2014.gada sezona Tev iesākusies ļoti labi. Šobrīd esi kopvērtējuma līderis gan Latvijas čempionātā motokrosā, gan Superkausā. Noteikti esi apmierināts, bet vai ar to Tev pietiek?
Šobrīd viss notiek, kā plānots. Esmu priecīgs un apmierināts, taču jāturpina strādāt. Nekas vēl nav beidzies. Priekšā vēl divi posmi Superkausā, bet LČ motokrosā - trīs. Uzvaras Latvijā ir pašsaprotamas. Mēs klubā «MX Moduls» par to pat vairs nediskutējam. Ir jāuzvar, un viss. Ja neesi viens no labākajiem šeit, tad pasaulē nav, ko darīt. Šogad gribu, pirmkārt, parādīt labu līmeni Pasaules čempionāta posmos Zviedrijā, Somijā, Čehijā un Beļģijā - MXGP klasē, katrā no posmiem finišējot pirmajā piecpadsmitniekā. Otkārt, vēlos pārstāvēt Latvijas izlasi Nāciju motokrosā, kas septembra beigās notiks Ķegumā. Ne tikai piedalīties, bet arī labi nostartēt!
Vai esi gatavs Pasaules čempionāta posmiem?
PČ posmus gaidu ar lielu nepacietību! Šogad vēl neesmu startējis ārpus Latvijas, taču jūtos stiprs un konkurētspējīgs. Arī šī gada cīņas ar Matīsu Karro un Tanelu Leoku, kuri ir Pasaules līmeņa sportisti, pierāda, ka varu braukt viņu līmenī. Protams, trases, kurās notiek posmi, ir krietni sarežģītākas nekā pie mums Latvijā. Arī konkurenti spēcīgāki un ātrāki. Visi tur grib un var uzvarēt.
Kuri šogad ir Tavi sīvākie konkurenti šeit Latvijā, vietējās sacensībās?
Šogad ir ļoti interesanti startēt vietējās sacīkstēs. Brauc gan Matīss Karro, gan igaunis Tanels Leoks. Ņemot vērā, ka abi brauc arī pasaulē, viņi mums visiem ir soli priekšā. Pēdējā gada laikā esmu ļoti trenējies, tāpēc nekaunēšos teikt, ka esmu abiem pietuvojies. Protams, no daudz kā jāatsakās, bet tāds ir tas sports.
No kā Tu atsakies?
No visa tā, ko dara mani vienaudži. Tas viss man atkrīt. Parasti ir tā - piecas dienas strādā, divas atpūties. Manā gadījumā - piecas dienas strādāju un nedēļas nogalē nevis atpūšos, bet strādāju trīskārši. Piedevām jāpierāda, ka tajās piecās dienās esmu strādājis kārtīgi. Nedod dievs, sacīkstēs nokļūdīties, tad visa nedēļa sačakarēta!
Pats šādu izvēli dzīvē esi izdarījis!
Tieši tā! Visā visumā esmu apmierināts. Atpūtīšos vēlāk. Tagad pārdomāt, pamest motokrosu būtu muļķīgi. Kāpēc tad visu šo laiku braucu un trenējos! Lai arī motokross tiek uzskatīts par individuālu sporta veidu, profesionālajā līmenī tas ir komandas darbs. Es nevaru tā vienkārši ņemt un visus piečakarēt! Man ir mehāniķis, kurš pēc katra treniņa un sacīkstēm labo, mazgā moci. Kluba menedžeris, kurš skraida apkārt, visu kārto. Kluba dibinātājs, «Moduls Rīga» īpašnieks Māris Martinsons, kurš dod iespēju klubam augt un attīstīties. Ģimene, kas mani atbalsta, kā arī treneris, kurš pat lietū, aukstumā stāv trases malā, kliedzj un māca mani. Man ir jāstrādā, jāattīstās, jo bez komandas darba es varētu tikai vizināties.
