"Abas medaļas nāca ļoti grūti. Sportā tik daudz gadi pavadīti, iziets cauri traumām. Mājās šogad tikpat kā neesmu bijusi - no vienas nometnes uz otru, jo Latvijā nav, ar ko sparingot (no pagājušā gada novembra aptuveni 80 procentus laika esmu prom). Fiziski smagi, psiholoģisks stress. Bet tagad ir liels gandarījums. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti es gaidīju medaļu. Pirmo izcīnīju Eiropā, līdz ar to tā man sagādāja daudz vairāk prieka. Pasaules bronzu, šķiet, īsti vēl neesmu aptvērusi. Pirms gada par šādiem rezultātiem varēju tikai sapņot," atzīst Laura Skujiņa. "Tagad lielais mērķis ir Rio olimpiskās spēles. Ne tikai startēt, bet darīt to labi. Ja reiz jaunajā svara kategorijā man viss tik veiksmīgi sācies, gribētos, lai tā arī turpinātos. Tagad nāk klāt milzu atbildība, bet tas man būs stimuls strādāt vēl vairāk un smagāk."
Gada sākumā Skujiņa sūdzējās, ka svara kategorija līdz 69 kilogramiem viņu neapmierina, tomēr tagad viss sanācis ļoti labi. "Mans svars ir 66-67 kg, agrāk pirms sacensībām metu nost un cīnījos 63 kilogramos. Pavasarī nevarēju saprast, ko varēšu izdarīt 69 kg kategorijā, bet tagad visās sacensībās esmu bijusi trijniekā. Fiziskā spēka man pietiek, esmu izturīga un mazliet ātrāka. Pretinieces ir smagākas, gausākas un ātrāk piekūst. Esmu apmierināta, ka viss tā izvērtās," atklāj latviete. "Svara nodzīšana atņem ļoti daudz spēka. Tagad varu ēst līdz pēdējam, kārtīgi trenēties un uz čempionātu iziet maksimālā sportiskajā formā."
Skujiņas kontā ir Eiropas zelta medaļas gan U17, gan U20 līmenī. Taču pieaugušo konkurencē viņai līdz šim lielu panākumu nebija. "Vienam tas izdodas ātrāk, citam jāsakož zobi un jāpaciešas. Pēc junioriem bija grūts posms, kad ilgstoši nesanāca. Jauniešu vecumā pietiek ar to, kas ielikts šūpulī, ar talantu. Tālāk sākas smags darbs - pagāja laiks, kamēr to sapratu," skaidro Skujiņa. "Paņēmu treniņprocesu savās rokās un atkal parādījās rezultāti. Daudzos turnīros biju trijniekā, pasaules čempionātā pietrūka viena uzvara, lai kvalificētos Londonas olimpiskajām spēlēm. Bet tad viss aizgāja tintē, 2012. gads bija briesmīgs. Janvāra sākumā guvu labās kājas traumu, kas mani izsita uz diviem mēnešiem. Aprīlī notika olimpisko spēļu atlases turnīrs, negribēju sevi norakstīt, tāpēc ļoti cītīgi trenējos, vien cīnīties nevarēju. Trīs dienas pirms turnīra otras kājas pēdai bija stresa lūzums, respektīvi - no pārslodzes. Saudzējot labo kāju laikam pārāk noslogoju kreiso. Tas pārvilka krustu cerībām startēt Londonā. Pēc traumas sadziedēšanas kārtīgi gatavojos un uzvarēju "Grand Prix" turnīrā Baltkrievijā. Uz nometnēm visu laiku braukāju viena, bet dažkārt vajag kādu, kas piebremzē. Parasti pēc sacensībām vajag pāris dienas atpūsties, bet es jau nākamajā aizgāju uz treniņu un smagi satraumēju plecu. Trenēties varēju atsākt tikai pēc astoņiem mēnešiem. Bija grūti noticēt, ka viss būs labi. Ar līdzcilvēku atbalstu tomēr izdevās pārvarēt grūtības. Latvijas Olimpiskās vienības daktere Valda Kuģe bija pārliecināta, ka es varēšu sagatavoties pagājušā gada pasaules čempionātam. Krišjāņa Kundziņa cīņas sporta skolā arī bija pāris cilvēki, kas vienmēr uzmundrina - trenerim Ivaram Drupam lielākais paldies, arī Armands Zvirbulis nav ļāvis nolaist rokas. Protams, vecāki."
7 nozīmīgos starptautiskos turnīros pēc kārtas Laura Skujiņa tagad ir tikusi uz pjedestāla (iepriekš viņai tas nebija izdevies pat divos turnīros pēc kārtas).
Izmantotie resursi:"Latvijas Avīze"
