"Visi kuģi iet jūrā, lai atgrieztos. Arī es iepeldēju Saldus ostā, lai atgrieztos. Latvijas basketbola līmenis man ir zināms. Tajā – daudzi saka, ka var lāci iemācīt dejot – es saku, ka pat vilku iemācīšu dejot. Daru to piecu, septiņu, astoņu cilvēku labā, kuri kādreiz – nākotnē – varēs pārstāvēt Latviju augstākos līmeņos. Kad sasniegs attiecīgu vecumu. Tāda ir mana iecere.
Pieņēmu lēmumu – iet caur cīņas un zaudējumu rūgtumiem. Jo tas nes labumu cilvēkiem – personībām. Meitenēm. Kurš visvairāk dabūs pa mizu? Tas būšu es. Man ir grūti novaldīt sevi zaudējumu brīžos, taču domāju, ka tiesneši to pacietīs.
Strādājot ar sievietēm, jābūt uzmanīgam. Neakcentē vienu spēlētāju – pārējās var apvainoties. Tāpēc man svarīga ir jebkura meitene.
Kādreiz Liepājā strādāju ar Ievu Vītolu. Paņēmu viņu no Rīgas 3. sporta skolas, laikam 17 gadu vecumā. Teicu, “spēlēsi sieviešu līgā”. Viņa pajautāja, “pie īstām sievietēm?” Atbildēju, “neīstu nav”. Arī Saldus meitenēm nāksies iepazīt, ko nozīmē prāts, pieredze. Ātri skriet un ātri mest – tas vēl neko nenozīmē. Prāts ir pāri visam.
Jebkura komanda, kura brauks uz Saldu, vai uzņems mūs pie sevis, spēlēs pret mums pilnā nopietnībā, ar pilniem apgriezieniem. Viņas gatavosies, ka Saldus nav peramās meitenes – mēs centīsimies! Tas būs grūti, kā neiespējamā misija, taču... Komandas parādīšanās – kā tāda – jau ir neiespējamās misijas pirmais auglis. Šajā gadījumā nebūs viegli – ne man, ne pretiniekiem."
Višņevičam pieder pirmā uzvara Latvijas basketbola līgas vēsturē – 1992. gada 15. februārī viņa trenētā "Bonus" komanda ar Robertu Štelmaheru un Uvi Helmani sastāvā pārspēja "Cerību" (131:120), kuras rindās spēlēja pašreizējais valstsvienības galvenais treneris Arnis Vecvagars.
Nepilnus divus gadus vēlāk dzīve piespēlēja trenerim nākamo izaicinājumu. Vīriešu valstsvienības galvenais treneris Armands Krauliņš 1993. gada rudenī izvēlējās Višņeviču par savu palīgu, bet dažas dienas vēlāk iesniedza atlūgumu – jo bija aizņemts tābrīža Latvijas superklubā “SWH/Brocēni”.
Višņevičs vadīja komandu "EuroBasket 1995" un daļēji "EuroBasket 1997" kvalifikācijā – grūtākajā laikā valstsvienības vēsturē. FIBA 1994. gada rudenī aizliedza izlasē spēlēt garajiem spēlētājiem Igoram Meļņikam un Andrejam Bondarenko – abi vēl nebija tikuši pie Latvijas pasēm, citus kandidātus vajāja savainojumi, turklāt valstsvienību vajāja naudas trūkums un dažādas likstas.
Četrdesmit astoņu minūšu spēles LBL, lidošana vecās padomju armijas transporta lidmašīnās, uzdzīve pēc uzvarētām spēlēm, spēlētāju nedisciplinētība, piedalīšanās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs ar astoņiem kaujasspējīgiem vīriem – Latvijas basketbolistu piedzīvojumi “vētrainajos deviņdesmitajos” atspoguļoja sporta veidu ambīciju un haosa sajaukumu.
Višņevičs nākamo spilgto nodaļu sarakstīja 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, sešas sezonas vadot Viestura Koziola atbalstīto “Avantis/Turība” sieviešu komandu. Trešajā pastāvēšanas sezonā klubs aizsniedzās līdz Latvijas čempionu kausam (2006) un sagatavoja vairākas valstsvienības kandidātes. Vistālāk tika Aija Brumermane – centra spēlētāja 2008. gadā piedalījās Olimpiskajās spēlēs, bet 2017. gadā kopā ar izlasi pirmo reizi kvalificējās Pasaules kausa izcīņai.
