15.10.2015. 19:19
Veidu, kā nonāca Kontinentālās hokeja līgas klubā Rīgas "Dinamo", 31 gadu vecais amerikāņu centra uzbrucējs Tims Sestito sauc par dīvainu. Ne mazāk dīvains ir fakts, ka viņš varēja nekļūt par profesionālu spēlētāju alus dēļ. "Priecājos, ka izvēlējos hokejista karjeru, lai gan ir interesanti padomāt, kur es tagad atrastos," intervijā portālam Sportacentrs.com sapņoja Sestito. Tāpat par to, ko viņa sieva domā par kautiņiem, cik stingrs režīms bija Ņūdžersijas "Devils" un kas, pēc viņa domām, ir tipiska un stulba amerikāņu lieta.

Ārā kļūst aukstāks. Priekšroku dod ziemai vai vasarai?Daudz labāk patīk vasaras. Lai gan vietā, kur uzaugu, vienmēr bija daudz sniega, pie tā esmu pieradis. Kad beigšu karjeru, beigšu spēlēt hokeju, iespējams, pārcelšos uz kādu tropiskāku vietu. Bet ziema nesagādā nekādas raizes.

Vasara patīk labāk, jo vari pavadīt laiku kopā ar ģimeni?Jā, tas noteikti ir liels pluss. Mums ir divi mazi bērni, ar kuriem varu paspēlēties ārā. Tāpat patīk golfs, bet ziemā spēlēt to ir grūti. Patīk atrasties saulē un izbaudīt labo laiku.

Kāpēc hokejistiem tik ļoti patīk golfs?Tas ir labs jautājums. Iespējams, sitiena līdzība ar hokeja metienu. Hokejistiem patīk sacensties savā starpā, un golfs dod šādu iespēju. Turklāt vari sacensties ar sevi. Varbūt tie ir galvenie iemesli.

Cik grūti ir būt reizē hokejistam un divu bērnu tētim?Tas ir izaicinājums. Man paveicies ar lielisko sievu - viņa ir mūsu ģimenes MVP. Viņa satur lietas kopā, it īpaši tad, kad esmu prom no mājām, esmu izbraukumā. Braukt uz valsti, kurā nezini nevienu, bet viņa par to bija tikai priecīga. Ir apskatīts zoodārzs, šokolādes muzejs, viņa meklē, ko mums darīt. Viņa ir balsts, kas satur ģimeni kopā. Bez viņas es to noteikti nespētu.

Spēlēt Eiropā - tas Tevi nebiedēja?Pašam tas bija biedējoši. Nekad nebiju atradies ārpus Ziemeļamerikas. Biju spēlējis kopā ar eiropiešiem, dzirdējis par citiem, kas brauc šurp, bet divas dienas pirms sēšanās lidmašīnā kartē nemaz nespētu atrast Latviju. Neko nezināju par kultūru un valodu. Taču uzskatu sevi par īstu veiksminieku - viss ir lieliski!

Kontinentālā hokeja līga vēl ir pavisam jauna. Cik daudz zināji par to?Viss notika ļoti ātri. Piezvanīju pāris draugiem, kas šeit spēlē, pajautāju par Rīgu un Latviju. Dzirdēju tikai labas lietas, un tas mazināja bailes. Tomēr par līgu nezināju pārāk daudz. Pirms ierašanās varēju nosaukt tikai dažas komandas, bet zināju, ka tā ir otrā labākā pasaulē. Spēcīga līga, daudz hokejistu, kas varētu bez problēmām spēlēt Nacionālajā hokeja līgā.

Kuras komandas bijušas visspēcīgākās?Maskavas CSKA bija labākā, visās līnijās. Aleksandrs Radulovs un citi spēlētāji. Tāpat darbībā esmu redzējis Iļju Kovaļčuku. Viņš pret mums neaizvadīja individuāli labāko maču, bet tāpat ir ierindojams starp pieciem labākajiem spēlētājiem pasaulē.

