09.06.2015. 08:02
Deniss Rakels pirms pusotra gada bija nonācis grūtā situācijā gan klubā, kur netika sastāvā, gan U21 izlasē, no kuras tika izmests disciplīnas pārkāpumu dēļ. Šobrīd viņš ir Latvijas pieaugušo izlases stabils pārstāvis, bet savas karjeras pagaidām labāko sezonu noslēdza ar 11 vārtu guvumiem Ekstraklasē. Neilgi pirms sezonas beigām intervijā ar portālu Sportacentrs.com Deniss norādīja uz pārmaiņām savā dzīvē un raksturā, kā arī dalījās iespaidos par gaitām izlasē un gaidāmo maču pret Nīderlandi.

Līgums ar "Cracovia" tev ir uz vēl vienu sezonu, bet teici, ka interesi izrāda arī citi klubi, arī no Vācijas. Iepriekš esi uzsvēris, ka līgumu finansiālā puse tev nav prioritāte, taču tagad, kad profesionālajā futbolā vairākas sezonas jau aizvadītas, domas nav mainījušās?Galvenais, protams, ir komanda, kura piedāvā līgumu. Tagad sanāca veiksmīga sezona, ir interese no citiem klubiem, loģiski, ka arī „Cracovia” vēlas piedāvāt ko labāku. Pašam arī neviļus prātā nāk domas, ka varētu nedaudz vairāk nopelnīt, taču principā mani apmierina viss tā, kā ir tagad. Vēl neesmu tik vecs, lai sāktu domāt par tādām lietām, un nauda noteikti nav pats svarīgākais.

Pirms gada nācās tev vaicāt, kā tas nākas, ka uzbrucējs pusgada laikā nav guvis nevienus vārtus. Tagad situācija pilnīgi pretēja, 11 vārti Ekstraklasē, taču, godīgi sakot, daudzi vārti tev sanākuši tādi interesanti – rikošeti, atkārtoti sitieni, pretinieku kļūdas. Par veiksmes klātbūtni šosezon, šķiet, nevari sūdzēties.Jā, piekrītu, bez veiksmes palīdzības neiztika. Kā jau treneris man sacīja, „bumba pati mani meklē”, un tad arī viss sanāk. Nojaušu, kur laukumā nepieciešams atrasties, kad un kur jālien pēc bumbas. Daudz ko mainīja arī tas, ka treneris man uzticējās, ļāva spēlēt, tas deva pašpārliecinātību. Pašam prieks, un ceru, ka tā arī būs nākotnē.

Ja reiz par pārmaiņām – aprunājos pāris Krakovas futbola žurnālistiem un „Cracovia” fanu kluba pārstāvi, kuri pirms gada Tevi komandā sagaidījis ar tādu kā vilšanās un neticības piegaršu, taču tagad nebeidza slavēt tavu cīņassparu un izturību laukumā, teica, ka attieksmes ziņā nu esi pavisam cits futbolists, bet vecās vieglprātības un skandāli palikuši pagātnē. Visai krass kontrasts - pastāsti, kā nonāci līdz tam?Lielu lomu nospēlēju jau pirmkārt es pats, gribētu to arī pieminēt. Mainīju domāšanu, beidzot ieguvu pašpārliecinātību un noticēju, ka varu spēlēt augstā līmenī, varbūt pat vēl augstākā. Taču ļoti svarīga bija arī „Cracovia” trenera Podoļinska klātbūtne – viņš atnāca pirms gada jūnijā un sakārtoja tā, lai palieku komandā. Tā jau varēju mierīgi aiziet, līgums man bija beidzies, taču treneris uzticējās, teica, ka būšu noderīgs komandai.

Mums bija daudz ilgu sarunu, treneris atcerējās, kā es spēlēju Katovicē, Polijas pirmajā līgā, un ļoti daudz par to runāja, atgādināja arī par manām spēlēm Latvijā. Teica, ka man jāatgriežas iepriekšējā līmenī un ka esmu labs futbolists, bet šobrīd vienkārši šķērdēju savu laiku. Tā nebija viena saruna, 2-3 reizes nedēļā treneris ar mani aprunājās par šo, un tā nu sanāca... (aizdomājas) nu jā, laikam jau tomēr „iesita” man galvā, ka beidzot ir jāmaina pāris lietas. Pats arī sapratu - ja ne tagad, tad kad vēl? Laiks tomēr rit uz priekšu. Arī izlases treneris Pahars pie manis vērsās un teica, ka es varu pazaudēt visu, ja turpināšu vienkārši gaidīt. Tagad pats esmu priecīgs, kā viss izvērsies, tāpat jāturpina.

