10.07.2014. 14:46
Andrejs Prohorenkovs Latvijas izlasē ir aizvadījis 32 spēles un guvis četrus vārtus, piedaloties arī leģendārajā 2004. gada Eiropas čempionātā. Karjeras laikā ilgus gadus spēlējis Polijā un Izraēlā, pabijis arī Krievijā (Maskavas "Dynamo"), Spānijā un Grieķijā, bet kopš 2008. gada Prohorenkovs atkal ir atgriezies Latvijā. Nu, neizdibināmie dzīves ceļi 37 gadus veco Prohorenkovu ir atveduši uz dzimto Ogri, kurā viņš kopā ar citu izcilnieku Andreju Rubinu paralēli darbam ar bērniem Ikšķilē vada 1. līgas komandu FK "Ogre". Portāli Sportscentrs.com un Osports.lv lielajā intervijā ar Prohorenkovu sīkāk aprunājās par karjeras gaitām un jauno pieredzi trenera darbā 1. līgā.

- Kā sāki futbola gaitas?- Piedzimu Ogrē, te pavadīju visu bērnību un joprojām gandrīz nekas nav mainījies. Tagad esmu pārbraucis nedaudz tālāk no Ogres – uz Ikšķili, bet vecāki joprojām ir te. Ogrē agrāk dzīvoju Tīnūžu ielā un tepat arī sāku nodarboties ar futbolu. Te viss sākās, un, kā izskatās, te viss arī beigsies. Sāku trenēties ar tēvu, kurš mani sešu septiņu gadu vecumā veda uz stadionu un var teikt, ka darbojāmies divatā. Toreiz neizlaidām nevienu Ogres "Adītāja" spēli, un kopš tā laika arī iemīlēju futbolu.

Trešajā klasē man piedāvāja trenēties futbola klubā "Daugava". Komanda mācījās Imantā, un tur trenējās 1976. un 1975. gadi. Biju par gadu vai diviem jaunāks, taču treneris ar prieku mani paņēma. Sākumā neilgu laiku uz Rīgu braucu viens, bet pēc tam pievienojās arī Igors Stepanovs. Trešajā klasē pēc skolas sēdāmies vilcienā un braucām no Ogres uz Rīgu, pēc tam ar autobusu. Vispirms vecāki mūs gan pavadīja, bet pēc tam darba dēļ nevarēja un turp atpakaļ braucām paši. Mums piedāvāja pāriet uz specklasi vietējā skolā, taču laikam jau vecāki pateica, ka labāk mācīties tepat Jaunogres vidusskolā.

- Igoru Stepanovu pazini vēl pirms futbola?- Esam dzimuši gandrīz vienā gadā un esam praktiski no viena pagalma un dārziņa. Kopā spēlējām futbolu, un pagalmā visi viens otru pazina. Arī vecāki pazina viens otru. Tāpēc nebija tā, ka nejauši Rīgā satikāmies vienā komandā un iepazināmies.

- Uz ārzemēm aizbrauci ļoti agrā vecumā. Kāpēc pieņēmi tādu lēmumu?- Tolaik Latvijā bija tikai viena komanda – "Skonto". Biju pārejas vecumā, kad vajadzēja pāriet no jauniešu futbola uz pieaugušo, un "Skonto" bija ļoti liela konkurence. Gribējās spēlēt un būt patstāvīgam, tāpēc savos 18 gados devos uz ārzemēm. Bija mēģinājums aizbraukt uz Ukrainu, taču tas kaut kādu apstākļu dēļ neizdevās. Pēc tam izdevās aizbraukt uz Poliju pamēģināt spēkus, un tur arī paliku četrarpus gadus. Protams, man tajā laikā bija savi palīgi, bet pēc pirmā brauciena iepazinos, var teikt, ar aģentu – ar cilvēku, kurš man palīdzēja iedzīvoties svešā valstī.

