06.02.2014. 09:16

- Dzirdēju, ka šis rīts Tev iesācies interesanti. Pastāsti, lūdzu, kas notika? - Jā, rīts man sākas sešos ar dopinga kontroli pie mājas. Nu nebiju gaidījis! (Smejas) Kaut gan tas ir pilnīgi normāli. Mums ir speciāls kalendārs, tur ievadām datumu un laiku, kurā esam gatavi būt noteiktā vietā. Datumu, protams, drīkst mainīt, bet tas ir jāizdara pirms kontrole piezvanījusi pie durvīm. Ja divas reizes neesi noteiktajā vietā, tad uzreiz saņem diskvalifikāciju.

- Dopinga kontrole saistībā ar Sočiem? - Man jā, jo es neesmu tik augstas klases sportists, kuram visu laiku tas jādara. Atceros, ka uz Vankūveru mani pārbaudīja jau pāris mēnešus iepriekš, bet Soču kalendāru aizpildīju tikai pagājušajā piektdienā. Viņiem vienkārši jānotestē visi, kas brauc no valsts uz Olimpiādi.

- Skaidrs, ka Latvija nav tā kalniem bagātākā valsts. Kā tas nākas, ka esi izvēlējies tieši kalnu slēpošanu? - Mans tēvs bija kalnu slēpotājs. Viņš mani jau bērnībā uzlika uz slēpēm.

- Kāda ir kalnu slēpotāju ikdiena? - Ir dažādi, protams. Superprofesionālajiem slēpotājiem dzīvē ir tikai kalnu slēpošana. Man tā nav, man vēl ir savs bizness un es nodarbojos ar daudz ko citu. Bet, kad ir ziema un sacensības, tad diena vienmēr sākas agri. Vienmēr pulksten astoņos jau jābūt uz kalna, kur palieku līdz kādiem divpadsmitiem, ne ilgāk. Tad pusdienas, nedaudz atpūta, viens fiziskais treniņš, bet tālāk vakariņas un miers.

- Cik bieži ir sacensības? - Ziemas laikā tās var būt katru nedēļu. Bet ar sacensībām ir tā, ka Pasaules un Eiropas kausos, kur brauc par FIS punktiem, gadā pietiek nobraukt divus labus braucienus un tu jau esi iekļuvis rangā, jo punktus «izvelk» no diviem labākajiem braucieniem. Tas nozīmē, ka nepārtraukti startēt sacensībās nav galvenais. Nav tā, ka vairāk sacensības tev kaut ko dotu. Nenoliedzami tas ir sava veida treniņš, bet vērtīgāk ir satrenēties un tad nostartēt. Protams, ja runājam par augstāko līmeni, kur jākrāj punkti par katrām sacensībām, tad jābrauc visu ziemu, katru nedēļas nogali.

- Latvijā noteikti nav daudz vietu treniņu vietu. Kur aizvadi treniņus? - Lielākoties Austrijā. Tur mācījos skolā, man tur ir daudz pazīstamo un ir kur dzīvot. Bet es veicu nobraucienu, kas nav tikai vienas dienas sacensības – pirms tam ir vismaz divi treniņi. Tad mēdz būt pat divas sacensības pēc kārtas, jo kalnu ir ļoti grūti noorganizēt. Sanāk, ka braukāšana aizņem veselu nedēļu. Nav tā, kā slalomā, kur aizbrauc uz gonku iepriekšējā vakarā, nākamajā dienā nobrauc un tad brauc mājās. Vasarā uz trīs nedēļām biju aizlidojis gatavoties [Olimpiādei] uz Čīli, jo tajā laikā tur ir ziema. Kur labāk? Neapšaubāmi skaistāk ir Čīlē. Tur ir lielāks plašums un augstāki kalni. Hotelis, kurā dzīvoju atradās 2700 metrus virs jūras līmeņa, bet starts bija vēl augstāk. 

- Vai sanāk patrenēties arī Latvijā? - Jā, fiziskie treniņi vasarā man ir katru dienu, reizēm pat divi dienā. Brīvdienas ir brīvas. Bet ar Siguldas treniņiem uz kalna ir tā, ka, piemēram, pagājušajā gadā es varbūt tikai nedēļu biju Siguldā, jo pārējo laiku pavadīju ārzemēs. Šogad nedēļu pirms olimpiskajām spēlēm sanāca atbraukt atpakaļ uz Latviju un patrenēties šeit. Vismaz esmu uz sniega un kaut ko iegūstu. Nav tā, ka tas būtu pa tukšo.