Kad Pahars tevi rudenī atkal uzaicināja uz izlasi, Latvijas ziņu portāls TVNET izcēlās ar virsrakstu "Iedzērājs Rakels iekļauts Latvijas izlasē". Kāda bija tava reakcija uz šādu vārdu salikumu? Vai, atgriežoties izlasē, bija dusmas un vēlme sevi pierādīt?(Ilga pauze) Pat nezinu, ko teikt. Principā jau biju noskaņojies uz līdzīgām lietām, no vienas puses tas saprotami, it sevišķi, ja uz izlasi izsauc pēc ilgāka pārtraukuma. Varbūt tas ir arī normāli, nezinu. Iepriekš gan runāju ar treneri Paharu un viņš teica, sak, esi gatavs, ka atbrauksi un par tevi rakstīs visādas lietas, vaicās neērtus jautājumus -kāpēc darīju to, kāpēc to un ko līdzjutēji lai domā. Pahars norādīja, ka būs cilvēki, kas teiks "Oi, oi, paņēma šito izlasē", treneris mani brīdināja, tādēļ biju gatavs tādai reakcijai. Pārsteigts nebiju, īpašas reakcijas ar nebija - ko tur daudz, jāspēlē futbols.

Deniss Rakels draudzības mačā pret Ukrainu cīnās ar Doņeckas "Shakhtar" aizsargu Vjačeslavu Ševčuku. Izlases rindās Rakels vēl vārtus nav guvis, taču šī mača izskaņā bija tam ļoti tuvu, bet viņa sitiens no distances 90. minūtē tomēr tika atvairīts. Latvija gan tāpat izrāva neizšķirtu 1:1, izmantojot pēc Rakela sitiena radušos stūra sitienu. Foto: AFP/Scanpix

"Cracovia" sastāvā iepriekš spēlēji kā centra uzbrucējs, tagad jaunā trenera vadībā vairāk malā, bet Pahars izlasē pēdējos mačos tevi izmantoja kā malējo pussargu. Kura īsti ir tava pozīcija laukumā?Grūti pateikt. Man patīk spēlēt ar bumbu. Liekas, ka malēja pussarga/uzbrucēja pozīcijā es vairāk tieku pie bumbas, kamēr kā uzbrucējs reizēm visu spēli bez bumbas noskraidu. Piemēram, kad spēlējam pret spēcīgāku komandu un sanāk vairāk aizsargāties. Tagad "Cracovia" līdz ar jaunā trenera atnākšanu pārsvarā spēlējam ar shēmu 4-3-3, un tad arī priekšā savā starpā maināmies pusēm, katram arī iespēja centrā spēlēt. Man tas būtisku atšķirību nerada, savukārt aizsardzībā atgriezos arī tad, kad spēlēju kā tīrais uzbrucējs, tādēļ nav nekādu problēmu, ja esmu ielikts pussarga pozīcijā. Nevaru tādu vienu konkrētu īsto pozīciju nosaukt - teiksim tā, uzbrūkošs spēlētājs. Klubā treneris mums arī ļauj brīvi mainīties malām, spēles gaitā bez īpaša signāla pāreju no kreisās malas uz labo. To izvēlamies paši, skatoties pēc spēles gaitas.

