Latvijas čempionāta Virslīgā sievietēm šosezon startēja piecas komandas, kuras piecu apļu turnīrā noteica vienu lieko, kurai nebūs lemts izmēģināt spēkus izslēgšanas turnīrā. Par to kļuva Virslīgas jaunpienācēja FK «Ādaži».
Spēku samēri Virslīgā ir mainījušies, un pirmo vietu regulārajā čempionātā ļoti pārliecinoši ieņēma «Rubene». Kocēnu komanda tiek uzskatīta par galveno pretendenti uz zelta medaļām, tādēļ pārējām vienībām pirmais uzdevums bija izvairīties no tikšanās ar to jau pusfinālā. «RSU» izdevās īstenot šo mērķi un ieņemt trešo vietu, 20 maču turnīra noslēgumā par diviem punktiem apsteidzot ceturtajā pozīcijā palikušo «Ķekavas Bulldogs».
15. un 16. martā Lielvārdē un Kocēnos startēs pusfināla sērijas. Abi pāri aizvadīs pa pirmajiem diviem mačiem. Ķekavas sporta nama laukuma neatbilstošo izmēru dēļ FK «Ķekava» mājas spēles aizvadīs Lielvārdē. «RSU» un «Ķekavas» sērijas turpinājums plānots 22. martā.
19 gadus jaunā Sintija Miļuna «AVEX» mēneša spēlētājas titulu izpelnījās decembrī, kad sekmēja «RSU» uzvaras pār abām Ķekavas komandām – FK «Ķekava» un «Ķekavas Bulldogs». Šajos mačos Sintija kopumā guva trīs vārtus.
«Interesanti, ka šīs priecīgās ziņas nesējas bija manas skolas biedrenes Inga Ametere un Zanda Ozoliņa no «Ķekavas Bulldogs». Saņēmu vēl vairākus apsveikumus līdz brīdim, kad pašai izdevās par to pārliecināties,» atceras «RSU» florboliste Sintija Miļuna. «Pārsteigums bija liels, jo tā arī īsti nevarēju atbildēt sev uz jautājumu – kāpēc esmu kļuvusi par mēneša labāko spēlētāju?»
Lai arī Miļuna debiju Virslīgā piedzīvoja jau 2010./2011. gada sezonā, kad pārstāvēja «Ķekavas novada» komandu, tomēr viņas karjera nav bijusi tikai ar augšupejošu līkni.
«Varētu teikt, ka pēdējā laikā man ir ļoti dīvaina florbola karjeras attīstība,» piekrīt Miļuna. «Pagājušo sezonu izlaidu savainojuma dēļ. Lai arī pašreiz vēlētos šosezon visu savu laiku veltīt florbolam, taču nedrīkstu aizmirst, ka mācos vidusskolas 12. klasē. Vismaz pašreiz man florbols ir hobija līmenī.»
Sintijai šī ir otrā sezona «RSU» rindās, jo pirms tam viņa šo augstskolu pārstāvēja 1. līgā. 2011./2012. gada sezonā Miļuna 13 spēlēs izcēlās ar 12 rezultativitātes punktiem.
«Nu jau pagājuši gandrīz trīs gadi, kopš pieņēmumu lēmumu atstāt «Ķekavas Bulldogs» rindas, jo vēlējos daudz nopietnāk pievērsties florbolam. Izvēle par labu «RSU» bija visai loģiska,» stāsta Miļuna. «Pēc gada 1. līgā nāca tā izlaistā sezona, tādēļ vēl pagājušā gada augustā nebija pārliecības par karjeras turpināšanu. Vienā no vasaras līgas spēlēm sastapu «RSU» treneri un nevarēju atteikt piedāvājumam spēlēt šīs komandas rindās virslīgā. Ņemot vērā, ka pēc vidusskolas beigšanas esmu iecerējusi sākt studijas tieši «RSU», tad jau viss sanāk visai loģiski.»
2013. gada Latvijas čempionvienības «RSU» sastāvā nav vairs vadošo spēlētāju, kuras kaldināja zelta medaļas. To apliecina arī statistika, jo pagājušās sezonas rezultatīvāko spēlētāju trio – Luīze Biļinska, Gunita Kārkliņa un Līga Garklāva – šosezon pārstāv citu valstu klubus.
«Skaidrs, ka savulaik es kā pirmās līgas spēlētāja nevarēju konkurēt ar «RSU» virslīgas sastāva meitenēm. Šajā sezonā sportiskais līmenis ir kļuvis daudz līdzvērtīgāks, jo komandā vairs nav vadošo florbolistu. Nākas cīnīties pašu spēkiem,» konstatē Sintija. «Par mūsu iespējām vairāk vai mazāk liecina sasniegtie rezultāti. Diemžēl sezonas otrajā pusē mūsu sniegumā ir vērojams regress, piedzīvotas iespaidīgas sagrāves. To varētu izskaidrot ar spēlētāju traumām un uzkrāto nogurumu, jo ne visas mūsu florbolistes bija gatavas virslīgas režīmam.»
Pagājušā gada septembrī Miļuna Latvijas U-19 izlases rindās piedalījās pārbaudes spēlēs ar igaunietēm, četros mačos izceļoties ar diviem rezultativitātes punktiem. Tomēr Sintija nebūs izlases rindās startam pasaules U-19 čempionātā, kas 30. aprīlī sāksies Polijā.