Kas vēl ietilpst tavā pieciniekā?Protams, Sidnijs Krosbijs un Aleksandrs Ovečkins. Kā vārtu guvējs lielisks ir arī Stīvens Stemkoss. Iespējams, izvēlētos arī Patriku Keinu vai Džonatanu Teivsu. Viņi visi ir lieliski, kļūdīties nevar.

Ja varētu izvēlēties starp Ovečkina metienu, Keina ripas pārvaldīšanas tehniku, Teivsa līdera dotības, ko ņemtu?Vai, kaut varētu izvēlēties visu! Bet mana vēlmju saraksta pašā augšgalā atrastos Ovečkina metiens, kaut es tā varētu gūt vārtus. Spēlētāji, kurus nosauci, ir mūsu sporta paši labākie, neticams talants. Neticams.

Vari aprakstīt sajūtu, kas pārņem pēc tam, kad esi guvis vārtus?Šoks un pārsteigums! Atvieglojums, prieks. Vislabprātāk gūstu vārtus situācijās, kad ir neizšķirts, kad esam iedzinējos ar vienu vārtu deficītu, nevis pie rezultāta 6:1. Gribu gūt svarīgus vārtus, atgriezt mūs spēlē, uzvarēt maču pagarinājumā. Tādus vārtu guvumus izbaudu visvairāk.

Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Uzskati sevi par līderi?Jā, lai gan arī Ziemeļamerikā ģērbtuvēs nekad neesmu bijis runīgākais. Piemēru cenšos rādīt laukumā. Daru mazās lietas, par kurām punktus nedod: bloķēti metieni, spēka paņēmieni. Cenšos neizvairīties no smagajām lietām, tā rādu piemēru.

Izbraukumā pret Maskavas "Spartak" pirmajā trešdaļā atradāties iedzinējos ar 0:2. Spēle nevedās. Un tad Tu nometi cimdus un izkāvies.Tobrīd nespēlējām labi. Gribēju iziet laukumā un izdarīt labu spēka paņēmienu. Ne komandai, bet pašam - lai uzsistu emocijas. Viena lieta noveda pie nākamās, un viss beidzās ar kautiņu. Negāju laukumā un nemeklēju iespēju izkauties, bet tobrīd nevēlējos atkāpties. Protams, cerēju, ka tas motivēs arī komandu. Lai gan spēle nebeidzās ar vēlamo rezultātu, pēc tas situācijas pārņēmām iniciatīvu.

Pretiniekam rokās bija palikuši cimdi. Tas nesamulsināja? Un ko domā par eiropiešiem un spēka spēli?Līdz kautiņa vidum nemaz neievēroju, ka viņam joprojām ir cimdi. Apstājos, bet viņš uzreiz mēģināja pāris reizes iesist. Labi, tad turpinām! Katrā komandā ir spēlētāji, kuri gatavi izkauties, bet lielākā daļa tikai runā, nevis dara. Ja piedāvā nomest cimdus, lielākā daļa pagaida līnijtiesnešus un tad piekrīt. Brīdī, kad ir par vēlu un viņi zina, ka nebūs jākaujas. Šeit ir citāda mentalitāte nekā Ziemeļamerikā, lai gan pārbaudes spēlēs sastapos ar vairākiem spēcīgiem pretiniekiem. Katra komanda ir citāda, katrs spēlētājs ir citāds. Negaidu, ka ar mani kausies uzbrucēji, kas met 20 vai 30 vārtus sezonā.

Kad pretinieks pēc līnijtiesneša iejaukšanās saka, ka grib kauties, nākamajā maiņā nemēģini ar viņu sastapties atkal?Pēc tam viņi pat neskatās tavā virzienā - nodur galvu, nepaceļ acis, negrib sastapties. Tajā brīdī zini, ka esi uzvarējis, ka esi ticis viņa galvā, ka viņš speciāli no tevis izvairīsies. Jā, es to izbaudu, it īpaši tad, ja spēlētājs iepriekš pārāk agresīvi izpaudies. Esmu devis komandai labāku iespēju uzvarēt, no ierindas izsitot pretinieku.