Pēc kluba panākumiem sezonas beigās neizskatās, ka gaidāmas lielas pārmaiņas. Ja paliksi malējā pussarga/uzbrucēja pozīcijā, vai uzskati, ka reāli sezonā gūt 20 vārtus un ar šādu skaitli kabatā tēmēt uz kādu augstāku līgu?Kāpēc ne? Domāju, ka reāli. Ja arī spēlēšu malā, tāpat piedalīšos uzbrukumos un vārtu gūšanas momenti tāpat radīsies. Pārāk daudz gan es par konkrētu vārtu skaitu nedomāju, priecīgāks esmu par to, ka izdevies sezonu aizvadīt stabili un bez lieliem kritumiem. Protams, patīk gūt vārtus, tagad sanāca gan Ekstraklasē, gan kausa izcīņā, tas viss ļoti forši. Taču man svarīgāk bija aizvadīt visu sezonu vienā līmenī, un esmu nedaudz pozitīvi pārsteigts, ka izdevās. Bija labas spēles, bija nedaudz sliktākas, taču nebija tādu ļoti vājo maču.

Pirms gada neticēju, ka izturēšu 30 spēles sezonā, ka visās nospēlēšu normālā līmenī un ka pēc katras varēšu dzirdēt „malacis, vakar labi nospēlēji, aktīvi pacīnījies”. Lūk, tas man ir ļoti patīkami. Nebija nevienas spēles, pēc kuras teiktu „zin, kaut kas ne tā” vai „vājš biji”, un ceru, ka arī turpmāk nebūs. Labi, kaut kad, protams, būs, taču šai sezonai liels pluss, ka nebija izteiktu kritumu.

Par vārtu skaitu vaicāju interesantas sakritības dēļ. Artjomam Rudņevam pirmajā sezonā Ekstraklasē, arī 23 gadu vecumā arī bija tieši 11 vārti, bet pēc gada sekoja izrāviens uz 23 vārtiem un tad uz Bundeslīgu. Šādas tādas paralēles mērķos un paveiktajā var saskatīt, ne?Īpašu uzmanību nebiju pievērsis, bet jā, līdzības ir. Nezināju, ka mums vienāds vārtu skaits. Rudņevs šeit uztaisīja sev karjeru, viņš šeit bija zvaigzne, labākais vārtu guvējs. Protams, ka gribētos sekot viņa pēdās un nākamajā sezonā sasist arī pēc iespējas vairāk vārtus. Neteiksim, ka man nosprausts tieši tāds mērķis, taču reāli tas ir, kāpēc ne? Neuzskatu, ka esmu īpaši sliktāks par citiem uzbrucējiem, kas to paveikuši. Atšķirība gan tāda, ka Rudņevs spēlēja Poznaņā, Polijas čempionē, bet es Krakovā. Tā ka – būs grūti, taču pašam jācīnās. Ceru gan, ka nākamajā sezonā ar komandu varēsim cīnīties par citiem, svarīgākiem mērķiem.

Rudņevs joprojām Poznaņā ir ļoti populāra persona, nepaiet ne mēnesis bez baumām par viņa iespējamo atgriešanos. Krakovā joprojām ar labu vārdu piemin Alekseju Višņakovu, Eduardu, protams, Lodzā, arī tu izskaties labi iejuties. Kā tu skaidrotu, ka Polijā mūsu veiksmīgākos leģionārus tik labi ieredz, ja reiz, objektīvi vērtējot, netrūkst citu labu ārzemju spēlētāju?Pirmkārt, pašiem jārāda labs futbols, bet otrkārt... Polijā tomēr latviešus ātri pieņem kā savējos, puiši jau ar joko, ka es praktiski par poli esmu palicis, tomēr četri gadi jau šeit. Ģeogrāfiski abas valstis ir tuvu, un latvieši Ekstraklasē paliek arvien ierastāka lieta, katru gadu vairāki atbrauc, citi aizbrauc. Domāju arī, ka pašiem latviešiem Polija ir labs mērķis, daudzi Virslīgas futbolisti noteikti vēlētos nokļūt Ekstraklasē, kas tomēr ir solis uz priekšu. Tā vien atbraukt jau var, taču atbraukt un tikt spēlēt, lūk, tas ir svarīgi.

Bet piekrītu, ka uz latviešiem skatās citādi nekā, teiksim, afrikāņu vai portugāļu leģionāriem. Grūti pateikt, kāpēc tā. Viena lieta varētu būt valoda, sak, Latvijas futbolists atbrauc un jau pēc pāris mēnešiem var šā tā sarunāties ar vietējiem līdzjutējiem un žurnālistiem. Piemēram, Saša Fertovs nesen tikai pievienojās „Korona”, taču, kad nesen satiku, jau runāja poliski. Publikai tas patīk, kluba vadība un treneri arī to uzskata par priekšrocību.

