26.03.2014. 11:22

Pilna vērsija:

, apollo.lv, Sports

Sportam ir šī milzīgā pievienotā vērtība – cilvēka veselība. To saprot visi, taču atšķirīgas ir izpratnes par to, kā ar sportu to var ietekmēt.

«Sporta stunda ir pazaudējusi savu vietu skolā. Ja ejam uz to, ka gribam sporta stundā izklaidi, tad ir jāmaina stundas nosaukums. Taču citos priekšmetos bērni mācās nevis izklaidējas,» uzsver Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas viesdocente Inese Ļubinska.

«Nedomāju, ka tā ir izklaide,» oponē Valsts Izglītības satura centra vecākā referente Inese Bautre. «Esmu ar abām rokām par kaut vai piecām sporta stundām nedēļā, taču, ja tās nav kur novadīt? Jau tagad no plkst. 7.30 līdz 17.00 sporta zāles ir aizņemtas, kad nedēļā ir tikai divas sporta stundas. Kur notiks trešā? Kamēr nesakārtosim infrastruktūru un ģērbtuves, lai bērniem nebūtu jāpārģērbjas klasēs, nekas nemainīsies.»

Kopš padomju laikiem sporta zāles ir kļuvušas arvien labākas un to skaits pieaudzis, tomēr sporta stundu ir kļuvis mazāk. Kāpēc? Viena no problēmām varētu būt tā, ka, jo īpaši, galvaspilsētas centra skolās ir ievērojami pieaudzis skolēnu skaits, no kā ir atkarīga pedagogu alga. Un tas rada situāciju, kad skolā ir 1500 bērnu, skolotājs saņem ļoti solīdu atalgojumu, taču nevienu neinteresē tas, kā skolēns var apgūt priekšmetu.  

Jā, var piekrist, ka skolām ir jābūt ar dažādiem novirzieniem. Jau šodien ārpus Rīgas ir skolas, kurās ir laba materiāli tehniskā nodrošinājuma bāze un kurās notiek trīs, četras sporta stundas nedēļā. Taču tas rosina uzdot jautājumu – vai mēs valstiski gribam rūpēties par savas tautas veselību?

Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Andris Baumanis savā jomā saskata līdzības ar problēmām skolas sporta infrastruktūrā. «Veselības aprūpes iestādēm bija jāatrod risinājums, kā nodrošināt Eiropas Savienības prasību izpildi, piemēram, izveidot uzbrauktuves invalīdiem. Tas bija jāpaveic pašvaldībām, kurām pieder ēkas, pretējā gadījumā sekotu sankcijas no ES puses. Tas pats ir ar skolām. Dodiet termiņu līdz, kuram tas ir jāizpilda, pretējā gadījumā būs prasība tiesā no bērnu vecākiem, ES utt. Valstij tādējādi nāktos iztērēt vairāk nekā izmaksātu zāles būvniecība.»

Tāpat Baumanis uzskata, ka sporta stundās būtu jāpiedalās visiem, taču nebūtu jāliek vērtējums. «Tad nebūtu jāraksta atbrīvojumi no stundām tāpēc vien, ka bērns ar lieko svaru nevar noskriet 100 metrus uz sekmīgu atzīmi. Ja piedalīsies pilnīgi visi, tad skolotājam būs ļoti grūts uzdevums – kā kvalitatīvi aizpildīt sporta stundas? Tomēr svarīgākais ir tas, lai bērnus neatgrūž no sporta stundām.»

Līdzīgās domās ir arī Bautre, minot zinātniski pierādītu faktu, ka iedzimtībai ir ļoti liela nozīme cilvēka fizisko spēju attīstībā. «Pretējā gadījumā varētu trenēties pēc Useina Bolta metodēm un mums būtu tūkstošiem izcilu sprinteru. Taču, ja tas nav iedzimts ģenētiski, tad izstiepies vai saraujies, bet Bolts no tevis nesanāks. Tādēļ fiziskās īpašības ir jāvērtē attīstības dinamikā.»

«Sporta stundai nav pareizā vieta,» pārliecināts ir Siguldas sporta skolas direktors Aivars Frīdrihsons. «Kamēr skolas vadība stundu sarakstu nesastādīs, vadoties pēc sporta prioritātēm, lai šīs stundas būtu pareizi iekļautas dienas režīmā, nekas nemainīsies. Sporta stunda tomēr ir atslodze no garīgās slodzes, kas ir visās citās stundās. Izmantojam arī to, ko mums dod daba, jo ne jau visiem ir jaunās sporta zāles. Taču diemžēl sporta skolotāju darbā ir ļoti daudz ierobežojumu, kamēr atbildība ir kosmiska. Lai padarītu stundu lietderīgāku, var ielikt pat boksa elementus, taču, ja kaut kas atgadīsies… Bija skolas, kuras atteicās no vingrojumiem uz paklājiem, jo baidījās no sekām un atbildības, ja notiks kaut kas slikts.»

