Kā nokļuvāt bobslejā?
Jānis Strenga. Pirms sešiem gadiem, kad studēju LSPA un tur nodarbojos ar sprintu, vairāki cilvēki ieteica pamēģināt aiziet uz bobsleja testiem: treneris, brālis, vēl kāds sprinteris. Kad stājos akadēmijā, man bija jāizvēlas sporta veids. Sarakstīju visu ko uz dullo - sprints, šķēpmešana, tāllēkšana -, bet mani nez kāpēc ielika tieši sprintā (smejas). Sadūšojos, aizgāju un tur paliku.
Arvis Vilkaste. 2010. gadā internetā redzēju sludinājumu, ka notiks bobsleja stūmēju atlase, un nodomāju, ka jāizmēģina spēki. Pats tobrīd nodarbojos ar vieglatlētiku.
Cik cilvēku toreiz bija atlasē? Uzreiz pēc Sočiem bija simt trīsdesmit...
A. V. Mēs bijām kādi divdesmit. Ar mani uz atlasēm bija Oskars Ķibermanis. Viņu uzreiz noskatīju kā nopietnu konkurentu. Cik labi vai slikti bija mūsu rezultāti, toreiz nebija nekādas nojausmas. Vienkārši darījām, ko varējām. Pēc atlases braucām uz pirmo nometni kopā ar pirmo komandu. Tobrīd aiza starp mums un vadošajiem rezultātu ziņā bija samērā paliela. Tomēr bijām vēl jauni, un spēciņa nebija.
J. S. Es gan vēl pirmos divus gadus trenējos atsevišķi no pirmās komandas. Atlasē bijām ne vairāk par divdesmit. Treniņnometnēs visi jaunie - kādi desmit vīri - vārījās savā sulā. Pakāpeniski daži atsijājās. Pēc Vankūveras jaunie trenējās ar pirmo komandu.
Kādas bija pirmās reizes bobā?
J. S. Man pirmā bija treniņā ar Normundu Kotānu. Godīgi sakot, neko daudz no tā neatceros (smejas). Atceros, ka bija liels satraukums - visu iepriekšējo dienu par to vien domāju. Tobrīd par to visu bija tumša bilde. Vispār nesapratu, kas notiek.
A. V. Godīgi sakot, man pirmajā braucienā gribējās izkāpt. Vienkārši nebija tādas iespējas. Braucu ar Uģi Žaļimu. Pirms brauciena biju mierīgs. Spriedu, ka tur jau nevar būt nekas traks. Un tad pēkšņi - milzīgs spiediens, mugura sāp, nesaproti, kas vispār notiek. Tobrīd likās - lai viņš apstājas, un es kāpšu ārā. Ticis finišā, nospriedu, ka nemaz nebija tik traki.
Pēc Vankūveras spēlēm Latvijas bobslejā bija tramīgs laiks: finansiālu iemeslu dēļ PK posmi Ziemeļamerikā gāja secen, tad Jānis Miņins pameta komandu. Kādas tobrīd bija sajūtas?
J. S. Bija liela neziņa. Aizejot vienam pilotam, bez darba paliek vēl trīs cilvēki - stūmēji. Osis (Melbārdis - aut.) tobrīd laikam vēl nebija braucis. Vēlāk aizgāja arī otrs pilots Edgars Maskalāns... Bija pāris gadu neziņas, kad pat pieļāvu domu, ka Latvijā bobslejs iet, ja ne gluži uz grunti, tad vismaz lejup. Bet galu galā viss sanāca vēl daudz labāk.
A. V. Miņina aiziešana mani nekādi neietekmēja, man tā bija pirmā sezona, vēl nebiju iedziļinājies bobsleja virtuvē. Atceros, ka, viņam aizejot, vienu sastāvu - četrus puišus - aizsūtīja mājās. Tā gan bija škrobe, bet nākotnē raudzījos bez bažām. Es tobrīd braucu ar Oskaru un Uģi pa Eiropu. Vēlāk aizgāja Maskalāns, un sanāk, ka mani arī tas neietekmēja, jo es tā arī paliku Oskara ekipāžā. Drīzāk citiem čomiem bija tā jocīgi. Piemēram, Raivim Brokam, kurš visas sezonas brauca ar pieredzējušiem pilotiem, bet tagad pēkšņi bija jābrauc ar jauno Ķibi.
Visu interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!