Labi, bet uzreiz rodas jautājums – kādēļ tad Latvijas izlasē problēmas ar latviešu valodu? Latvijas līdzjutējiem arī noteikti patiktu, ka izlases spēlētāji publiski runātu latviski, bet tagad sanāk, ka Polijai daži futbolisti piemērojas, bet Latvijai - nē.Grūti man par to spriest. Pats es nevairos no latviešu valodas, tikai sezonas gaitā, kad prom no mājām, nedaudz piemirsies un trūkst prakses, taču Latvijā cenšos valsts valodā runāt. Gadās gan, ka dažreiz valodas netīšām samiksējas un tad visādi poļu vārdi ielec sarunai pa vidu. Bet kāpēc izlasē tāda problēma, nezinu, varbūt paaudze tāda. Palikuši vēl veterāni, piemēram, Koliņko, kuri tomēr krieviski vēlas. Grūti man pateikt tādu konkrētu iemeslu, taču pats personīgi uzskatu, ka jebkuram futbolistam, kurš pārstāv Latvijas izlasi, jāprot izteikties tās valodā. Kā kurā konkrētā brīdī runāt, tas gan jau ir katra paša atbildība, taču zināt valsts valodu ir nepieciešams. Tā tomēr ir cieņa pret savu valsti un apkārtējiem. Ja tevi uzrunā latviski, bet atbildi krieviski, tad gluži viss labi nav, un pats cenšos tā nedarīt.

Artjoms Rudņevs un Deniss Rakels Latvijas izlasē, iesildoties spēlei pret Nīderlandi. Foto: F64

Izlasē sākumsastāvā esi bijis divas reizes, un abās reizēs neizšķirts pret spēcīgu izlasi – Čehiju un Ukrainu. Droši vien pret tādu scenāriju neiebilstu arī Nīderlandes mačā? Redzēsim, kā būs (smaida). Izlases treneris lems par manu vietu sākumsastāvā, taču, protams, prieks par pavasara spēļu iznākumiem. Par mums nedaudz aizmirsa un nobīdīja malā, taču parādījām, ka neesam tik vāji, kā cilvēki runā. Tagad mums priekšā tāds kā tests – vai nu noturēsim martā uzstādīto latiņu vai tomēr atkal nolaidīsimies zemē. Protams, Nīderlande ir superkomanda, taču spēlēsim savā laukumā un nedomāju, ka viņiem būs ļoti viegli. Pēc marta spēlēm izlasē ir pacēlums, un neticu, ka Nīderlande mūs apspēlēs tikpat viegli kā Amsterdamā.

Nīderlande toreiz bija maksimāli noskaņojusies, principā būt vai nebūt spēle. Ņemot vērā arī, ka šoreiz nespēlēs Arjens Robens, vai neizšķirts būtu liela sensācija vai tomēr reāls mērķis, uz ko Latvijai tiekties?Reāli vērtējot, ja nospēlētu neizšķirti, tad jā, tā būtu sensācija. Nīderlande tomēr ir pasaules elites izlase. Ir viņiem savas problēmas, Robena nespēlēšanu treneris Hidinks nosauca par 40% iztrūkumu izlases kvalitātē, paši to redzējām pirmajā spēlē, taču tāpat – neizšķirts būtu sensācija. Varbūt ne tik milzīga, pēc kuras futbols apstātos un sabruktu, taču būtu.

Vai esi jau papētījis Nīderlandes sastāvu un paskatījies, pret kuriem aizsargiem tev var sanākt spēkoties?Apmēram esmu pasekojis pretinieku gaitām, bet nu pagaidām vēl nemaz nezinu, vai pats spēlēšu. Mums būs piecas dienas sagatavoties spēlei, tad arī treneris paskaidros, pret ko kuram būs jāspēlē, tad arī nosauks konkrētus uzvārdus. Šobrīd (saruna notika trešajā jūnijā Krakovā – aut.p.) vēl nedaudz par agru par to runāt, bet skaidrs, ka visa Nīderlandes aizsardzība būs spēcīga. Taču spēlējam savās mājās, un ko varam zaudēt? Neko.

