30.03.2015. 00:02
Ar siltāka laika iestāšanos esi taču pamanījis, ka ielas vairāk aizpilda veselīga dzīvesveida piekritēji jeb mūsu stāsta gadījumā skrējēji. Sarunā ar vienu no taku skriešanas seriāla «Stirnu Buks» organizatoriem, skriešanas entuziastiem Rimantu Liepiņu vēlreiz secinājām, ka skriet ir modīgi. Tas gan nav nekāds pārsteidzošs jaunatklājums, drīzāk atgādinājums. Ja runājam par kustēšanos, skriešanu, - palīdzi sev un palīdzi citiem.

TVNET: Esam satikušies, lai parunātu par skriešanu. Laika apstākļiem pakāpeniski kļūstot labvēlīgākiem, ielas ar skrējējiem pamazām aizpildās. Iesākumā jautāšu: kādas ir tavas attiecības ar skriešanu?

R. Liepiņš: Tās sākās pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem. Piedzima otrs puika, pārvācāmies dzīvot no Rīgas uz Ķesterciemu. Draugu tur man nebija, basketbola komanda Rīgā. Sapratu, ka nepieciešams svaigs gaiss. Pamazām ietusnēju, jo neko nedarīju - atbraucu no Rīgas mājās, pufā iekšā, televīzija, Rīgas «Dinamo», trīs aliņi... Rūgu, rūgu, rūgu, paliekot arvien apaļāks. Bērniem izveidoju sētā stadionu un sāku skatīties, ka tā lieta aiziet - pilna sēta ar sīkajiem. Ja tu dod viņiem iespēju, viss ciems pie tevis savācas un spēlē florbolu, futeni, basīti. Palika neomulīgi, jo sīkie trenējas, bet pats neko parādīt nevari, tāpēc ka esi tusnis. Priekšzīmes nekādas. Sāku skriet, bet pietrūka motivācijas. Paskrien, paskrien un atkal Rīgas «Dinamo», un tas notika neregulāri, bez mērķa. 

TVNET: Kur radi motivāciju?

R. Liepiņš: Mani uzrunāja blogs Ulla pret Jāni. Kolēģi, savā starpā kaitinoties, viens otru aizķircināja līdz Ņujorkas maratonam un abi aizbrauca un noskrēja. Iedzēris vīnu, domāju, ja Ulla Ņujorkā skrien maratonu, tad es arī varu. Fiksi pieteicos, un pēc kādiem diviem mēnešiem mani apstiprināja. Sapratu, ka ir jāsāk! Man bija laiks 10 mēneši. Tā es sāku trenēties, bet bez kādas sajēgas. Ar katru reizi mēģināju pagarināt distanci, sākumā pie četriem kilometriem rādījās nāve, paliku zaļš. Bezsakarīgi skrēju, un viss beidzās ar to, ka paliku arvien zaļāks, sākās regress. Kad fiziski sāku justies slikti, sapratu, ka kaut kas jāpalasa, jāpapēta. Tā es atradu VSK noskrien, kur, pateicoties forumam, skrējēji dalās zināšanās, pieredzē. Tas kalpoja par pirmo tramplīnu sākt skriet. 

TVNET: Tad var teikt, ka tava skriešanas vēsture ir sešus septiņus gadus?

R. Liepiņš: Jā, kādus divus gadus Engures novadā biju kā tāds īpatnis, kurš savā nodabā kustas, - dullais rīdzinieks. Pa vidam pa Eiropas fondiem sākām realizēt projektu - Ķesterciemā uzcēlām stadionu. Ķesterciemā nekā nebija, ja neskaita vienu alus kiosku, kur viss notika. Alus kiosks, protams, ir forši, bet, ja jaunieši neko citu dzīvē neredz, tas ir skumji. Tad nu uztapinājām stadionu. Patiesībā jau jauniešiem ir interese par visu ko, tikai ja ir iespēja darīt. Ja vide ir tāda, ka var sportot, tad viņi arī labprāt sporto, spēlē pludmales voleju, basīti, futeni. Pamazām dzima nākamā doma. Pieslēdzoties vēl pāris senioru tipa (35+) čaļiem, ciemā jau skrēja vairāk īpatņu. 

TVNET: Domubiedru grupa apauga? 

R. Liepiņš: Pagājušogad mums pirmais mērķis bija Rīgas maratons. Kautrīgi domājām, ka aizvedīsim kādus piecus, sešus, desmit bērnus no visa novada uz Rīgas maratonu. Apstaigājot skolas, saskārāmies ar pretreakciju. Teica, ka Engurē nav bērnu, kas var noskriet vairāk par kilometru. Ar domubiedriem, ar Engures novada palīdzību jauniešiem līdz 18 gadiem apmaksājām skriešanas dalību un ar biedrību izmaksājām jauniešiem stilīgus skriešanas kreklus. Un patiesībā tas baigi nostrādāja. Tas viss beidzās ar to, ka mēs tajā gadā bijām Biķernieku pusmaratonā un Rīgas maratonā, piedaloties aptuveni 50 bērniem. Pēc tam novada sporta šefs turpināja skriešanas seriālu, kur vairāk vai mazāk piedalījās 100 dalībnieku. Tie bija kādi 8-9 posmi. Pēkšņi skriešana Engurē vairs nebija nestilīga. Skrien daudzi, skrien bērnudārzu audzinātājas, skolotājas. Aptuveni pusotra gada laikā no sajūtas, ka neskrien neviens, skrien tikai jocīgie iebraucēji no Rīgas, tagad 50, 60 bērni ir gatavi doties uz Rīgas maratonu vai uz «Stirnu Buka» pasākumiem. Tas tikai pierāda to, ka bērni un jaunieši ir atvērti. 