«Kāpēc gan nenoteikt konkrētas prasības?» aicina Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sporta un interešu izglītības iestāžu nodaļas galvenā speciāliste Ilva Salmiņa. «Nav taču runa par basketbola vai volejbola spēlēšanu, kas būtu jāattīsta sporta skolās, bet gan tikai par pamatiemaņām. Par metienu basketbolā, par augšējo piespēli volejbolā. Savulaik meitenes motivēja mācīties augšējo piespēli, lai vismaz vasarā pie jūras draugu kompānijā varētu uzspēlēt.»

Bautre uzsver, ka neviens neierobežo pedagogu strādāt radoši – sporta stundu var veidot atbilstoši bērnu veselības stāvoklim un fiziskajām spējām. Taču problēma ir tajā, ka tas ir uzrakstīts vispārināti. Bet, ka zināms, tas, kas nav jādara obligāti, visbiežāk tā arī paliek neizpildīts.

Tā, piemēram, peldēšanas apmācība skolās nav obligāta, tādēļ Rīgā to apmeklē tikai 3000 no 5000 2. klases vecuma bērniem, lai gan dažās skolās viņi pat ar autobusu tiek nogādāti turp un atpakaļ. Šajā kontekstā atliek vien piebilst, ka noslīkšana ūdenstilpnēs Latvijā ik vasaru joprojām ir būtiska problēma.

«Bērni savas tiesības zina labāk nekā skolotāji, tādēļ atļaujas uzvesties visai izaicinoši, kas rada problēmas ar uzvedību un attieksmi,» secina Bergmanis. «Juridiski izglītoti vecāki terorizē skolu un neļauj tai normāli strādāt. Pats biju klāt un savām acīm redzēju, ka konferencē 80% sporta pedagogu bija par normatīvo pedagoģiju.»

Lai gan Bautre atgādina, ka jau pagājušā gadsimta 60-jos gados esot pierādīts, ka normatīvā pedagoģija nekam nederot un pasaules virzās humānās pedagoģijas virzienā, loģisks ir jautājums, kādēļ citos mācību priekšmetos atzīmes tiek liktas?

Reizrēķinu taču ir jāzina katram – tievam vai resnam, fizikas profesora vai automehāniķa bērnam. Saprotams, ka viens to iemācās nedēļas laikā, bet citam paiet pāris mēneši. Ja bērnam nesokas, tad ņem talkā privātskolotāju. Kāpēc tā nenotiek sportā?

Turklāt Salmiņa atklāj, ka dzīvie cipari lauž stereotipus par to, ka bērni, kuri ārpus skolas stundām apmeklē sporta nodarbības ir galvastiesu pārāki, tādējādi radot negodīgu konkurenci pārējiem.

«Bērns, kurš ārpus skolas nodarbojas ar peldēšanu, testos uzrādīja tikai viduvēju rezultātu. Labs vingrotājs nebūs arī labs basketbolists, bet lēkšana ar aukliņu vispār nav piesaistāma nevienam sporta veidam. Bērnam viena lieta padodas labāk, bet cita – sliktāk. Vēlreiz pierādījām to, ko jau domājām, ka, ja bērns ir apaļīgs, tas nenozīmē, ka sportā viņš neko nevar izdarīt.»

«Tad ar ko sporta stunda sevi ir diskreditējusi, ka tai nevar būt vienoti standarti?» vaicā Ļubinska. «Vai latviešu valodā, mācot par saliktu sakārtotu teikumu, kādā skolā saka, ka tas ir sarežģīti, tādēļ mūsu novadā paliksim pie vienkārša nepaplašināta teikuma? Tikmēr citā skolā bērni apgūs gan divdabja teicienu, gan tiešo runu. Kāpēc citos priekšmetos ir vienoti standarti, bet sportā nav?»

Tomēr noslēgumā jāpiekrīt LSPA Teorijas katedras vadītājai Intai Immerei, ka lielākais zemūdens akmens ir visas sabiedrības attieksmē pret sportu. Vecāki paši ar savu piemēru neveicina bērnu fiziskās aktivitātes, tādēļ ceļa vienā pusē vientulībā skumst jauns stadions, kamēr ceļa otrā pusē estrādē jauniešu bariņš tukšo kārtējo «Apinīti».

Bet citi, aizbildinoties ar to, ka sporta laukumā klaiņo tikai bomži un dzērāji, uzliek žogu, tādējādi atņemot jau tā retajiem gribētājiem iespēju sportot. Iedzeršanai citu vietu noteikti atradīs, bet sportošanai diez vai…

P.S. Paldies par piedalīšanos diskusijā Andrim Baumanim, Inesei Bautrei, Raimondam Bergmanim, Aivaram Fridrihsonam, Intai Immerei, Inesei Ļubinskai un Ilvai Salmiņai. 



Latvijas Izpletņlēkšanas Federācija Lienes 1-17, Rīga, LV-1009
Mihailovs Jurijs Mihailovs JurijsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties