20.09.2013. 10:05
Vitālijs Maksimenko lieliski atceras, kā pusaudža vecumā 2004.gadā, kad Latvijas izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, ar apbrīnu skatījies uz Māri Verpakovski, Aleksandru Koļinko, Juri Laizānu un citiem Latvijas izlases vīriem.

Pilna vērsija:

, Diena.lv, Sports

Pagājušonedēļ, kad mūsu valstsvienība spēlēja ar Grieķiju, Maksimenko pats vilka mugurā Latvijas izlases kreklu un kopā ar Verpakovski, Koļinko un Laizānu devās laukumā komandas sākumsastāvā. Vitālijs sapņo arī pats kādu dienu uzspēlēt Eiropas vai pasaules čempionātā, un, kas zina, varbūt tad Latvijas puikas sapņos spēlēt tikpat labi kā Maksimenko.

Pēdējā laikā viņš strauji ielauzies Latvijas izlases pamatsastāvā, kļūstot par stabilu vērtību izlases rindās. Futbola pazinēji spriež, ka mums sen nav bijis tik daudzsološa aizsarga, turklāt 22 gadus vecais Vitālijs nebūt negrasās apstāties savā izaugsmē.

Ziņa, ka Maksimenko noslēdzis līgumu ar Championship (pēc spēka otrās spēcīgākās Anglijas futbola līgas) klubu Brihgton & Hove Albion, gada sākumā nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Jā, Maksimenko nesen bija atzīts par Virslīgas labāko aizsargu, taču vēl ne reizi nebija uzvilcis Latvijas nacionālās izlases krekliņu, un arī plašākam līdzjutēju lokam sportista vārds vēl bija diezgan pasvešs. Turklāt viņa izdarītais lēciens bija ļoti augsts: lai gan pēc ranga Championship ir tikai otrā spēcīgākā līga britu salās, tā ir pasaules 15 spēcīgāko līgu vidū, un tajā spēlē ļoti daudzu pasaules izlašu futbolisti. Maksimenko spēlē tajā pašā līmenī, kā mūsu izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, kura vārds nekādus komentārus neprasa.

Sākotnēji klubs pieredzes iegūšanai nosūtīja Maksimenko uz līgu zemāk spēlējošo Yeovil Town komandu, taču šosezon viņš kļuvis par pilntiesīgu pirmās komandas dalībnieku un paspējis arī piedzīvot debiju Braitonas komandas sastāvā. Laiks rādīs, vai Maksimenko izdosies nostabilizēties Brihgton & Hove Albion pirmās komandas sastāvā un spert vēl vienu soli uz priekšu, bet šobrīd viņš kļuvis arī par Latvijas izlases pamatsastāva vīru un viņa progress ir acīmredzams. Runājot par mērķiem, kas saistīti ar Latvijas izlasi, Vitālijs ir tiešs: jau nākamajā atlases ciklā jācīnās par tikšanu uz Eiropas čempionāta finālturnīru Francijā.

Vitālijs piedzima un izauga Rīgā, Āgenskalnā, un šajā rajonā, turklāt savā bērnības dzīvoklī, mitinās joprojām, kad uzturas Latvijā. Sākotnēji futbolā trenējies Vitālija piecus gadus vecākais brālis Jevgēnijs, uz kura treniņu kādu dienu kopā ar vecākiem aizgājis arī tobrīd sešgadīgais Vitālijs. Pie viņa pienācis treneris Vladimirs Beļajevs, pajautājis, vai nevēlas trenēties. Puika uzreiz atbildējis, ka vēlas, un nākamajā dienā aizvadīts arī pirmais treniņš. "Pie Beļajeva esmu bijis gandrīz visu karjeru. Viņš mani trenēja līdz 18 gadu vecumam un faktiski izveidoja par spēlētāju," stāsta Vitālijs. "Mana ģimene nebija turīga, vecāki bija parasti strādnieki - tēvs strādāja celtniecībā, māte dažādos darbos. Viņiem bieži nebija naudas, lai es varētu aizbraukt uz turnīriem, bet Beļajevs palīdzēja, meklējot sponsorus," atceras Maksimenko.

Vitālijs mācījās Rīgas 61.vidusslolā Āgenskalnā, bet futbola treniņi bērnībā notika Mežaparkā. Pirmos divus gadus zēnu uz tiem vadājuši vecāki, bet pēc tam nācies braukāt pašam. No Āgenskalna bija jābrauc ar diviem transportiem, ceļš vienā virzienā aizņēmis pusotru stundu. Tomēr tas nav bijis šķērslis, un Maksimenko cītīgi trenējies, neizlaižot gandrīz nevienu treniņu. Pusaudža gados nodarbības pārcēlās uz Daugavas stadionu, un arī tad ceļš aizņēmis aptuveni stundu. "Taču nekādas grūtības mani neapstādināja. Jau no agras bērnības, no pirmās klases zināju, ka gribu būt profesionāls futbolists. Bērnībā skatījos visas iespējamās spēles, neizlaidu nevienu finālturnīru. Skatījos uz zvaigznēm un sapņoju par virsotnēm. Man bija mērķis, un zināju, ko gribu."

Maksimenko uzsver, ka nekad nav bijis īpaši talantīgs un visu sasniedzis tikai ar darbu. Trenējies, mīlējis futbolu, veltījis tam visu brīvo laiku un sapņojis par lielām lietām. "Esmu darbarūķis, ja gribēju tikt uz priekšu, nekad neko nevarēju darīt ar pusspēku. Taču vienmēr gribēju būt tikai futbolists, tāpēc negāju uz tusiņiem, diskotēkām. Es trenējos. Dažreiz jau bija bēdīgi, piemēram, neesmu bijis ne uz 9., ne 12.klases pēdējo zvanu, taču pieradu. Reizi četros mēnešos izdevās kaut kur aiziet, un tas bija super! Taču nekad neesmu neko nožēlojis. Acīmredzot tā vajadzēja, lai tiktu tur, kur esmu ticis tagad. Man bija kaut kas jāziedo, lai vēlāk dabūtu kaut ko vairāk," secina Vitālijs.

Diemžēl dzīves skolu nācies iziet ne tikai futbola laukumā. Vitālijs pērn vienu pēc otra zaudēja abus vecākus Nikolaju un Irinu; tas viņam bija ļoti smags trieciens. "Dzīvē visu esmu sasniedzis, pateicoties viņiem. Vecāki mani vienmēr ļoti atbalstīja, nāca uz spēlēm, uzmundrināja. Pēc viņu nāves pasaule it kā sagriezās kājām gaisā. Tas bija smags periods manā dzīvē. Viss, kas man ir, sasniegts pateicoties viņiem. Nožēloju tikai vienu - tagad, kad esmu kļuvis patstāvīgs un kaut ko sasniedzis, nevaru tajā dalīties ar viņiem. Vienlaikus ziņu, ka viņi no augšas mani joprojām atbalsta," saka Vitālijs. Tagad liels atbalsts viņam ir vecākais brālis Jevgēnijs, kuram bieži tiek prasīts padoms gan ar sportu, gan ar dzīvi saistītos jautājumos.Vairāk par talantīgo futbolistu Vitāliju Maksimenko lasiet 20.septembra Sestdienā!



Aglonas vidusskolas sporta halle Aglona, Daugavpils 6b, Aglonas p., Aglonas n., LV-5304
Čerņavskis Vladislavs Čerņavskis VladislavsDžudo, Sambo, Džiu-džitsu, Kaujas sambo, MMA
FTA
Reģistrēties