Mix zonā pirmais jautājums pēc Latvijai pagaidām augstākās izcīnītās vietas šajā čempionātā (sestās) Inetai Radevičai bija par sāpošās kājas veselību. „Paldies dievam, tā ir labākā dāvana, ka pēc sacensībām nesāp kāja,” Ineta burtiski staro. „Esmu tiešām priecīga. Protams, medaļa būtu loti svarīga, bet es tiešām nesūdzos. Izbaudīju sacensības un cīnījos, nevienu brīdi nenolaidu rokas un nepadevos. Kad jau gāju iekšā stadionā, treneris Jevgeņijs Teravanesovs teica, lai es cīnītos, nepadotos un neļautu kādiem apstākļiem sevi ietekmēt.
Kad plānojām ar viņu sezonu, treneris teica, ka startēšu Amerikā, sasniegšu labu sportisko formu un mēneša beigās viņš grib, lai forma pasliktinātos (tas jau ir sācies), un līdz Londonai būs vēl viens treniņcikls. Kā viņš teica, tieši tā es arī jūtos. Tā arī notiek. Vislabākais ir, ka iekšēji zinu, ka varu trenerim uzticēties un viņš zina, ko dara. Esmu morāli gatava turpināt trenēties.
Es zinu, ka medaļa šajā procesā būtu forši, ka jebkādas medaļas izcīnīšana būtu sasniegums, bet man arī prieks par rezultātiem. Tas ir labi, ka bronza bija 6,67 metri – tālāk no mana rezultāta
Arī laika apstākļi nebija ideāli. 6,55 metru lēciens man bija ar 0,6 m/s lielu pretvēju. Un man liekas, ka tas pretvējā ir mans personiskais rekords. Atceros, ka lecu pēc Barselonas Londonā, kur arī bija pretvējš un lietains laiks. Varbūt, ja vējš būtu savādāks, viss būtu kārtībā. Speciāli izģērbos ātrāk, kad likās, ka ir pavējš, un tiklīdz es noģērbos, tas uzreiz sagriezās pretī (smejas).”
Uz to, kādos laika apstākļos viņai vislabāk patīk startēt, Radeviča atsmej, ka tad, „kad esmu labākajā sportiskajā formā, kad es skanu, kā saka mans treneris. Mani priecē, ka arī šeit izdevās izbaudīt sacensības un neievērot, kādi ir laika apstākļi – līst vai nelīst, pūš vējš vai nepūš. Morāli jūtos labi. Sacensībās Oslo, kad man bija aklimatizācija pēc Dimanta līgas Jūdžinas posma, es biju tik smagnēja, kā es vispār varu atsperties, bet šoreiz tik slikti nebija. Un Londonā taču arī var gaidīt līdzīgus laika apstākļus. Ja šodien būtu bijis 1,7 m/s pavējš, lēktu 6,70 metrus, jo ar -0,6 m/s lēcu 6,55 m. 15 centimetrus noteikti pieliktu klāt, ja vējš mainītos manā labā. Man tagad neveicās ar vēju, bet labāk lai tā akumulējas uz sacensībām pēc mēneša.”
Ineta cer, „ka turpmākā mēneša laikā nesāpēs pēda. Vienīgais, braukāt apkārt gan negribētu. Ceļojums uz Jūdžinu un tad Oslo mani nogalināja, un vārdu „lidmašīna” es joprojām negribu dzirdēt.”