TVNET: Tātad esi bijis klāt no brīža, kad Engurē īpaši nekādas sporta aktivitātes nenotika, līdz brīdim, kad tas kļuvis par sportisku ciematu.

R. Liepiņš: Nevar teikt, ka nekas nenotika. Tur ir ļoti spēcīga karatē šūniņa, ir bijis aktīvs florbols, bet vienmēr var izdarīt vairāk, turklāt lietas, kas neko daudz nemaksā. Skriešana nav izcili dārgs, tehnisks sporta veids. Pietiek, ja skolā ir kādi trīs četri līderi. Ja viņš panēsā nopelnīto kreklu, tad visiem to gribas. Jaunieši grib sportot.

TVNET: Esi iekustinājis Enguri.

R. Liepiņš: Kaut kādas atsevišķas lietas jā. Par to man ir prieks. 

TVNET: Runājot par tevi, saka, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Vai tu skrien arī ziemā?

R. Liepiņš: Ļoti patīk skriet tieši ziemā. Patīk, kad spīd saule un ir sniegs, kad tas gurkst zem kājām. Tā kā esmu sala izturīgs, es nelietoju termoveļu. Savukārt kaimiņš, kas pa retam skrien, viņš satuntulējas. Katram savs. 

TVNET: Ja skrien ziemā, tad visbiežāk tā vairs nav svētdienas tipa skriešana. 

R. Liepiņš: Skrienot ziemā, nevaru sevi iedomāties, ka skrienu sporta klubā pa celiņu. Skriet var arī lietū. Laika apstākļiem tiešām nav nozīmes, īpaši šodien, kad ir pieejams ekipējums, kas nesagādā diskomfortu. Jautājums ir, vai to vajag?

TVNET: Atgriežoties sešu septiņu gadu pagātnē, vari pastāstīt, kas tavā dzīvē mainījās, kopš tu sāki nodarboties ar skriešanu.

R. Liepiņš: Ļoti ātri pazuda pirmie 15 liekie kilogrami, kas bija trīs mēnešu jautājums. Jāskrien vismaz četrreiz nedēļā. Ja skriesi divas reizes nedēļā, paliksi tajā pašā līmenī, kur esi. Pēc trim mēnešiem dabūju vēl zemāk (svaru) - ir jāmaina ēšanas paradumi, jāatsakās no visām mazajām lietiņām, kas tev dara prieku, bet tajā pašā laikā nav foršas. 

TVNET: Svara zaudēšana ir redzamā puse. Kas vēl?

R. Liepiņš: Ja ir problēma svars, tad no tā var ātri atbrīvoties. Raksturā vājākiem cilvēkiem, kāds es pats esmu, palīdz mērķi. Ja ir mērķis, kas atrodas četru, sešu mēnešu attālumā, tad mēģinu tam sagatavoties. Pirmos skriešanas gadus ļoti strikti centos ievērot - viens maratons pavasarī, otrs vasarā. Tagad man vairs nav vajadzīgs nekāds stimuls - skrienu ar kaifu. Neskriešu vairs Rīgas maratonu uz rezultātu, bet skriešu ar baudu, ko esmu izplānojis. Sevi izklaidēt var dažādi. Ir skriešanas baudītāji, kas saka, ka viņiem nekādus gadžetus nevajag, bet man ir svarīgi savus rezultātus piefiksēt. Man vajag plānu. 

TVNET: Esi viens no taku skriešanas seriāla «Stirnu Buks» organizatoriem. Pastāsti, kas tas īsti ir?

R. Liepiņš: Latvijā cilvēki arvien vairāk skrien, ir daudz asfalta skrējienu, bet ir maz dabā. Ir Siguldas kalna skrējiens, kas ir ļoti populārs, un Cēsīs pagājušajā gadā startēja ECO Trail, kas arī ir foršs pasākums. Lai sagatavotos maratonam, bāzes periodā vajadzētu iekļaut skriešanu kalnā. Es dzīvoju pie jūras, un man tur nekādu kalnu nav. Sāku braukāt uz Tukuma pusi meklēt paugurus, kur reizi nedēļā varētu uzskriet un lēni noskriet lejā. Adaptēties. To reizi nedēļā iesaka. Atcerējos par Āžu kalnu un sāku tur skraidīt, iepatikās, un arī draugi pamazām pievienojās. Tā no mazas idejas uztaisīt mačus draugiem izauga pilotprojekts. Mēģinājām cilvēkus ievest mežā, jo ikdienā visi pārsvarā skrien pa pilsētu. Mežs izrādījās tas, kā cilvēkiem pietrūkst. Mums likās svarīgi pielikt klāt izzinošo aspektu, lai var izbaudīt to apvidu, tāpēc sameklējām Latvijas dabā ainaviski izcili skaistas vietas, kuras pašas par sevi ir apstaigāšanas un apskates vērtas. Ņemot vērā Āžu kalna precedentu, pietiekami daudz cilvēku atgriezās tai vietā brīvdienās, pārgājienos, treniņos, un viņi ar lepnumu kalna galā fotografējās pie zīmes. Feisbukā redzu, ka Āžu kalnu tagad regulāri apmeklē. 