Foto: Gints Ivuškāns, f64

Tavuprāt, kautiņi hokejā ir nepieciešami? Piemēram, Kalgari "Flames" pret Vankūveras "Canucks" - pirmā spēle sezonā, bet divas sekundes pēc iemetiena jau notiek attiecību skaidrošana.Nezinu, vai tas ir nepieciešams. Domāju, ka bez kautiņiem hokejs būtu citāds. Tie uzmana spēle, liek spēlētājiem uzvesties godīgi. Mačā, kuru pieminēji, viens no dalībniekiem bija arī mans brālis. Komandu iepriekšējos mačos bija incidenti. Kad divas vienības tiekas tik bieži, izveidojas īpašas attiecības. Lai gan nav tā, ka man patiktu sarunātie kautiņi, kad spēlētāji iet laukumā tikai ar vienu mērķi. Ja aizstāvi komandas biedrus pēc spēka paņēmiena, tad ir iemesls, tad man nav problēmu ar to.

Nebaidies, ka viens labs sitiens var tevi aizsūtīt nokautā un radīt nopietnas sekas?Tāds ir risks, ar kuru jāsadzīvo. Tāpat varu iziet laukumā, saņemt spēka paņēmienu un iedzīvoties smadzeņu satricinājumā. Hokejs ir bīstams sporta veids. Nezinu, vai 40 gadu vecumā vispār varēšu pavicināt golfa nūju. Es tiešām to nezinu. Bet mēs to darām, lai uzvarētu. Spēles laikā sāpes nejūti, bet tas var atspēlēties vēlāk.

Pagājušajā sezonā drafta pirmais numurs Konors Makdeivids kautiņā salauza roku. Fakts, ka viņš cimdus nometa pats, liek viņu respektēt vairāk?Treneri un skauti noteikti nebija priecīgi, bet kā spēlētājs to novērtēju. Viņš aizstāvēja pats sevi, nevis to darīja kāds cits. Domāju, ka turpinājumā viņam tas nebūs jādara. Ceru, ka viņš paliks pie vārtu gūšanas un hokeja popularizēšanas. Bet man ir respekts pret jebkuru, kurš gatavs nomest cimdus, jo tas ir smagi un biedējoši. Uzvari vai zaudē, bet manu respektu esi nopelnījis.

Stāsti par to, ka divi kaušļi pēc spēles kopā aiziet iedzert alu, ir patiesi?Zinu, ka tas izklausās smieklīgi, bet asākie spēlētāji laukumā - gan Amerikas Hokeja līgā, gan Nacionālajā hokeja līgā - ir jaukākie cilvēki ārpus tā. Tas ir gluži kā klubs. Kaušļi zina, kam cauri iet citi. Apzināties, ka būs jākaujas, ir ļoti smagi, tāpēc viņi cits citu ciena. Kad spēle ir beigusies, satiekas, izdzer alus kausu, un tā notiek visu laiku. Apzināties, ka jāiet laukumā un jānomet cimdi pret 1,95 metrus garu un 110 kilogramus smagu spēlētāju, ir viens no smagākajiem darbiem jebkurā sporta veidā. Tas izklausās un ir biedējoši.

Kādas ir Tavas sievas domas par to?Viņai tas pārāk nepatīk, bet man nav jākaujas pārāk bieži. Protams, ka viņa kļūst nervoza, bet tā reaģētu jebkurš cilvēks. Nevienam mūsu ģimenē tas nepatīk, taču visi saprot, ka tā ir daļa spēles.

Bet Tu neesi tikai kauslis. Pirmajās trīs spēlēs guvi divus vārtus, pirmajās sešās - trīs. Cik grūts pārbaudījums bija pāreja uz lielajiem laukumiem?Vieglāks nekā sākumā domāju. Izbaudu un patīk lielais laukums. Kad braucam pie komandām, kas spēlē uz mazajiem laukumiem, jūtu klaustrofobiju. Interesanti, kā lietas ir mainījušās. Negribu teikt, ka tas bija viegli, bet vieglāk nekā domāju. Likās, ka būs grūti brīži, bet man patīk pieturēt ripu, nevis tikai mest iekšā zonā kā Ziemeļamerikā.