- Izlasē esi spēlējis Eiropas čempionātā, taču ko tu uzskati par lielāko sasniegumu tieši klubu karjerā?- Katrā klubā ieguvu kaut kādu pieredzi, zināšanas un trofejas, bet noteikti visvairāk lepojos ar paveikto Izraēlā. Telavivas "Maccabi" pavadīju vairākus gadus, kļuvu par čempionu un ieguvu Izraēlas kausu. Dzīve Izraēlā nebija tik traka, kā tiek stāstīts. Domāju, ka iespaids vairāk rodas no pašām ziņām. Izraēla patiesībā ir mierīga valsts, un no stāstītā un tā, ko rāda televizorā, nekas parastā ikdienā nav manāms. Protams, kādreiz notiek terorakti, bet, tfu, tfu, tfu, mūs tas neskāra. Vienīgajā reizē, kad bijām tuvumā, mums trūka tikai piecu minūšu, lai aizietu līdz ēkai, kurā notika terorakts. Taču citādi viss lielos vilcienos bija mierīgi un lieliski. Visi cilvēki smaidīja un dzīvoja ne gluži tā, kā stāstīja ziņās, ka visu laiku notiek karš.

- Šovasar apritēja desmit gadi kopš 2004. gada Eiropas čempionāta. Kādas atmiņas no tā turnīra ir spilgtākās?- "Euro 2004" bija manas karjeras pati virsotne, un var teikt, ka nedēļas laikā to atceros vairākas reizes. Tos brīžus, kurus visi kopā pārdzīvojām. Kā gājām uz čempionātu, kā spēlējām, kā priecājāmies un arī kā kopīgi piedzīvojām vilšanos. Domāju, ka visai Latvijai Eiropas čempionāts bija liels sasniegums. Ļoti ceru, ka kādreiz Latvija atkal spēlēs finālturnīrā un mēs visi varēsim to atbalstīt.

Andrejs Rubins, Andrejs Prohorenkovs un Mihails Zemļinskis - bijušie "Euro 2004" dalībnieki, tagad treneri - pirms Latvijas kausa spēles starp "Ogri" un Rīgas "Dinamo" (4:0). Foto: Ritvars Raits

- Tu piedalījies vienīgajos Latvijas vārtos finālturnīrā.- Man parasti nepatīk, kad saka, ka es tajos piedalījos – es vienkārši darīju to, kas man bija jādara. Šajos vārtos piedalījās pilnīgi visi. Kāds savāca bumbu, kāds atdeva piespēli, kāds guva vārtus. Tie bija kolektīvi vārti, un es nebiju pēdējais, kurš pieskārās bumbai. Un es nebiju pirmais, kurš šo bumbu atņēma. Varbūt, ka es visiem paliku atmiņā, jo uzbrukuma laikā visilgāk skrēju ar bumbu.

- Pirms piespēles redzēji, kur atrodas Verpakovskis un ko viņš plāno darīt, vai to izpildīji intuitīvi?- Protams, ka tas viss tika darīts apzināti – šie vārti par 99% tika izveidoti ideāli. Ne tikai no manas puses, bet pilnīgi visu. Tā pati Igora Stepanova piespēle, kura labā pozīcijā izvirzīja mani. Vai viņš mani redzēja vai tikai aizsita bumbu uz priekšu? Nē, protams. Gan Igora, gan mana piespēle, gan Māra atvēršanās soda laukumā – tas viss notika pārdomāti. Ja tas netiktu pārdomāts jau iepriekš, tas vienkārši būtu teniss. Jā, tā bija svarīgākā piespēle manā dzīvē. Piespēļu ir bijis daudz, taču tā bija viena no svarīgākajām un visvairāk atmiņā paliekošākajām. Un noteikti lepojos, ka piedalījos un devu kaut kādu ieguldījumu Latvijas izlasē.

- Kāpēc 29 gadu vecumā atgriezies Latvijā?- Biju izbraukājis Eiropu. Polija un Izraēla nebija vienīgās valstis, kurās spēlēju, un noteiktā brīdī sapratu, ka man ir laiks atgriezties mājās. Gadi iet, un mūsdienās Eiropas futbols prasa jaunos spēlētājus. 16-18 gadus vecus. Man sen jau kā vairs nebija 18, un mans vienīgais sapnis bija kļūt par Latvijas čempionu. Biju kļuvis par Izraēlas čempionu, kausu svešā valstī biju ieguvis, bet vēl nekad nebiju bijis Latvijas čempions. Mans mērķis un sapnis bija kļūt par Latvijas čempionu, un tad mierīgi varētu beigt karjeru.