Jau pieminēji ilgo sezonu. Poļiem kalendārs tā sastādīts, ka tev pārtraukums pirms izlases spēles sanāks visai īss, gan salīdzinot ar citiem izlases kandidātiem, gan nīderlandiešiem. Tas būs traucēklis vai, gluži otrādi, būsi ieskrējies?Nedaudz jau nogurums varētu būt, it sevišķi treniņu pirmajās dienās, tad arī redzēsim un treneris gan jau pratīs novērtēt. Pagaidām par to pārāk nedomāju, un vispār par nogurumu varēs sākt satraukties pēc izlases spēles, kad sāksies atvaļinājums.

"Cracovia" sezonu noslēdza ar deviņām nezaudētām spēlēm pēc kārtas un devīto vietu, kas ir kluba labākais rezultāts pēdējos septiņos gados. Rakels bija komandas labākais bombardieris un dalītā desmitajā vietā līgas kopvērtējumā. Foto: ASinfo

Sagaidāms, ka izlases spēlē Rīgā būs pilnas tribīnes, lai gan Polijā pie tā gan jau esi pieradis. Varbūt padalies salīdzinājumā - kāda ir atsķirība starp Latvijas un Polijas vidējo līdzjutēju?Latvijā uz Virslīgas spēlēm cilvēki praktiski nenāk, tur nav ko salīdzināt. Savukārt izlasē parasti tomēr ir kārtīgs atbalsts, it sevišķi, ja pretim kāda spēcīgāka izlase. Latvieši prot just līdzi, pats labi atceros, ka bērnībā devos uz „Skonto” stadionu skatīties spēles. Skaidrs, ka atšķirība starp izlases spēlēm un Virslīgu ir milzīga, bet Polijā... tur tomēr arī uz izlases spēlēm pret Sanmarīno vairāki desmiti tūkstoši nāk, tas viss daudz tuvāk Rietumeiropai un lielajam futbolam. Taču šobrīd pats galvenais, ka 12. jūnijā Rīgā būs pilnas tribīnes, un mums svarīgi nepievilt līdzjutējus.

Starp citu, tavas "Cracovia" līdzjutēji piekopj visai interesantu paņēmienu - brīžos, kad pretinieks pieļauj kļūdu, neprecīzi piespēlē, sit garām vai paslīd, viss stadions nevis ūjina vai ko tādu, bet gan asi un ņirdzoši smejās. Tā ir vietējā īpatnība vai arī citur Polijā esi novērojis ko tamlīdzīgu?Pats es pirmoreiz tādu lietu ievēroju tikai tad, kad pārnācu uz šo komandu. Skaidrs, ka ar šādu reakciju mēģina izsist pretiniekus no līdzsvara un arī skaidri parāda, sak, tu te spēlē viesos. Tad arī pretinieks, kad tiek pie bumbas, sāk nervozēt, un, manuprāt, šāda veida atbalstīšana ir laba lieta, vismaz mums. Citos stadionos tādu izsmiešanu neesmu ievērojis, bet nu doma skaidra - sabojāt pretiniekam dzīvi un piespiest veikt lieku kļūdu.

Krakovā ir divas līdzjutēju grupas - "Wisla" un "Cracovia". Ņemot vērā, ka gūto vārtu dēļ pilsētā noteikti kļūsti arvien atpazīstamāks, ar to nav radušās problēmas kādreiz? Dzirdēti tomēr visai baisi stāsti...Tādas nopietnas problēmas nē. Ir bijušas neveiklas situācijas, kad stāvu rindā veikalā un redzu, ka uz mani skatās tēvs ar meitu. Pienāk klāt un palūdz nofotografēties, bet visi pārējie tikmēr skatās. No vienas puses, protams, patīkami, bet no otras - nedaudz neērti, sak, citi cilvēki tajā veikalā padomās, ka es nez kādu zvaigzni tēloju. Kad man mamma atbrauca ciemos un gājām pastaigāt pa pilsētu, tad arī - pāris stundu laikā aprunāties pienāca 5-7 cilvēki, vēlējās nofotografēties, un mamma brīnījās par to. Bet nu pats jau vairāk vai mazāk esmu pieradis. Savukārt ar "Wisla" līdzjutējiem nav bijušas īpašas saskarsmes, neviens nav uz ielas kaut ko kliedzis vai nolamājis.