- Kas finansē braukāšanu uz treniņiem ārzemēs? - Palīdz Latvijas Slēpošanas savienība. Man ir arī savs personīgais sponsors, kas ir ģimenes draugs.

- Cik viegli finansiālā ziņā vispār ir uzsākt trenēties kalnu slēpošanā? - Tas noteikti nav viegli, jo kalnu slēpošana ir dārgs sporta veids. Lai slēpotu tik augstā līmenī, kā galvenās komandas, tad tur vispār nav variantu. Man liekas, ka iepriekšējā gadā viņi saņēma 60 miljonus no valsts. Protams, viņiem ir citi sasniegumi, bet izejas punkts ir līdzīgs – jāfinansē treneri, viss personāls.

- Kas ir pats dārgākais – ekipējums, braukāšana...? - Ekipējums manā gadījumā ir nosegts no Slēpošanas savienības sponsoriem, tāpēc par to es neuztraucos. Slēpes dod «Fans» vai kāds cits veikals. Manā līmenī tā nav problēma. Vairāk naudas aiziet dzīvošanai un braukāšanai uz treniņiem, sacensībām.

- Cik viegli piesaistīt atbalstītājus? - Grūti. Atbalstītāji lielākoties ir draugi vai cilvēki, kam tas sporta veids interesē. Nav tādi apmaiņas sponsoru varianti, kur uz mašīnas uzlīmē logo un visi redz, kas tevi atbalsta. Mums sponsoru logo nav pārāk lieli, tāpēc tos neredz. Un slēpošanā nav arī tik daudz profesionālo braucēju. Tikai Top30 braucēji pasaulē katrā disciplīnā ir profesionāļi. Tas nav tā, kā futbolā vai hokejā, kur ir n-tās līgas un katrā komandā ir pa 25 spēlētājiem.

- Pastāsti, kā tev veicies šosezon? - Pagājušās sezonas beigas man bija ļoti labas, jo uzreiz izpildīju olimpisko normatīvu – vajadzēja būt Top500 pasaulē, bet es biju 220. vietā. Droši zināju, ka braukšu uz Sočiem un par to nebija nekāds stress. Tad aizbraucu uz Čīli, kur galvenais mērķis bija trenēties, bet sacensības bija tikai tā, starp citu. Arī galvenās komandas trenējās turpat, bet nemaz netērēja dienu sacensībām. Man bija plānotas ļoti daudz sacensības šogad pirms Olimpiādes, bet pirms divarpus mēnešiem salauzu potīti un pēc tam Latvijā staigāju ar ieģipsētu kāju. Atpakaļ uz slēpēm esmu tikai trīs nedēļas. Nācās izlaist posmus ASV, Kanādā un Eiropā. Pagājušajā nedēļā pamēģināju pabraukt Eiropas kausa posmā Francijā, kur ar katru dienu gāja labāk. Pēdējās sacensības nebija gluži labākajā līmenī, bet braucu vismaz uz 80%, salīdzinājumā ar to, ka sākumā «gāju» tikai uz kādiem 30%. 

- Kā tev gadījās salauzt potīti? - Treniņā, braucot ar ātrajām supergiganta slēpēm, vienkārši nokritu. Sākumā Austrijā ārsts teica, ka muskulis ir tikai sastiepts un pēc divām nedēļām jau slēpošu. Domāju - viss kārtībā! Viņi uztaisīja rentgenu un tajā neko neredzēja. Tad kāja nereāli uzpampa un nevarēju vispār neko izdarīt. Ar tādu kāju Austrijā padzīvoju vēl divas nedēļas. Atbraucu uz Latviju, man uztaisīja magnētisko rezonansi un pateica - nē, tev ir jāģipsē. Tā sešas nedēļas nostaigāju ar ģipsi un janvāra sākumā aizbraucu atpakaļ uz Austriju.

- Un kā jūties tagad? - Visu laiku sāp. Nevaru saprast... Sākumā kāju baigi neslogoju, jo vienkārši nespēju. Fiziskajos treniņos pampst un sāp. Vienīgais labums ir tas, ka es pirms trīsarpus nedēļām vispār nevarēju paslēpot, bet tagad jau varu gandrīz braukt, kā pirms tam. Domāju, ka viss būs labi. Sočiem esmu gatavs, bet varēja būt labāk, ja nebūtu tās traumas.

- Cik disciplīnās startēsi? Zinu, ka ir doma tevi diezgan daudz noslogot... - Mans galvenais mērķis bija startēt nobraucienā, kas ir ātrākā disciplīna. Pietiekami labi esmu braucis arī supergigantu, kas ir nedaudz lēnāks, - tajā man arī ir starta vieta. Un, neskatoties uz to, ka tas nebija mans nodoms, arī slalomā un gigantā ir atbrīvojusies vieta, jo ātrajās disciplīnās uzrādīju nosacīti labus rezultātus. Pagaidām es, protams, saku, ka braukšu visu un darīšu, ko varu. Kristapam Zvejniekam un Mārtiņam Onskulim noteikti būs foršāk, ja arī es būšu uz starta. Ir daudz patīkamāk, ja ir tāda sava veida komanda. Protams, nezinu, vai mana kāja izturēs visas sacensības, jo tas tiešām ir daudz. Astoņas dienas pēc kārtas man jāiet uz starta – trīs treniņi, kas ir tādi paši, kā sacensības nobraucienā, tad sacensības, atkal trīs treniņi, sacensības kombinācijā, tad varbūt viena diena brīva, tad atkal starts supergigantā, tad varbūt vēl kādas divas dienas brīvas un tad vēl divi starti. Es vakar paskatījos, kā būs citiem Latvijas sportistiem – viens starts, divi starti... Man tur gandrīz divas nedēļas no vietas ir «jāgāž». (Smejas)

- Kas būs grūtāk – fiziski vai psiholoģiski to visu izturēt? - Fiziski. It kā jau, kas tur ir, - jābrauc tikai divas vai divarpus minūtes visā dienā, bet tajā laikā var kārtīgi «izpumpēties». Līdz traumai fiziski biju ļoti spēcīgs un uzskatu, ka neko daudz neesmu pazaudējis. Vairāk uztraucos, vai kāja nesāks pampt un nevarēšu startēt. 

- Vai kādā brīdī parādījās bailes par to, ka traumas dēļ vispār nebūsi spējīgs startēt Sočos? - Pirmajā brīdī man teica, ka nav nemaz tik slikti. Nepaspēju nobīties. Patiesībā par Sočiem es vispār neuztraucos. Sākumā man ļoti sāpēja, bet tajā dienā, kad ieģipsēja, sāpes pārgāja. Pirms tam gadījās tā, ka vēl nebija gatavi rezonanses rezultāti un ārsts bija pārliecināts, ka nekas nav lauzts. Tad viņš teica: «Tu jau vari mēģināt bez kruķiem staigāt.» Es jau pat biju kaut kur aizbraucis bez kruķiem un pēkšņi man zvana: «Klausies, nē! Brauc ģipsēt!» Izrādās, ka lauzts bija kaut kāds iekšējais kauls, ko no ārpuses neredz. Vissliktākā sajūta bija, kad es aizbraucu pirmo nedēļu atpakaļ uz Austriju, uzbraucu kalnā un... Kaut kā jau nobraucu. Bet jutu, ka nereāli sāp un vispār nav pārliecības par kāju, jāvelk zābaks uzreiz nost, jo nevar izturēt kā spiež. Tad es nodomāju, ka [Soči] varētu iet secen, jo vienkārši nespēšu startēt. Pagaidām gan viss ir kārtībā.

- Soči nebūs tava pirmā Olimpiāde. Kādas ir atmiņas no Vankūveras? - Protams, Olimpiādē ir citādāk nekā citās sacensības, bet mums, kalnu slēpotājiem, viss tiek organizēts tieši no tiem pašiem cilvēkiem, viss ir tieši tādā pat stilā, tādā pat līmenī kā Pasaules kausā. Olimpiskajās spēlēs ir tikai vairāk kontroles, sarežģītākas piekļuves kalnam, kur visi grib skatīties, bet nedrīkst, tad vēl visādi detektori. Protams, kad ir atklāšanas vai noslēguma ceremonija, tad ir aizkustinoši un interesanti, bet pati braukšana ne ar ko neatšķiras, jo notiek tieši pēc tādiem pašiem standartiem, kā citās sacensībās. Es domāju, ka arī vieglatlētikā – vai skrien pasaules čempionātā vai Olimpiādē, arī nav nekādas lielās starpības. Bet pēc tam, jā, kad ej pa ielu Kanādā un visi grib nofotografēties, nāk klāt un saka: «O! Jūs, olimpieši!» Facebook arī raksta: «Prieks, ka vispār parunājies un nav deguns gaisā.»

- Pirms četriem gadiem Vankūverā vienā no disciplīnām piedzīvoji kritienu. Kā pēc tam ir saņemties atkal uzkāpt uz slēpēm? - Nekas sarežģīts. Ir ļoti vienkārši saņemties. Kalnu slēpošanā nokrist vai nefinišēt ir tas pats, kas tenisā vienu servi iesist tīklā. Apmēram tāds ir kļūdas lielums. Protams, kritiena dēļ var arī zaudēt, bet tas nav tāpat, kā nefinišēt maratonā, jo nevarēji noskriet. Tu jau tā brauc uz spēju robežas, tādēļ kaut kas var nesanākt, kā biji plānojis – neredzi mazu bedrīti vai nedaudz paslīdi un jau esi garām vārtiem. Slalomā, jo īpaši, Pasaules kausos ir tā – vai nu ir vai nu nav. Neko nedod 15. vieta tiem, kas ir tajā piecpadsmitniekā, un neko nedod 31. vieta, ja vēlies iekļūt trīsdesmitniekā, jo tikai tad dod punktus. Tad, lūk, tie, kas «gāž» no aizmugures, viņi tiešām brauc uz spēju robežas un maksimāli riskē. Tāpēc ir tā - skaties sacensības un tajās puse nemaz nav finišējusi. Tie nebija čaļi, kuri nobijās, viņi vienkārši gāja uz maksimumu.

- Vankūverā gāji uz maksimumu? - Jā, arī toreiz gāju uz maksimumu. Nobraucienā jau biju startējis un nākamais bija superkombinācijas brauciens, kurā mēģināju braukt vēl ātrāk, jo zināju, ka Olimpiādē man vairāk nav ko darīt

- Pēc tam nācās klausīties pārmetumos par kritienu? - Īsti nē, bet es nemaz tam nepievēršu uzmanību. Pārmetumus par kritienu slēpošanas vidē vispār nedzirdēsi. Tas tiešām ir tā, kā jau minētajā salīdzinājumā ar servi tenisā Vai tad tagad baigi pārmetīsi? Nu tur nedaudz neaizgāja pāri. Tieši tāpat slalomā, piemēram, uzbrauc uz mieta, slēpes saslīd un viss.

- Vai Sočiem sagatavoties bija kaut kādā mērā vieglāk, ņemot vērā, ka jau reiz esi bijis olimpiskajās spēlēs? - Ir vieglāk, jo es pirms diviem gadiem biju uz Soču trases un nosacīti labi gāja. Iepriekš Vankūverā nebija ne mazākās nojausmas, kā būs un kas būs. Tagad vismaz zinu, uz ko es braucu.

- Kā patika Soču trase? - Trase ir ļoti sarežģīta tādā ziņā, ka kalni ir ļoti stāvi, kas nozīmē, ka ar nobrauciena slēpēm nedrīkst tik ātri braukt, citādāk ātrums ir daudz par lielu. Tas ir jānokontrolē ar lieliem griezieniem, bet ar garajām slēpēm tos ir grūti veikt. Patīk vai nepatīk? Tas nav tā. Ir vienkārši jābrauc.