- Iepriekšējās sezonas beigās jau zināji, ka vairs nespēlēsi?- Nē, nezināju. Četrus vai pat vairāk gadus biju spēlējis "Liepājas metalurgā". It kā biju sasniedzis savu mērķi – kļuvu par čempionu, un visas futbolista karjeras laikā allaž biju tālu prom no ģimenes. Ģimene dzīvoja Ogrē vai Ikšķilē, bet es – ārpus valsts vai tajā pašā Liepājā, 250 kilometrus no mājām. Ģimenei bez manis un man bez ģimenes kļuva vientuļi, tāpēc izlēmu pārcelties tuvāk mājām. "Jūrmala" bāzējas Rīgā, un man bija izdevīgi [iepriekšējās sezonas vidū] pārcelties uz turieni. Tas bija izdevīgi abām pusēm - "Jūrmala" ieguva spēlētāju, bet es ieguvu iespēju katru dienu atrasties tuvumā. Pēc sezonas pārtraucu spēlēt, jo bija zināmi sarežģījumi ar komandu. Mani nedaudz neapmierināja dažādi jautājumi. Turklāt tagad, kā jau teicu, dzīvoju Ikšķilē un man aug dēls, kurš sekoja tēva pēdās un iemīlēja futbolu. Viņam ir astoņarpus gadi un tagad spēlē Ikšķiles futbola klubā. Tur ir klubs, kas vēlējās un piedāvāja, lai trenēju bērnus. Pats esmu noguris no spēlēšanas, un nolēmu visu savu pieredzi atdot bērniem vai arī pieaugušajiem, kuri šobrīd spēlē "Ogrē".

- Kas tevi uzaicināja uz "Ogri"?- Uzaicināja Normunds Miesnieks un Vladimirs Paškovičs. Atbrauca uz treniņu Ikšķilē un vaicāja, vai nevēlos palīdzēt. Ogre man nav vienaldzīga, un esmu te izaudzis. Ogrē ir tādas sporta bāzes, kādu daudziem klubiem nav pat Virslīgā, nemaz nerunājot par 1. līgu. Ja citi klubi to spēj, kāpēc gan lai "Ogre" nevarētu vispirms kaut pārliecinoši spēlēt 1. līgā un pēc tam, ja būs vēlēšanās, arī Virslīgā? Protams, nerunāju par šo vai nākamo gadu, bet kāpēc gan "Ogre" nevarētu pamēģināt ar laiku sastādīt konkurenci tādām futbola pilsētām kā Ventspils un Liepāja?

Andrejs Prohorenkovs bieži redzams ne tikai "Ogres" tehniskajā zonā, bet arī laukumā. Visbiežāk Prohorenkovs spēlē kā centra pussargs vai centra aizsargs. Foto: Ritvars Raits

- Tiki uzaicināts tikai pirms paša sezonas sākuma vai jau agrāk?- Piedāvājumu saņēmu ziemā. Komanda tika veidota, un tā 1. līgā iekļuva diezgan negaidīti. Nedēļu pirms sezonas sākuma atbrīvojās vieta pēc Rīgas "Dinamo" atteikuma, un mums piedāvāja to ieņemt. Tagad, vērtējot 1. līgas un 2. līgas līmeni, domāju, ka "Ogrei" paveicās. Kaut gan mums bija ilgas pārdomas ar kluba vadību un arī spēlētājiem, jo tomēr neskaitāmies profesionāls klubs, bet gan amatieru. Mums savā starpā nebija nekādu noslēpumu, un jautājums tika atrisināts ar balsojuma palīdzību – vai gribam spēlēt 1. līgā vai 2. līgā.