Jums šosezon sanāca diezgan liels nesmukums kausa izcīņā, kad abās spēlēs zaudējāt pēc spēka trešās līgas klubam (summā 0:4). Mani pārsteidza, cik nežēlīgi jums pēc tam uzbruka Polijas mediji, pilnībā nolīdzinot komandu līdz ar zemi, sak, neviens nemāk piespēli atdot, neviens necīnās, pilnīga bezcerība.Visticamāk, ka visu to bijām pelnījuši dzirdēt. Zaudējām pelnīti. Varbūt nebijām noskaņojušies, kā vajag, bet nu bija redzams, ka otrās līgas komanda vēlas uzvarēt vairāk. Taču vēlāk šī "Stargard" komanda kausa pusfinālā savās mājās arī "Lech" uzvarēja, tā ka nevar teikt, ka viņi tādi izteikti pastarīši. Nevar gan noliegt, ka tās spēles mums bija apkaunojums, taču pāris dienas iepriekš bijām "Piast" uzvarējuši Ekstraklasē, tāpēc domāju, ka galvenā vaina tomēr bija nenoskaņošanās.

Īpaši medijos par savas komandas sniegumu nesekoju, taču pēc kausa neveiksmes pamanīju, ka mums kārtīgi ticis. Varbūt nedaudz mediji pārspīlēja, varbūt nedaudz par daudz ķengas sagāza uz galvas, taču būtībā jau paši bijām vainīgi. Pēc tam "Lech" cieta zaudējumu, un arī viņus ar dubļiem iemīdīja zemē. Kausa izcīņās tomēr visā Eiropā bieži notiek pārsteigumi, kad augstāko līgu klubus izsit pastarīši, teiksim, arī "Chelsea" un "Manchest City" tā gadījies. Futbola līmeņu atšķirība starp līgām tomēr nav tik milzīga. Protams, vēlējāmies tikt pusfinālā, būtu labs panākums un bija laba iespēja, bet...

Noslēgumā aicināšu ieskatīties nākotnē - saprotu, ka par konkrētiem klubiem un piedāvājumiem nevēlies runāt, taču kādi, tavuprāt, ir tavu spēju griesti un robežas? Ja nu pilnīgi viss izdodas un visur paveicas, cik tālu tu redzi sevi aizkļūstam un kādos klubos uzspēlējam?Nezinu, nezinu (pasmejas). Gribētos spēlēt Vācijā, un uz to arī viss velk, lielākā interese tomēr no šīs valsts klubiem nāk, un man pašam simpatizē Vācijas futbols. Bet kā varētu sanākt... īpaši par to nedomāju, vienkārši spēlēju futbolu. Pahars man arī ieteica, lai pārāk neaizraujos ar tādām domām, bet gan izbaudu futbolu un katru spēli, tad arī viss pārējais nāks.

Labi, Vācija, taču tavas iecienītākās komandas ir "Barcelona" un Maskavas "Spartak". Par spēlēšanu Katalonijā varbūt vēl nerunāsim, taču "Spartak" nemaz tik nereāls variants nav. Neuztver jautājumu absolūti nopietni, bet ja rīt tev no Maskavas pazvanītu un teiktu "met visu pie malas un brauc pie mums", brauktu?Ja nebūtu izvēles? (smejas) Labi, ja arī būtu izvēle, tad brauktu! "Spartak" tomēr ir mans bērnības klubs, ļoti atbalstīju un skatījos spēles. Tagad varbūt vairs ne tik īpaši atbalstu, ne tik rūpīgi sekoju, taču tāpat tas ir ļoti pozitīvā atmiņā. Ja šādu variantu Krievijā piedāvātu, tad nešauboties pieņemtu.



Beach tenis, volejbola laukums Jaunmārupe, Mazcenu aleja 6a, Mārupes n., LV-2166
Čerņavskis Vladislavs Čerņavskis VladislavsDžudo, Sambo, Džiu-džitsu, Kaujas sambo, MMA
FTA
Reģistrēties