- Kā tu raksturotu savu pēdējo sezonu Bilbao? - Sezona bija interesanta un saspringta, taču mani vajāja traumas. Visu laiku nācās spēlēt ar nelieliem savainojumiem. It kā vajadzēja sēdēt malā un savest kārtībā veselību, taču negribējas palikt malā, jo bija jāspēlē Eirolīgā. Sezonas sākumā bija problēmas ar ceļgalu, tad atguvos un biju jau labā formā, taču izmežģīju plaukstas locītvavu - vienkārši neveiksmīgi ieskrēju blokā. Acs un gūžas savainojumi - tie jau vēl salīdzinoši bija sīkumi. Tāpat bija daudzas negulētas naktis, jo savu laiku prasīja arī mazais.
- Tēva pienākumus neviens nav atcēlis... - Tā ir. Tāpat bija jāceļas plkst. 4.00 no rīta, neskatoties uz sāpēm.
- Pirms Eirolīgas ceturtdaļfināla sērijas pret Maskavas CSKA solīji, ka būs piecas spēles, tomēr sanāca tikai četras. - Principā ceturtajā spēlē pietrūka veiksme. Varējām arī aizbraukt uz Maskavu ar rezultātu 2-2. Taču tik un tā šosezon Eirolīgā uzlēcām augstāk par galvu, jo Top16 jau likās lielisks rezultāts, bet iekļūšana labāko astoņu komandu vidū bija kaut kas īpašs. Grūti pateikt, kā vēl būtu beigusies sērija pret CSKA, ja būtu nepieciešama piektā spēle. Viņiem būtu mandrāža. Viņi jau uz sērijas trešo maču Bilbao mājas zālē ieradās ar visām somām, nemaz nebija rezervējuši viesnīcu gadījumam, ja zaudē. Taču mēs vinnējām ar +20 un aizkavējām viņus vēl uz divām dienām. Piektajā mačā mums nebūtu ko zaudēt, bet viņiem būtu jāiztur liels spiediens. Redz, kā pēc zaudējuma Eirolīgas finālā CSKA atlaida gan treneri, gan spēlētājus. Tādās spēlēs viss kaut kas var notikt.
- Šosezon jūs Basku zemes derbijā «izsistāt» Vitorijas «Caja Laboral» no Eirolīgas, bet viņi jums atriebās Spānijas čempionāta ceturtdaļfinālā. - Pēc zaudējuma Eirolīgas ceturtdaļfinālā komandai iestājās «bedre». Tie, kas labi nospēlēja, sāka domāt par nākamā gada kontraktiem. Piemēram, Ārons Džeksons noslēdza trīs gadu līgumu ar CSKA. Bija iestājies fizisks un psiholoģisks nogurums, turpretī «Caja Laboral» jau sen bija beiguši dalību Eirolīgā un varēja koncentrēt spēkus Spānijas play-off. Katrā ziņā paši vien nočakarējāmies, jo vajadzēja mājās vinnēt Ādolfu (Kristapa Valtera pārstāvēto Malagas «Unicaja»), taču viņi uz to maču bija nopietni sagatavojušies, jo viņiem obligāti vajadzēja uzvaru, lai saglabātu vietu Eirolīgā. Ja būtu uzvarējuši «Unicaja», tad saglabātu ceturto vietu un play-off būtu sava laukuma priekšrocības pret [Riharda Kuksika] «Valencia Basket», turklāt būtu arī tikuši pie vietas Eirolīgā.
- Bilbao savā ziņā var uzskatīt par krīzes laika komandu, jo tieši šajā laikā jūs uzplaukāt. - Man šie četri gadi bija fantastiski. No maza kluba izveidojāmies par superklubu, kas tagad jau piesaista Spānijas izlases basketbolistus un Eiropas top spēlētājus. Mums bija saliedēta komanda, pēdējās sezonās nomainījās treneris (Fotios Kacikaris), pienāca klāt daži labāki spēlētāji un panākumi neizpalika. Domāju, ka šos panākumus klubam būs grūti atkārtot, tādēļ varbūt arī man bija pienācis laiks kaut ko pamainīt. Jutos, ka esmu sevi šajā komandā izsmēlis.
- Kāda bija atvadīšanās no Bilbao? - Bija ļoti smagi, jo neviens negribēja, lai es, Marko Baničs un Džeksons pemestu komandu. Mēs bijām fanu un kluba darbinieku iemīlēti spēlētāji. Bija arī asaras, pēdējās vakariņās laikam neraudāja tikai treneris, kurš saprata, ka nepieciešamas pārmaiņas un komandā jāpieplūst svaigām asinīm. Domāju, ka tas ir pareizi, taču daudzi tā neuzskatīja. Bija vakariņas ar vieniem faniem, tad ar citiem, pēc tam ar klubu un vietējiem sporta žurnālistiem. Nemaz nezinu, vai Eiropā ir otrs tik saliedēts klubs. Bija ļoti grūti aiziet.
- Netrūka arī dāvanu? - Jā, protams. Man atsūtīja lielu, 30 kilogramus smagu kasti. Kas tik tur nebija iekšā - basku nacionālās cepures, kuras tiek dāvinātas par īpašiem nopelniem, nacionālās puķes, vīni, grāmatas...
- Pārvākšanās bija grūta? - Atbraucām ar 12 somām. (Smejas) Daudzas mantas vēl palika Bilbao. Man bija pilsētas centrā īrēts dzīvoklis ar skatu uz Gugenheima muzeju. Četri gadi tomēr ir ilgs laika posms. Dēlam ar pārvākšanos grūtību nebūs, jo viņš pabeidza amerikāņu skolas sagatavošanas posmu un šogad Viļņā varēs iet 1. klasē. Arī sieva pabeidza divu gadu kursu universitātē, tā ka viss ir nokārtots.
- Futbola pietrūks? - Jā. Šogad Bilbao «Athletic» spēlēja ļoti labi - iekļuva Karaļa kausa finālā pret «FC Barcelona», bet UEFA Eiropas līgā spēlēja finālā. Biju aizgājis uz mačiem pret «Manchester United» un Lisabonas «Sporting», kā arī vietējā čempionāta spēlēm pret Madrides «Real» un «FC Barcelona». Tieši pretim manam dzīvoklim apmetās visas komandas, kas palika Bilbao. Vienu dienu paskatos pa logu un redzu - gar Gugenheima muzeju iet Lionels Mesi četru apsargu pavadījumā. (Smejas)
- Bilbao basketbola un futbola klubiem ir labas attiecības? - Jā, taču biļetes uz futbola spēlēm gan dabūju caur paziņu, kas ir pāris restorānu īpašnieks Bilbao. Viņam biļetes bija ložā, bet futbola klubs parasti biļetes iedod sliktās vietās - kaut kur pašā augšā, lai gan futbolisti uz mūs mačiem nāca un sēdēja pirmajās rindās. Tas gan man nepatika.
- Kādi vēl bija varianti bez «Lietuvos Rytas»? - Spānija biju zināms spēlētājs un gan jau kādā komandā dabūtu līgumu, taču negribēju iet uz viduvēju klubu. Bija piedāvājums no Seviljas «Cajasol», bet bija jāgaida, jo viņi vēl nebija tikuši skaidrībā par treneri. «Lietuvos Rytas» piezvanīja un deva termiņu - viena nedēļa. To nedēļu vēl pagaidīju, kļuva zināms, ka «Lietuvos Rytas» spēlēs Eirolīgā un vairs ilgi nebija jādomā. Turklāt Viļņa ir tuvu mājām. Ar sievu pārrunājām un nolēmām, ka uzspēlēsim Viļņā.
- Teici, ka tev svarīgi bija arī tas, ka varēsi spēlēt kā saspēles vadītājs. - Jā, vairāk gribētos pa saspēli. Vairāk darba? Man liekas, ka otrajam numuram ir vairāk darba. Daudzi jau no malas to neredz, bet mans darbs bija «izsist» no spēles pretinieku, īstajā brīdi uzsist sodu vai nopelnīt piecas piezīmes, taču tām visām jābūt kārtīgām, tā, lai pretinieks ir uz dēļiem. Ja pašam sanāk iemest, tad labi, ja nē - tad vismaz «nodušīju» pretinieku līderi.
- Pretinieki gan tevi laikam nemīlēja... - Nemīlēja gan. (Smejas) Bet tiesneši šogad pēc noteikumu maiņas svilpa sīkāk un gandrīz katrā mačā es un Aksels Ervelle saņēmām piecas piezīmes. Turklāt nav jau viegli - ar zilumiem iet cauri visiem blokiem. Tādēļ labprāt tagad uzspēlēšu pa saspēli.
- Tavs atteikums Latvijas izlasei ir saistīts tikai ar veselības problēmām? - Principā es jau iepriekš biju domājis, ka 2011. gada Eiropas čempionāts Lietuvā man varētu būt pēdējais. Kopš 13-14 gadu vecuma esmu spēlējis dažādās izlasēs un visas vasaras allaž bijušas aizņemtas. Manurpāt, 30 gadi ir slieksnis līdz kuram noteikti jāspēlē valstsvienībā, bet pēc tam... Šosezon paši redzējāt, ka traumas man bija vairāk nekā jebkad iepriekš. Pats nejūtos fiziski un psiholoģiski gatavs atkal par 100% mesties darbā. Pazaudēts daudz emociju un nervu. Ja treniņi sāktos jūlija beigās, es vēl padomātu... Turklāt gribu arī pavadīt laiku ar ģimeni, jo citādi sanāk, ka tikko esam pārvākušies un es atkal dodos prom. Nesaku izlasei «nē» pavisam, taču šogad noteikti neesmu palīgs.
Tweet
