Jasmīna Repešas trenētā komanda ieguvusi lielisku iespēju iesaistīties cīņā par medaļām. Pirms 21 gada horvāti ar troksni uznāca uz Eiropas basketbola skatuves. Barselonas sudrabam sekoja trīs bronzas – 1993. gadā Minhenē, 1994. gadā Toronto un 1995. gadā Atēnās. No tā brīža pieaugušo līmenī vilšanos bijis vairāk nekā spožu uzvaru, lai gan komanda regulāri finišējusi “Top 8”.
Pēdējos desmit gados ievērojamākais horvātu veikums bijusi sestā vieta 29. Olimpiādes spēlēs Pekinā. Slovēnijā no divpadsmitnieka ierindā ir tikai saspēles vadītājs Roko Leni Ukičs un spēka uzbrucējs Damjans Rudežs, taču pie apvāršņa lēnām parādās horvātu zelta paaudzes pārstāvji – 1994. un 1995. gadā dzimušie puiši, kuri uzvarējuši trijos Eiropas čempionātos. Pirmais vēstnesis viņu vidū ir deviņpadsmit gadus vecais spēka uzbrucējs Dario Šaričs. Pārējie nāks vēlāk.
Ievada spēlē horvātiem nebija argumentu pret spāņu aizsardzību (40:68), taču turpinājumā komanda izcīnījusi septiņas uzvaras pēc kārtas. Gruzija, Polija, Slovēnija, Čehija krita pirmajā kārtā, savukārt Somija, Itālija un Grieķija atzina horvātu pārkāpumu kvalifikācijas turnīrā. Komanda uzvarēja vairākās spraigās galotnēs, turklāt grieķi tika apspēlēti divos pagarinājumos.
Horvātijas līderi, kuri vienlaikus ir Eirolīgas zvaigznes, attaisno uz viņiem liktās cerības. Snaiperis Bojans Bogdanovičs spēlē pirmo vijoli uzbrukumā, “Barcelona” centra spēlētājs Ante Tomičs ir stabila vērtība zem groziem, bet saspēli diriģē Roko Ukičs.
Ukraiņi ceturtdaļfinālā spēlēs pirmo reizi un komanda jau tagad ir labojusi visus snieguma rekordus. Slovēnijas kampaņa tika plānota kā piešaude 2015. gada finālturnīram dzimtenē, taču tagad radusies iespēja nopietni pacīnīties par braucienu uz Pasaules kausu.
Pārējo komandu kompānijā Maika Fratello vīri atrodas autsaideru lomā. Ukraiņi ir vienīgie, kuri nekad nav spēlējuši pasaules čempionātos, kamēr citi potenciālie debitanti – Beļģijas, Latvijas un Somijas basketbolisti – jau aizbraukuši mājās. No otras puses, viņi var tikai iegūt.
Pirmo kārtu lietuvieši sāka un beidza ar zaudējumiem, taču vidū iekrātās uzvaras pār Maķedoniju, Latviju, Melnkalni, kā arī mīnus seši neveiksme pret Bosniju – nedrīkstēja zaudēt ar 10 punktu starpību – ļāva caur adatas aci iespraukties “Top 12”. Nākamajās spēlēs komanda jau rādīja labāku sniegumu, izcīnot trīs panākumus pēc kārtas.
Astoņas cīņas pagājušas līdera meklējumos un pagaidām tāds nav atrasts. Lins Kleiza čempionātu sāka vāji, pat nemanāmi, tomēr izglāba komandu no izkrišanas, liktenīgajā galotnē pret Bosniju pusotrā minūtē gūstot astoņus punktus. Pēc tam viņš uzspīdēja galotnē pret Ukrainu, taču pārējās dienās neizcēlās (pret Franciju 2/9 metienos no spēles).
No jaunajām zvaigznēm – Jona Valančūna un Donāta Motejūna – sabiedrība gaida vairāk nekā viņu vecumā var saņemt, uzsver valstsvienības galvenais treneris Jons Kazlausks. Abiem spožas epizodes mijas ar vājākām spēlēm. Garajā galā komanda izskatās labi, savukārt ārējā līnijā reizēm nākas iztikt ar Manta Kalnieša avantūrām, kurš labprātāk uzbrūk pats, nekā dalās ar bumbu.