Tu trenējies pie Andra Bārbaļa, kurš tiek uzskatīts par labāko motokrosa treneri Latvijā, taču ne visi spēj izturēt viņa prasības, mācīšanas stilu. Kā Tu ar to tiec galā?
Uzskatu, ka tieši tas man pietrūka. Tā disciplīna, kuru gūstu, trenējoties pie Andra. Ir pagājis kāds gads, kopš strādāju ar viņu, un jūtu, kā esmu audzis, attīstījies. Tagad pat nevaru iedomāties, ka jābrauc treniņš bez trenera. Tas būtu bezjēdzīgi pavadīts laiks. Bargs viņš ir, bet man patīk. Tikai tā var kaut ko sasniegt. Citreiz ir tā, ka es cenšos un cenšos, bet treneris saka - viss ir slikti! Tad ir jocīga sajūta. Domāju, ko es te vispār daru! Bet tad pienāk treniņš, un Andris saka - malacis, labi pastrādāji, labi sanāca Tev tas un šitas. Tad no tās bedres, kurā tikko biju, paceļos septītajās debesīs un saprotu - lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda tiešām liels un smags darbs.
Pie Andra Bārbaļa Tu trenējies kopā ar Matīsu Karro. Kā ir braukt kopā ar viņu? Viņš tomēr ir šī brīža labākais Latvijas motokrosists!
Ar Matīsu bieži trenējamies kopā, īpaši ziemas periodā. Ar tādu braucēju ir prieks trenēties! Uzskatu, ka jātrenējas ar stiprākiem, nevis vājākiem. Ja treniņā es uztaisu savu apļa laiku, kurš ir labs, bet Matīss uztaisa vēl labāku, tad gribas viņu pārspēt. Jābrauc vēl un cītīgāk. Ja brauc kopā ar vājākiem, tad nav, ar ko salīdzināt, un tu automātiski jūties pārāks. Taču būt pārākam par vājākiem nav liela māksla. Matīsam ir viena ļoti laba īpašība - cīņas gars. Tāpēc ir interesanti ar viņu braukt kopā. Zinu, ka viņš nekad nepadosies. Drīzāk nositīsies, nekā pieļaus, ka es pabraukšu viņam garām (smejas).
Pirms tam minēji, ka tagad būtu muļķīgi pamest motokrosu. Ir bijusi doma mest visam mieru?
Jā. Pagājušā gada sākumā. Jutu, ka nav vajadzīgais līmenis - jāmet miers vai jāsāk ļoti strādāt. Braukt braukšanas pēc nav jēga. Kluba «MX Moduls» menedžeris Valdis Seratinskis pierunāja braukt PČ posmu Zviedrijā. Gribot negribot bija jāsagatavojas. Kad finišēju 16.vietā, sapratu, ka tomēr kaut ko varu motokrosā izdarīt. Sāku cītīgi trenēties. Parādījās rezultāts. Valdis ar kluba vadību saskatīja manī potenciālu. Iedrošināja. Nezinu, kā viņiem tas sanāk, bet viņi jūt, vai no sportista kaut kas sanāks vai tomēr nē. Protams, lai sanāktu, apkārt jābūt īstajiem cilvēkiem, jo ne visi var iemācīt un sniegt to, kas tev tiešām nepieciešams. Un man tādi ir.
Manā skatījumā ir divu veidu sportisti. Vieni, kuriem ir talants, bet nav tik lielas darba spējas, un otri - talants minimāls, bet milzīgas darba spējas. Kuru no abiem var attiecināt uz Tevi?
Kaut kādas izjūtas man ir, bet tā, ka talants... tāda man nav. Tas nozīmē, ka esmu tajā netalantīgajā grupā. Mans treneris saka, ka motokrosā vajadzīgs 1% talanta un 99% darba. Tad es samierinos un priecājos, ka esmu tas otrais variants. Maz talanta, bet daudz strādāju, lai sasniegtu rezultātu.