Visi pacēla roku, ka ir gatavi spēlēt 1. līgā un ka ir gatavi psiholoģiski – iepriekšējās reizes Ogres komandām 1. līgā nebija veiksmīgas. Prasīju, vai no tā nebaidāties un spēsiet psiholoģiski izturēt, ja būs tādi brīži. Ir ļoti grūti braukt uz Liepāju 250 kilometrus, pēc tam zaudēt ar 0:15 un vēl 250 kilometrus braukt atpakaļ. Ne visi ir spējīgi to psiholoģiski pārciest, lai pirmdien pēc tā visa atkal ierastos uz treniņu. Viņi teica, ka ir gatavi, un tagad redzu, ka, ja viņi būtu atteikušies un mēs spēlētu 2. līgā, tad tie būtu divi soļi atpakaļ. Visiem spēlētājiem, kuriem ir 25-26 gadi, un visai pilsētai.

- Ņemot vērā, ka tikko beidzi karjeru, cik daudz esi apguvis trenera arodu?- Mācījos gandrīz divus gadus, un man ir B-UEFA licence. Tā man atļauj 1. līgā trenēt "Ogri". Vai mēģināšu mācīties arī tālāk? Ar prieku došos mācīties A-UEFA licences kursos, ja "Ogre" iekļūs Virslīgā. Tad man tas jau būs nepieciešams obligāti [intervija notika vēl pirms 1. jūlija – aut.]. Vai arī noteikti iešu mācīties A licences kursos, ja pieņems noteikumu, ka tā ir nepieciešama 1. līgā.

- Spēlētāja karjeras laikā kļūšana par treneri bija tavs mērķis vai tā drīzāk bija nejaušība?- Nē, tas nebija ne sapnis, ne arī nejaušība. To varētu saukt par apziņu, ka organisms nevēlas šķirties no futbola. Tik daudz spēka, pūļu un sviedru tika atdots futbolam, ka nav iespējams vienā dienā futbolam pārvilkt pāri krustu. Domāju, ka arī vēl tagad varētu spēlēt futbolu, un reizēm arī mēģinu to darīt, taču, kā jau teicu, ja atvērtu pasi…Ja varētu pārtaisīt pasi, es vēl šodien spēlētu.

- Joprojām 1. līgā ej laukumā, bet citās spēlēs komandu vadi no malas. Ko pats gribi vairāk – spēlēt vai trenēt?- Kad vēl tikai sākām darbu, prasīju puišiem, vai viņi vēlas, lai es spēlētu kopā ar jums, vai jūs paši tiksiet galā. Viņi korī atbildēja "nē", un tas mani nedaudz pacēla un iedvesmoja, ka viņi paši var. Un patiesībā viņi patiešām paši var spēlēt bez palīdzības no malas. Bet dažreiz man paliek garlaicīgi un nevajag kliegt no malas, kad to pašu varu pateikt ausī, esot blakus laukumā.

- Kā sadalāt lomas ar Andreju Rubinu?- Kā jau teicu, starp mums nav pirmā trenera. Esam divi treneri, divi jauni treneri, divi pieredzējuši futbolisti. Esam pilnīgi līdzvērtīgi, un mums daudzos jautājumos ir laba sapratne – kamēr viens vēl tikai padomājis, otrs to jau ir izdarījis. "Ogrē" nav galvenā trenera, mums ir Andrejs un Andrejs. Domāju, ka tas šobrīd nav tik svarīgi, kurš pieteikumā būs ierakstīts kā galvenais treneris vai otrais treneris.

- Tas ir vadības vai tavs uzstādījums, ka komandā jāspēlē tikai vietējiem?- Tāda uzstādījuma nav. Durvis ir atvērtas visiem, tikai pagaidām neviens nevar izturēt konkurenci (smejas). Nevienu spēlētāju nedzenam prom, nevienu spēlētāju neaicinām pie sevis. Durvis visiem ir atvērtas – kuram ir vēlēšanās, tas atnāk. Galvenais, lai ir vēlēšanās. Pazīstu daudz cilvēku no Ogres un ārpus tās, un, pirms kļuvu par "Ogres" treneri, visi mani biedēja, ka pirmajās nedēļās treniņos būs pilna komanda, teiksim, 18 cilvēki, bet pēc tam nāks tikai astoņi. Un tā būs katrā treniņā. Treniņi notiek trīsreiz nedēļā – pirmdienu, trešdienu un piektdienu vakaros, taču šobrīd par to nekādi nevaru sūdzēties un gadās reizes, kad mums pat pietrūkst kreklu – tēlaini runājot. Vienmēr treniņos ir ap 20 cilvēkiem. Brīžiem brīnāmies, no kurienes viņiem ir tāda vēlme un spēja sevi piespiest pēc darba pusdeviņos ierasties uz treniņu. Milzīgs paldies par to, ka viņi joprojām tur doto solījumu, ka ir gatavi strādāt.