- Kāda pašam bija sajūta, kad pa Soču trasi nobrauci pirmo reizi? - Toreiz bija ļoti sarežģīti apstākļi. Kalns bija tā noliets! Atbrauca oficiālie organizatori un teica, ka ir pārāk gluds ledus. Tad viņi sabojāja kalnu ar ratrakiem – uzbrauca ar ķēdēm augšā un ledus palika tāds nelīdzens, lai it kā būtu aiz kā aizķerties, taču visu trasi tevi vienkārši krata. Pie kaut kā tāda ir ļoti jāpierod. Pēc pirmā brauciena vispār nesapratu, kas notiek, bet pēc tam jau palika arvien labāk un labāk. Nav tā, ka smuki var pabraukt, visu laiku esi tādā saspringumā, visu laiku drebina.

- Klau, ar kādu mērķi tu brauc uz Sočiem? - Mans mērķis ir nobraukt, cik vien labi es spēju. Es pat nevaru neko vairāk pateikt. Galvenais, lai es pats justos gandarīts un pašam šķiet, ka ir labi. Tas nav īsti sekundēs mērāms, arī vietā ne. Protams, nebraucu uzvarēt, bet gribu godam nobraukt, cik vien tas ir manos spēkos. Soču trasi normālam cilvēkam vienkārši nobraukt jau ir nereāli. Es nesaku, ka man tas būtu kāds attaisnojums, bet vienkārši gribu parādīt savu labāko sniegumu.

- Kas ir tas, kas pietrūkst, ja ne līdz medaļai, tad līdz augstākiem sasniegumiem? - Viss. Viss pietrūkst. Nav tādas trenētības un prakses, kāda būtu nepieciešama. Pasaules galvenie braucēji, sevišķi ātrajās disciplīnās, Pasaules kausa posmus brauc jau n-tos gadus un tur visu laiku cīnās pat ne par trīsdesmitnieku. Viņus tā audzina jau no bērna kājas.

- Par drošību Olimpiādē. Vai pašam nav bail doties uz Sočiem? - Vairāk dzirdu to riņķī nekā pats par to domāju. Es neuztraucos. Noteikti kaut kāds risks pastāv, bet es laikam esmu no tiem, kas domā – nu kā ir, tā ir. Kā lemts, tā būs.

- Olimpiešiem bija sanāksme par drošības jautājumiem Sočos... - Jā, bet neko tādu mums tur neteica. Galvenais ir bez vajadzības neiet ārpus olimpiskajiem ciematiem, jo tie tiks visvairāk nosargāti. Tāpat arī ceļš no vienas vietas uz otru. Sočos būšot droši un neviens nepiederīgais nevarēšot tikt iekšā.

- Vai ir plāns piedalīties Olimpiādes atklāšanas un noslēguma ceremonijā? - Atklāšanā es noteikti nepiedalīšos, bet noslēgumā – iespējams. Atklāšanas dienā man ir pirmais oficiālais treniņš, bet otrs ir nākamajā dienā no rīta. Atceros, kā bija Vankūverā – labi, ka toreiz man nebija nekādas darīšanas nākamajā rītā, jo atklāšanas pasākums beidzās diezgan vēlu. Kamēr visi sportisti sakāpa autobusos, kamēr lēnām aizbrauca līdz ciematiem, kamēr visus izsēdināja.. Mājās biju divos. Ja nākamajā dienā man sešos jāceļas, tad tā atklāšana man tiešām neinteresē. Turklāt, ja tagad Sočos būs vēl papildus drošības pārbaudes, kur katru kā lidostā pārbaudīs, tad viss ievilksies vēl ilgāk. Man tas nav vajadzīgs. Par noslēguma ceremoniju es vēl neesmu visu sapratis, bet domāju, ka piedalīšos, ja gadījumā man nebūs kaut kādu iemeslu dēļ ātrāk jālido prom.

- Saki, ka trasi braukt ir tāpat, kā Pasaules kausā vai citās sacensībās. Kur tad noķer to olimpisko sajūtu? - Olimpiskajā ciematā, kur dzīvo sportisti no visām valstīm. Protams, arī paši atklāšanas svētki un brīvprātīgie, kas palīdz. Skaisti jau tas ir. 



get_link function have no all arguments: [Array ( [input_module] => 2 [id] => 0 ) ]
Current category is: [Ziņas]. ID: [591]
Titova Jeļena Aerobika, Sporta dejas, Akrabatiskajs Rok-n-Rols
FTA
Reģistrēties