Un atrašanās laukumā 20 minūtes?Tagad esmu pie tā pieradis. Pirmajās spēlēs bija grūtāk, bet vienmēr vēlies palīdzēt komandai, atrodoties laukumā. To, cik daudz laika esmu pavadījis laukumā, uzzinu tikai pēc mača, kad skatos iemetienu statistiku. Tad uzmetu aci arī laikam, un bieži tas ir pārsteigums, jo spēlē esi iegājis tik ļoti, tik ļoti vēlies uzvarēt, ka nogurumu jūtu tikai vēlāk.

Iemetieni ir lieta, pie kuras esi strādājis daudz?Jā, tā ir milzīga spēles sastāvdaļa. Ja nav jāskrien pakaļ ripai un jāmēģina tā atgūt, tad ir daudz vairāk iespēju uzbrukumā. Vienmēr esmu pievērsis lielu uzmanību iemetieniem. Šeit ir citi noteikumi, kas man patīk un palīdz. Protams, bijuši mači, kuros nav veicies pārāk labi, bet nākamajā reizē izdodas atgūties un pavērst situāciju uz labo pusi. Nav iespējams uzvarēt katrā iemetienā, taču tas ir mans mērķis.

Kuri noteikumi tev patīk labāk?Iemetienā ir jāspēlē ripa. Ziemeļamerikā vari nepievērst uzmanību ripai, vienkārši novācot no ceļa pretinieka nūju un ķermeni. Tā ir grūtāk uzvarēt. Šeit ir cīņa, nav jāuzmanās no tā, ka tava nūja tiks nobloķēta. Vienkārši jābūt ātrākam nekā otram centra uzbrucējam.

Amerikas Hokeja līga un Kontinentālā hokeja līga. Un cīņa vārtu priekšā.Ziemeļamerikā ir mazāks laukums, cita mentalitāte - aizsargi nemaz nelaiž tuvumā. Šeit dažos mačos nonākt vārtu priekšā ir ļoti viegli, citos - kā Ziemeļamerikā. Atkarīgs no pretinieka.

Vārtu priekšā vari mainīt metiena no distances trajektoriju. Vai to ir iespējams trenēt?Esmu pie tā strādājis daudzus gadus. Šajā rādītājā viens no labākajiem bija Raiens Smits, kurš pārstāvēja Edmontonas "Oilers". Vienā no pirmajām profesionālajām sezonām skatījos, kā viņš to dara, kā pielabo aizsargu metienus. Katru dienu simts metienus no dažādām pozīcijām dažādos augstumos. Mācījos no viņa. Lai gan nesanāk simts katru dienu. Droši vien pat mēneša laikā nesanāk pielabot simts metienus.

Kā tas bija - nonākt vienā komandā kopā ar Smitu un citām zvaigznēm?Pirmo spēli Nacionālajā hokeja līgā aizvadīju Edmontonas "Oilers" rindās. Komanda iepriekšējā sezonā bija Stenlija kausa finālā. Ņūdžersijas "Devils" spēlēju kopā ar Martinu Brodēru, Patriku Eliāšu, treneri bija Adams Outss un Skots Stīvenss. Vēl Kovaļčuks, Zaks Parizē, saraksts turpinās. Tobrīd nedrīksti par to domāt, ir jādomā par savu spēli. Pēc mača vai diviem jau jūties komfortabli. Man paveicās, ka visas zvaigznes bija jaukākie cilvēki.

Foto: AFP/Scanpix

Domājot par vārtsargu dīvainībām, azotē ir stāsts par Brodēru?Savādi, bet viņš ir visnormālākais vārtsargs, ar kuru esmu sastapies! Piezemēts, lielisks golferis. Nav nekādu traku stāstu. Nekas pret mūsu pašreizējiem vārtsargiem, bet Brodērs bija visnormālākais, ar kuru esmu sastapies.

"Devils" ģenerālmenedžeris Lū Lamorello bija strikts savos noteikumos - nekādu bārdu, sociālo mediju.Kad pirmo reizi ierados, bija šoks, bet Lū Ņūdžersijā pavadīja vairāk nekā 25 gadus. Viss bija strikti. Nekādu garu matu, jābūt gludi skūtam. Ja sāka parādīties rugāji, viņš pienāca un pajautāja, vai esi pazaudējis skuvekli. Līmlentei un zeķēm jābūt vienā krāsā. Visur devāmies uzvalkos, arī dienās, kad nebija spēles. Ja neesi organizācijā, izklausās dīvaini, bet mums tā bija ikdiena. Respektēju Lū, kurš tagad ir Toronto "Maple Leafs". Nezinu, vai tur valda tādi paši noteikumi, bet man tas nesagādāja nekādas problēmas.

Kā ar sociālajiem medijiem?Kad ierados Ņūdžersijā, Twitter piedzīvoja uzplaukumu. Viens no vārtsargiem ierakstīja, ka dodas palīgā "Devils", un žurnālists to atrada pirms komandas paziņojuma par Brodēra savainojumu. Lū tas bija negaidīti. Pēc tam nedrīkstēja būt nedz Twitter, nedz Facebook kontu.

Kāds bija sods par, piemēram, nokavētām brokastīm?Atkarīgs no tā, kas tu esi. Ja zemāka līmeņa spēlētājs, tad vēl pirms brokastis bija beigušās varēji kravāt somas un atgriezties fārmklubā. Lai gan bija reize, kad Kovaļčuks nokavēja rīta treniņu un tāpēc vakarā palika rezervē. Lū nebija starpības, kas tu esi - visiem noteikumi bija vienādi.

Kā raksturotu savas attiecības ar viņu?Ļoti labas. Amerikas Hokeja līgā parasti sastāvs mainās ļoti bieži, bet es tur pavadīju ilgus gadus. Esmu pateicību parādā, ka izdevās palikt tik ilgi. Arī par iespēju, ko viņš deva. Nebiju draftēts, bet Nacionālajā hokeja līgā aizvadīju simts spēles, un tas parāda - ja pareizajā laikā spēlēji labi, tad viņš izsauks no fārmkluba. Paveicās, ka viņš bija mans ģenerālmenedžeris.

Cik smaga ir nemitīgā izsaukšana no fārmkluba un nosūtīšana atpakaļ? Nevis kā hokejistam, bet kā cilvēkam.Tas nav viegli. Pagājušajā gadā Ziemassvētku laikā deviņu dienu laikā sešas reizes tiku izsaukts un nosūtīts atpakaļ. Visgrūtāk ir sievai - nezināt, kad un kur es būšu. Kad tiec izsaukts, esi priecīgs, brauciens uz Ņūdžersiju ilgst divas sekundes. Kad nosūta lejā, tad ir pienācis pasaules gals, brauciens ilgst desmit stundas. Plaša emociju gamma.

Labākajiem spēlētājiem tiek labākais serviss?Nacionālajā hokeja līgā viss ir piecu zvaigžņu. Nemaz negribu zināt, cik maksā viesnīcas, kurās paliekam. Ēdiens - viss, ko vari iedomāties. Steiks, zivs, vista. Un 20 cilvēkiem visa ir tik daudz... Varētu pabarot mazu armiju. Lidmašīnās milzīgi krēsli, plašs filmu klāsts. Taču saprotu, kāpēc - īpašnieki spēlētājiem maksā miljonus, tāpēc grib, lai viņi jūtas komfortabli, lai rāda labāko sniegumu. Un tad iesēdina Amerikas Hokeja līgas autobusā... Tas reizē ir šoks un motivācija.

Parasti jautāju par pirmajiem vārtiem Nacionālajā hokeja līgā, bet tev tādu nav...Roberts Locāns man prasīja tieši to pašu. Jā, sākumā tas uztrauca, bet tagad man gandrīz vai pieder rekords kā uzbrucējam, kurš aizvadījis visvairāk spēļu bez gūtajiem vārtiem. Ja būtu iemetis vienu ripu, neviens mani neatcerētos, bet tagad esmu tuvu rekordam! Protams, ka gribēju gūt vārtus, ka tas iesēdās galvā, tomēr beigās par to pārāk nesatraucos. Tas, ka es - spēlētājs, kurš nav draftēts - esmu aizvadījis simts spēles, ir lielāks sasniegums nekā gūtie vārti. Neesmu meistarīgākais, vienmēr esmu mazākais spēlētājs komandā.

Foto: AP/Scanpix

Cik tuvu biji vārtu guvumam?Ir dažas iespējas, kuras laiku pa laikam atceros, vēloties, kaut būtu metis, nevis izdarījis piespēli. Taču pārāk bieži par to nepārdzīvoju. Pirmajā gadā pārbaudes spēlē iemetu mazākumā. Teikšu bērniem, ka tas arī skaitās!

Starp spēlētājiem, kuri aizvadījuši vairāk par simts spēlēm un nav guvuši vārtus, atrodams Dalass Īkinss un Gordijs Dvaijers. Varbūt arī tu kļūsi par treneri?Sieva teica, ka es būtu labs treneris. Varbūt tā ir trajektorija, kuru esmu uzņēmis. Labāk saku cilvēkiem, kas jādara, nevis daru pats!

Pārvietojoties Amerikas Hokeja līgas autobusos, kad nodomāji - pietiek?Tāda momenta nebija, lai gan bija brīži, kad to vairs nevarēju izturēt, kad domāju par karjeras beigšanu. Bet veids, kā nonācu Rīgā, ir dīvains. Vispār bija citāda vasara nekā parasti, jo pirmo reizi ilgākā laikā biju brīvais aģents. Nekas nenotika, vasaras laikā kļūsti nervozāks un sāc domāt par to, vai tas ir viss, vai jāmeklē cits darbs? Atrados golfa laukumā, kad zvanīja aģents un jautāja, vai nevēlos braukt uz Eiropu. Pat nebiju par to domājis, jo nešķita, ka mans spēles stils šeit derēs. Uzreiz zvanīju sievai, 20 minūtes aprunājāmies. Zvanīju atpakaļ aģentam un teicu, ka braukšu. Pēc četrām dienām jau sēdēju lidmašīnā.

Kāda bija sievas reakcija, kad piezvanīji?Šoks. Nezinājām, kur atrodas Latvija, nezinājām neko. Viņa Google atrada visu iespējamo informāciju. Pēc divām dienām šoks pazuda, bet parādījās patīkams satraukums.

Iepriekš minēji domas par karjeras beigām. Tev šāda iespēja bija arī 21 gada vecumā...Jā, kad Mičiganā spēlēju junioru līgā, dzīvojām audžuģimenēs. Sadraudzējos ar cita spēlētāja ģimeni, kurā tēvs atradās augstā amatā Labatt Blue, Kanādas alus kompānijā, kas darbojās arī Amerikā. Ritēja pēdējais gads junioros, bet nebiju drošs par nākotni. Netiku draftēts, nezināju, vai izdosies izsisties. Un tad man piedāvāja darbu. Algu neatceros, taču komplektā ietilpa mašīna, firmas kredītkarte. Būtu jābrauc uz dažādiem bāriem un jāpārdod viņiem alus. 21 gada vecumā nevarēju iedomāties labāku darbu. Biju pateicīgs par iespēju, bet izvēlējos hokejista karjeru. Priecājos, ka tā, lai gan ir interesanti padomāt, kur es tagad atrastos.