- Pret gandrīz visām augšgala komandām "Ogre" cīnījusies ļoti sīvi, taču pret visām tika piedzīvoti ļoti sāpīgi zaudējumi. Vai komandas potenciāls ir augstāks, nekā to šobrīd rāda tabula [11. vieta starp 16 komandām]?- Garantēju, ka, ja viņi trenēsies un arī nākamsezon piedalīsies 1. līgā, tad visām šīm favorītēm būs lielas problēmas. Daudziem tā ir pirmā pieredze 1. līgā, kāds pārleca pat arī 2. līgu un uzreiz spēlē šajā līmenī. Esam jauna komanda un mums pietrūkst tās nelielās pieredzes, kuras mums pietrūka, piemēram, Liepājā [0:1], pret "Gulbeni" [0:2] vai RFS [1:4]. Pietrūka tikai tās un arī nelielas veiksmes. Mums bija gan vēlme, gan centība, taču pietrūka nelielas veiksmes. Pretiniekiem bija trīs momenti, no kuriem tika gūti vieni vārti, bet mēs savus trīs momentus nerealizējām. Nedaudz pieredzes, nedaudz meistarības, jo viss sezonas sākumā notika ļoti strauji. Gatavojāmies spēlēt 2. līgā un pakāpeniski pakāpties uz 1. līgu. Mēs būtu to izdarījuši, bet esmu ļoti apmierināts, ka liktenis izvērtās tā, ka varējām šim gadam pārlekt pāri.

- Kādas funkcijas ir komandas kapteinim?- Komandas kapteinis ir kā kuģa kapteinis. Kad kuģis grimst, viņam tas ir jāpamet pēdējam. Un, kad kapteinis atrodas uz tiltiņa, tad visam kuģim ir viņam jāseko. Viņam ir jārāda pozitīvs piemērs ar savu spēli un attieksmi pret treniņiem. Redzam, ka Juris Skābardis var to izdarīt un katrā spēlē atdod 110% savas veselības un vēlmes uzvarēt. Jā, dažreiz viņu pārņem emocijas – viņš ir emocionāls cilvēks, kuram nepatīk zaudēt, taču viņš aiz sevis ved komandu. Kā izvēlējāmies viņu par kapteini? Pirmkārt, viņam ir pieredze Virslīgā [divas sezonas "Mettā"/LU – aut.]. Viņš zina, ko nozīmē uzvarēt, kas ir alka uzvarēt un ko nozīmē cīnīties.

Varbūt dažiem mūsu spēlētājiem tas pagaidām vēl nav skaidrs. Varbūt šīs skaidrības nebija vēl minifutbolā, kur netiek risināti uzdevumi – varu aizskriet, bet varu arī neaizskriet. Brīžiem Juris piespiež to darīt, un tas ir pareizi. Viņš ir spēlējis "Mettā"/LU, ir izgājis cauri tam režīmam, kad treniņi ir katru dienu un pat divas reizes dienā. Skābardis ir mūsu pieredzējušākais spēlētājs, un šobrīd 1. līga nav viņa līga. Tas viņam ir ļoti zems līmenis, un šajā līgā viņam nav konkurences ne ar vienu spēlētāju. Ne "Rēzeknē", ne "Gulbenē" un nemaz nerunājot par "Ogri".