Ceturtdien Kalnieti un kompāniju gaida nopietns pārbaudījums talantīgo itāliešu personās. Neatbraucot Danilo Galināri, Andrea Barnjāni un Danielam Heketam, daudzi no “Squadra Azzurra” negaidīja brīnumus, taču komanda pārsteidza. Itālieši vienīgie pirmo kārtu pabeidza bez zaudējumiem, atstājot pliķus uz Turcijas, Krievijas, Grieķijas, Somijas un Zviedrijas vaigiem.
Pret grieķiem un somiem iekrātā divu uzvaru rezerve izrādījās tik vērtīga, ka garantēja automātisku ceļazīmi uz “Top 8”. Kamēr tas tika noskaidrots, itālieši zaudēja Slovēnijai (77:84) un Horvātijai (68:76). Ja pēdējā spēlē tiktu zaudēts Spānijai, komanda pretiniekos iegūtu Serbiju. Simones Pjanidžāni vīri parādīja, ka viņiem svarīgāka ir cīņa par uzvaru, atspēlēja piecpadsmit punktu deficītu, galotnē un pagarinājumā pieveicot spāņus ar 41:21 (spēles galarezultāts 86:81).
“San Antonio Spurs” aizsarga Marko Belinelli klātbūtnē spoži uzlēca uzbrucēju Luidži Datomes (“Detroit Pistons) un deviņpadsmitgadīgā Alesandro Džentiles zvaigznes. Abi kļuva par pretinieku aizsardzības murgu. Labāko čempionātu aizvada arī 24 gadus vecais aizsargs Pjetro Aradori. Ņemot vērā, ka itālieši “Top 8” nav viesojušies desmit gadus, turnīru jau tagad var uzskatīt par izdevušos.
Finālturnīrā spēlēs 24 komandas, bet 2019. gadā plānota 32 komandu līdzdalība. Eiropu pārstāvēs, minimums, septiņas komandas – rīkotāja Spānija un sešas komandas, kuras sasniegs labākos rezultātus kontinenta čempionātā.
| Turnīrs | Laiks | Vieta | Ceļazīmes | Ieguvēji |
|---|---|---|---|---|
| Rīkotāji | - | - | 1 | Spānija |
| Londona 2012 | Augusts 2012 | Londona | 1 | ASV |
| AfroBasket 2013 | 20.-31. augusts | Ziloņkaula Krasts | 3 | Angola/Ēģipte/Senegāla |
| Ameriku čempionāts | 30. augusts-11. septembris | Venecuēla | 4 | Puertoriko/Meksika/Dominikānas Republika/Argentīna |
| Āzijas čempionāts | 1.-11. augusts | Filipīnas | 3 | Irāna/Filipīnas/Koreja |
| EuroBasket 2013 | 4.-22. septembris | Slovēnija | 6 | Francija |
| Okeānijas čempionāts | 14.-18. augusts | Jaunzēlande/Austrālija | 2 | Austrālija/Jaunzēlande |
| Wild-card | - | - | 4 | - |
2009. gadā četrpadsmit federācijas samaksāja 500 tūkstošus eiro, lai pieteiktos “wild-card”. Pusfinālā tika atlasītas astoņas komandas: Kamerūna, Vācija, Lielbritānija, Koreja, Libāna, Lietuva, Nigērija un Krievija. FIBA “wild-card” piešķīra Vācijai, Libānai, Lietuvai un Krievijai.
Vienai kontinentālajai zonai nevar piešķirt vairāk par trīs “wild-card”. FIBA parasti dod priekšroku ietekmīgajām Eiropas federācijām, tādējādi pārējām pasaules daļām var nākties samierināties ar vienu “wild-card”.
Eiropas komandas 2010. gada Pasaules čempionātā: Horvātija, Francija, Vācija, Grieķija, Lietuva, Krievija, Serbija, Slovēnija, Spānija, Turcija (rīkotāja).
Izmantotie resursi:EuroBasket 2013