Kas lika izvēlēties ECHL, mēģināt?Pēc junioriem aizvadīju deviņas spēles Amerikas Hokeja līgā, sakrāju dažus punktus. Domāju, ka ir vismaz jāpamēģina. Tiku pie uzaicinājuma uz Edmontonas "Oilers" nometni, kurā parādīju sevi no labākās puses, taču viņiem nebija fārmkluba. Spēlētāji tika sūtīti dažādos virzienos, bet es nonācu ECHL. Saviem standartiem aizvadīju labu sezonu. Interesanti, ka labākās spēles aizvadīju tieši tad, kad arēnā atradās "Oilers" galvenais skauts. Tā tiku pie līguma no ECHL, kas ir liels retums. Strādāju, lai tiktu vēl augstāk. Vēl nākamo sezonu pavadīju ECHL, tad beidzot tiku līdz Amerikas Hokeja līgai. Jūtos lepns par to, ka man nekas nav iedots, ka viss bija jāizcīna pašam.

Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Cik lielas algas ir ECHL? Ir dzirdēts, ka spēlētājiem vasarā jāstrādā citur.Jā, daudzi tā dara. Minimums laikam ir 350 dolāri nedēļā. Labākie varbūt saņem tūkstoš dolāru nedēļā. Ja esi jauns spēlētājs no koledžas vai junioriem, nav jāgādā par ģimeni un jādomā par rēķiniem, tad var. Bet vecākiem spēlētājiem klājas grūtāk.

Seko tam, kas notiek mājās? Skaties savas mīļotās komandas Ņujorkas "Jets" spēles?Noteikti sekoju "Jets", lai gan svētdienu vakaros skatīties futbolu nav viegli. Mums tas ir īpašs pasākums - spēle sākas tikai vienos vai četros, bet jau septiņos cilvēki pulcējas ar grilliem, cep gaļu un dzer alu, runā par maču. Kad augu, pats spēlēju futbolu, bet cilvēkiem, kas nezina noteikumus, spēle noteikti izskatās stulba, ja godīgi. Tāpat fakts, ka saucam to par football, lai gan bumbai ar kājām tikpat kā nepieskaramies. Laikam vēl viena tipiska un stulba amerikāņu lieta. Beisbolā sākušās izslēgšanas spēles, ievadīta hokeja sezona, tāpat sekoju brālim Amerikas Hokeja līgā. Skatos ziņas, sazinos ar draugiem un ģimeni. Bet dzīvošana Latvijā ir laba pieredze. Apskatu valsti, mācos vārdus un frāzes, cenšos novērtēt valsti, kurā atrodos. Pat ja tas ir tikai pateikt "paldies" vai "lūdzu". Mēģinu parādīt, ka cenšos.

Kā ir Latvijā dzīvot kā ārzemniekam?Šķiet, ka man ir paveicies. Mēs tagad runājam angliski. Visi runā angliski, un tas ir patīkami. Nav kā Krievijas vidienē, kur neviens nerunā. Cilvēki šeit ir jauki un atsaucīgi.

Kas ir Tavs sapnis hokejista karjerā?Gribu titulu. Tas nebūs Stenlija kauss, bet gribu uzvarēt. Spēlēju, lai uzvarētu, personīgā statistika neuztrauc. Ja komanda uzvar, esmu priecīgs. Ja zaudē, gribu zināt, ko varu darīt labāk. Un tā ir visur - gan hokeja laukumā, gan spēlējot dambreti pret brāli. Gribu uzvarēt, nepatīk zaudēt.

Galda spēlēs uzskati sevi par meistaru?Kad vasarās spēlēju kopā ar sievu, brāli un viņa draudzeni, uzvaru visu laiku! Uzvaru biežāk nekā zaudēju, laikam jāsaka tā. Daudz biežāk. Brālis arī spēlē labi. Sieva gan ne.



Aglonas vidusskolas sporta halle Aglona, Daugavpils 6b, Aglonas p., Aglonas n., LV-5304
Mironceva Oksana Mironceva  OksanaTaekvondo, Kikbokss
FTA
Reģistrēties