Savulaik ar "Mettu" uzvarējis 1. līgā un divas sezonas pavadījis Virslīgā, tagad Juris Skābardis ir atgriezies mājās un ir viens no "Ogres" līderiem. Sezonas sākumā darbojās kā centra pussargs, bet pēdējā laikā arvien biežām manāms centra uzbrucēja pozīcijā. Foto: Ritvars Raits

- Kādi mērķi tika izvirzīti sezonas sākumā?- Mērķis joprojām ir viens – būt tabulā pēc iespējas augstāk. Var stādīt dažādus mērķus – piemēram, spēlēt Čempionu līgas grupu turnīrā, bet šajā sezonā mērķis ir tāds, ka mums visiem ir jāapbružājas 1. līgā, jāiemācās zaudēt un arī uzvarēt. Mums ir jāiemācās cīnīties ar tādām komandām, kā piemēram, "Rēzekne" un "Gulbene", kuras tēmē uz iekļūšanu Virslīgā. Vēlamies pirmajā sezonā sevi apliecināt un pārvarēt psiholoģisko barjeru, ka mēs varam spēlēt šajā līgā.

- Atskaitot vairākus spēlētājus, lielākajai daļai 1. līgā bija maza pieredze vai tās nebija vispār. No malas brīžiem šķiet, ka spēlētāju lielākā problēma ir tieši pārliecības trūkums, jo viņi paši neapzinās, ka var spēlēt šajā līmenī. Piemēram, Mihails Makarovs sākumā spēlēja diezgan bailīgi, bet pēdējos mēnešos jau ir kļuvis par vienu no līderiem un līgā neliekuļojot nav nevienas aizsardzības, kas spētu apturēt viņa sprintus. - Kas attiecas uz Makarovu, ļoti žēl, ka arī viņam ir cita pase [Makarovam ir 26 gadi – aut.]. Visas paziņas, kas ir pietuvinātas futbolam un skatās spēles, saka, ka ir ļoti žēl, ka pazūd vai ir pazudis tāds spēlētājs – kur gan viņš bija agrāk? Mēdz būt tādi cilvēki, kuri pie sevis nodomā – es protu, bet man nevajag. Jā, viņam ir ļoti labi dotumi, taču dzīve tā iegrozījās un, iespējams, ka galvenā problēma ir Ogrē un Ogres futbolā. Tā kā agrāk nebija komandas – nevaru galvot, ka arī šobrīd te ir klubs, jo vēl esam jauni un tikai cenšamies izveidot sistēmu, daudziem perspektīvajiem pietrūka iespēju un ir ļoti žēl, ka Makarovs šeit pazūd.

- "Ogre" vēlas tuvoties profesionālajam futbolam, bet profesionālais futbols nozīmē arī atalgojumu. Vai spēlētājiem būtu par spēlēšanu jāsaņem nauda un kā tas ietekmētu komandas mikroklimatu?- Visi esam amatieri, tāpēc treneriem ir ļoti grūti kaut ko prasīt. Tiklīdz spēlētājs kļūst par profesionāli, kurš saņem naudu – kaut vai 20-50 eiro, no viņa var kaut ko prasīt. Šobrīd varam tikai pateikt paldies, ka nāk un cenšas Ogri padarīt par futbola pilsētu. Mēģinām piesaistīt domes uzmanību un atrast sponsorus. No sākuma, lai piesaistītu potenciālo sponsoru, mums ir jāpierāda, ka mēs kaut ko varam. Neviens nevēlas atdot savu naudu, nezinot, ko viņš no tā iegūs. Ja zaudēsim ar 0:15, būs grūti kādu atrast. Runājot par sastāvu, atkārtoju, ka būsim priecīgi redzēt jebkuru gribētāju. Taču paši mēs nevienu nevaram pie sevis saukt – lai kādu sauktu, viņam kaut kas ir jāpiedāvā. Un šobrīd mēs neesam spējīgi to izdarīt.

Tiklīdz kādu spēlētāju sauksim pie sevis, tā tūlīt parādīsies mānija iegūt naudu, kaut arī tā vēl nav nopelnīta. Ja, piemēram, zvanīsim spēlētājam un teiksim, lai viņš nāk pie mums uz treniņiem, tad viņš pretī prasīs, cik par to saņems. Mums nav interesanti spēlētāji, kuri meklē tikai labumu. Viens tāds spēlētājs šeit bija, un viņa šeit nebūs, kamēr te būsim mēs. Aicinājām pie sevis un viņš mums būtu noderējis – pat ļoti, bet uzdeva to pašu jautājumu – cik es saņemšu? Kaut gan vēl nebija spēlējis. Vaicāju – cik tu vēlies saņemt? Teica, ka nezinot. Sacīju, ka maksāšu personīgi un prasīju vēlreiz. Tu pret "Gulbeni" iesitīsi trīs vārtus? Pret "Rēzekni" iesitīsi un uzvarēsim 1:0? Viņš paraustīja plecus, un ar to mūsu saruna arī beidzās. Pirms prasīt naudu, ir jāparāda, par ko vēlies to saņemt.