«Startu Latvijas U-19 izlasē vecuma cenza dēļ nevar atlikt uz nākotni, tādēļ lēmums par nepiedalīšanos bija visai grūts. Skolas režīms man nosaka nepieciešamību apmeklēt mācības sešas reizes nedēļā, tādēļ arī iepriekš treniņnometnēm varēju pievienoties tikai sestdienas vakarā vai svētdienas rītā. Turklāt vēl arī pasaules U-19 čempionāts notiek brīdī, kad ļoti daudz jāpaveic skolā. Pieņēmu lēmumu atteikties no pretendēšanas uz vietu U-19 izlases sastāvā. Taču tas nenozīmē, ka kādreiz nemēģināšu pacīnīties par vietu Latvijas valstsvienībā! Vispirms jāsakārto jautājums ar izglītību, bet pēc tam jau var nopietnāk pievērsties florbolam,» prioritātes nosaka Sintija.
Ja tētis ir hokeja sabiedrībā pašreiz labi pazīstamais treneris Ēriks Miļuns, kurš pašreiz Latvijas čempionāta izslēgšanas spēlēs vada «Rīgu/Prizmu», kā arī iecelts par Latvijas U-18 izlases galveno treneri, tad tālu no sporta neizdodas aizbēgt arī meitai.
«Protams, hokejs bija pirmais sporta veids, ar kuru iepazinos bērnībā,» teoriju par sportisko gēnu nodošanu nākamajai paaudzei apstiprina Sintija. «Sāku slidot kopā ar puišiem, bet par hokejisti nekļuvu. Diemžēl neatceros iemeslus. Iespējams, iepazīšanās ar hokeju man pēcāk palīdzēja izdarīt izvēli par labu visai līdzīgajam sporta veidam florbolam. Tētis man ir padomdevējs un atbalsts. Vienmēr, kad man rodas kādi jautājumi par florbolu, piemēram, ko konkrētajā spēles brīdī vajadzēja darīt, jautāju tētim. Uz spēlēm viņš nāk reti, jo pašam ir hokeja mači, tagad arī «play-off». Kādreiz es viņam neļāvu nākt uz spēlēm, jo, ieraugot viņu tribīnēs, ļoti uztraucos un pieļāvu daudz kļūdu.»
Bet stāsts par nonākšanu florbolā saistīts jau ar citu šajā sabiedrībā pazīstamu cilvēku Daci Ameteri, kura joprojām pārstāv Virslīgas klubu «Ķekavas Bulldogs».
«13 gadu vecumā sporta skolotāja Dace Ametere mani uzaicināja uz skolu sacensībām florbolā. Man izdevās gūt vārtus, šādi ievērojami palielinot savu interesi par florbolu. Pēc tam jau nonācu florbola treniņos Ķekavas komandā. Esmu izmēģinājusi ļoti daudzus sporta veidus, taču tieši florbols nešaubīgi palicis par numuru viens. Soču olimpisko spēļu laikā aizdomājos par izvēli starp individuālo un komandas sporta veidu. Lielākā interese būtu par biatlonu, jo man patīk šaut! It kā jau vienatnē varētu pati sevi sapurināt cīņai, taču labi iejūtos arī komandas norisēs. Florbols nešaubīgi sevi piesaista ar lielo dinamismu,» uzsver Miļuna.
Pagājušā gada vasarā Sintija bieži bija redzama arī «Ghetto Floorball» mekā Grīziņkalnā, uz asfalta laukumiem sacenšoties formātā «Trīs pret trīs».
«Man patīk spēlēt pret puišiem, jo cīņa ir daudz agresīvāka, kā arī rodas papildu stimuls parādīt labāko sniegumu, pārspēt viņus. Jau sākotnēji, izvēloties komandas formātu – divas meitenes un puisis – demonstrējām, ka šis ir tāds atpūtas pasākums. 2014. gada sezonā mūsu puisis pievērsīsies sportisko virsotņu sasniegšanai «Ghetto Floorball» ar citiem spēlētājiem, bet mēs jau tagad esam atradušas trešo meiteni. Mūs nebūt nebiedē tie «rajona puiši», kuri arī spēlēs pret dāmām nekautrējas izmantot svara pārākumu, tādēļ būsim «Ghetto Floorball» dalībnieku pulkā Grīziņkalnā,» ieceres pēc vidusskolas absolvēšanas darbiem ieskicē Sintija.
Kā teiktu klasiķis, arī florbola bumbiņa ir apaļa un katra spēle sākas no nulles, taču tas neattur no kādām prognozēm par to, kāds būs «RSU» dāmu florbola pavasaris.
«Ja spēku samērus izvērtē reāli, tad mūsu mērķis ir sudraba medaļas. Līdz ar to regulārās sezonas noslēguma spēlēs svarīgākais bija izcīnīt pietiekami daudz punktu, lai nenoslīdētu uz ceturto vietu. Sezonas izšķirošās spēles būs pusfinālsērijā pret «Ķekavu». Lai arī «Ķekavas» meitenes ir pieredzējušākas un arī tehniski labāk sagatavotas par mums, taču čempionāta laikā tas mums nav liedzis gūt panākumus savstarpējos mačos,» spriež Miļuna.
Virslīgas regulārajā sezonā Sintija piedalījās 15 spēlēs, izcēlās ar astoņiem rezultativitātes punktiem. Tas bija piektais labākais rezultāts «RSU» komandā.
AVEX (Tavs Audio-Video Experts)