TVNET: Āžu kalns ir viens no posmiem. Kas vēl?

R. Liepiņš: Sākums ir Garkalnes meži, kas paši par sevi ir skaisti. Turpinājums ir Abavas senleja, kas, manuprāt, ir viena no skaistākajām vietām, kur skriet, kur baudīt Latvijas dabu. Seko Talsu pauguraine, kas sākas pie Talsiem. Tā ir ļoti iespaidīga vieta, ko iemīļojuši MTB braucēji, - Kamparkalns, Vanagkalns. Katrā ziņā pauguru tur netrūkst. Nākamais Āžu kalns un Zebrus ezers, Pokaiņu apvidus, kas ir mistērijas pilns, senās senču dabas svētvietas, upuru kalni, kurus mēs netraucēsim, bet viņi tur ir. Tās ir ievērības cienīgas vietas, kuras mums pašiem patīk, un gribas ticēt, ka cilvēkiem tas varētu būt interesanti. Mēģināsim veikt arī izskaidrojošo darbu un kaut ko parādīt ārpus skriešanas. 

Teikšu godīgi, skrējiens nav viegls - trase ir pauguraina, un tā tāda ir izmeklēta apzināti. Ja mēs meklējam vieglumu, tad varam skriet stadionā uz velna paraušanu. Ja tas ir viegli, skrienam ideālos apstākļos. Taku skriešana no asfalta skriešanas atšķiras ar to, ka tas ir par 20-30% lēnāk, jo ir visādi šķēršļi, kas jāpārvar, dubļi, pauguri, bet no otras puses izaicinājums atsver pūles. 

TVNET: Pats arī skriesi?

R. Liepiņš: Pats noteikti ne, jo jāpieskata. Bet varu teikt, ka veidojām trases, lai pašiem gribētos piedalīties arī visā pasākumā kopumā. Kādu laiku neesmu bijis Abavas senlejā, un mani uz turieni pilnīgi velk, jo gribas aizbraukt paskriet, pabaudīt dabu. Ne velti visas distances ir Dabas pārvaldes aizsardzības liegumi un visas trases veidotas, saskaņojot ar Dabas aizsardzības pārvaldi, lai, nedod Dievs, netrāpītu zaļās vārnas liegumā. Iesim tam ar līkumu, bet tas turpat vien atrodas. 

TVNET: Kāda ir prognoze par dalībnieku skaitu?

R. Liepiņš: Domāju, Garkalnē būs nepilns tūkstotis, astoņsimt, deviņsimt skrējēju. Tas, manuprāt, ir ļoti daudz. Vairākas svētdienas esmu pavadījis Mežaparkā, kur pulcējas vairākas komūnas. Būtībā tā, skriet ir modīgi! Taku skrējieni ir arvien modīgāki, un šķiet, tā nav sliktākā mode, un par šo modīgumu varam tikai priecāties. Pat miegainās mazpilsētās, kur agrāk cilvēki maz skrēja, piemēram, Tukumā, tagad nevari izbraukt cauri pilsētai, nesastopot kādu skrējēju. 

TVNET: Jā, īpaši pēdējos gados novērota skriešanas, kustības mode, ja tā var teikt. Cilvēki kļuvuši zaļāki, veselīgāk domājoši. 

R. Liepiņš: Gribētu mudināt kustināt pašiem dibenus, atceroties pamotivēt, uzrunāt apkārtējos cilvēkus. Tas neko daudz neprasa. Tas pats piemērs ar Engures jauniešiem - visi gribam būt sportiski, gribam, lai arī bērni ir sportiski. Tāpēc paņemam līdzi draugus, klasesbiedrus. Tas neattiecas tikai uz «Stirnu Buku». Paskatāmies apkārt un mēģinām iekustināt vēl kādu, jo tas pēc tam pašiem dos gandarījumu. Ja pētījums ir patiess, kas tika publicēts žurnālā «Ir», tad kādā vecuma diapazonā Latvijā tikai 6% aktīvi sporto, kamēr Skandināvijā piecreiz nedēļā ar sportu nodarbojas 70% iedzīvotāju. Mums ir kur augt. 



AMP Sistēmas, SIA, Vidzemes filiāle AMP Sistēmas, SIA, Vidzemes filiāle Saules 61, Madona, Madonas n., LV-4801
Alksne Inta Aerobika, Peldēšana
FTA
Reģistrēties