- Kāpēc līdz šim nav izdevies izveidot vienotu sistēmu, tajā apvienojot arī apkārtējās pilsētas?- Esmu tikai par to, lai "Ogrē" būtu viens liels klubs. Ja viss notiks pretējā virzienā, tad Ogrē joprojām nekā nebūs. Spēlētāji, kuriem ir 26-27 un vairāk gadu, drīzumā vairs nespēs konkurēt ar jaunajiem, kuri šobrīd vēl tikai mācās. Ogrē no treneriem ir Jānis Cīrulis, Raivis Rubīns un Pauls Rubīns. Tikai nesen atgriezos Ogrē, bet šobrīd izskatās, ka visiem četriem, FK "Ogre" ieskaitot, ir katram savs klubs. Cenšos visus četru klubu īpašniekus, kā viņus saucu, savākt vienkopus, mierīgi aprunāties un izveidot vienu lielu klubu. Man no tā nav nekāda labuma, man vienkārši gribas, lai Ogrē būtu laba līmeņa futbols. Divas vai pat trīs reizes mēģināju to izdarīt. Tikos un centos izdarīt tā, lai visi četri apsēstos pie viena galda. Diemžēl tas pagaidām ne reizi nav izdevies. Normunds un Vladimirs ir gatavi tikties un runāt, taču, kā izskatās, citi to nevēlas. Tas viņiem pašiem ir jāprasa, taču pie viena galda visi vēl ne reizi nav apsēdušies. Ceru, ka beidzot tiks rasts kompromiss.

- Izdarot rezumē, kā šobrīd Ogrei pietrūkst?- Šobrīd Ogrē ir divi stadioni, lieliska sporta zāle, vēl viens laukums aiz stadiona, Zilie kalni. Ogrē ir visi sportiskie apstākļi, lai nodarbotos ar futbolu un to darītu nopietni. Taču pēdējo desmit gadu laikā neesmu redzējis, ka tā notiktu. Un ir skumji dzirdēt, kad vaicā, kāpēc gan mums nav nevienas komandas? Tas nedaudz aizskar, tāpēc gribam to mainīt. Vēlamies, lai mūs atbalstītu gan pilsēta, gan arī šeit dzīvojošie ļaudis, jo komandā praktiski visi ir vietēji. Izņemot Andreju Rubinu, visi spēlētāji un kluba darbinieki ir ogrēnieši.

Tāpēc cilvēkiem vajadzētu mums ticēt un atbalstīt, nevis ienest negatīvo enerģiju. Sakot, ka jūs darāt muļķības, jums nekas nesanāks. Kā pēdējo desmit gadu laikā bija, tā arī paliks…Gribētos, lai būtu atbalsts. Un, protams, vai spēsim pieklauvēt pie pašas domes durvīm, lai arī tā mūs kaut kā atbalstītu. Kaut vismaz sākumā atbalstītu ar labu vārdu. Vēlamies izveidot tikai to labāko, jo sliktāk par to, kā bija, vairs nevar būt. Būtu labi, ja Ogres dome pievērstu klubam uzmanību, jo vienam cilvēkam ir grūti uzturēt 1. līgas komandu. Esam [patīkami] satriekti, ka Normunds un Vladimirs spēj to visu pavilkt. Ar Andreju ne reizi vien esam prasījuši, vai pareizi darījām, aizejot uz 1. līgu, un vai Normunds spēs līdz sezonas beigām to visu izturēt.



Aglonas vidusskolas sporta halle Aglona, Daugavpils 6b, Aglonas p., Aglonas n., LV-5304
Šmigarevs Andrejs Šmigarevs AndrejsBrīvā cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties