas valstsvienības zvaigzne un aizvedīsi to līdz divām vēsturiskām sudraba medaļām – Pasaules kausa izcīņā un Olimpiskajās spēlēs. Tu beidzot CSKA sastāvā uzvarēsi Eirolīgā. Un katrs cilvēks Vaļjevo tevi sauks par Leģendu.
Ja netici man, nekas, viss kārtībā. Ej uz priekšu, smagi strādā. Pats redzēsi.”
Izmantotie resursi:FIBA EuroBasket 2017 - FIBA.com
