Saprotams, ka tikai dažas minūtes pēc nelaimīgā gola, kas pēkšņi pārvilka svītru visa mača garumā paveiktajam, Latvijas hokejistu noskaņojums komentēt laukumā notikušo nebija tas labākais, tomēr uzrunātie vīri garām žurnālistiem nepagāja.
“Psiholoģiski smagi? Jā, varbūt. Taču mēs šodien parādījām, ka varam spēlēt, un tas ir galvenais. Parādījām raksturu. Tas, ka beigās nepaveicās – domāju, tas mums tikai vēl vairāk iedos pa pakaļu. Pašiem sev. Un varbūt nākamo maču vēl labāk spēlēsim. Domāju, nenokārsim galvas, bet tikai vēl vairāk motivēsimies,” pēc nelaimīgā zaudējuma pozitīvo vienalga saskatīja mača varonis Edgars Masaļskis. Savus nopelnus gan viņš centās mazināt – neko pārdabisku paveicis nejūtas un arī dažas tvertās ripas par mirušām neuzskata. “Ja būtu mirušās, tad būtu vārtos. Šveicieši īpaši nepārsteidza, spēlēja kanādiešu hokeju. Bija viņiem savi momenti, mums – savi. Kā jau teicu, pats galvenais, ka paši sev parādījām, ka varam spēlēt. Nekas jau nav beidzies, šīs ir tikai priekšsacīkstes. Pati galvenā ir ceturtā spēle.”
Edgars nenoliedza, ka šī spēle emocionāli bijusi īpaša – ilgāku laiku nebija spēlēts, atkal jāpierāda sevi, pirmais mačs turnīrā. “Tas viss kopā, turklāt – olimpiskās spēles tomēr. Nav tās tik bieži, gribas uzspēlēt kārtīgi un pēc iespējas labāk. Domāju, to paši šodien redzējāt – kā visi gūlās zem ripām, kā sitās. Tā ir olimpiāde, te citādi nemaz nevar.” Kam vārti tiks uzticēti nākamajā mačā pret Čehiju, pagaidām nav zināms. “Ne jau es lemju, kas stāsies vārtos. Ja treneri pasaka, ka tas jādara man – cenšos darīt, ko varu, cenšos palīdzēt komandai. Ja stāvēs Kristers [Gudļevskis] – turēšu īkšķus par viņu.”
“Ar rezultātu apmierināti neesam. Ko padarīsi – šoreiz tā sanāca. Paņemsim no šī zaudējuma pozitīvo, samazināsim kļūdas un gatavosimies nākamajai spēlei,” kā no kalašņikova nobēra izlases kapteinis Sandis Ozoliņš. Acīmredzami – negatavs garām pārrunām angļu valodā, uz kurām jau bija sastājusies pagara rinda. Tomēr uz pāris latviešu žurnālistu jautājumiem atbildēja pēc labākās sirdsapziņas. “Domāju, mums nav par ko kaunēties – kā mēs cīnījāmies, kā ar pilnu atdevi, nežēlojot sevi, spēlējām visu spēli. Laukumā bijām no visas sirds,” Ozo piekrita, ka mačs, par spīti skaudrajai galotnei, kopumā izdevies cienīgs. Sākumā, līdz pirmajiem noraidījumiem, Latvija pat uzņēmās iniciatīvu. Tas gan neesot bijis plāns. “Vienkārši spēles gaitā tā sanāca. Tā arī gāja – ik pa laikam pārsvars bija viņiem, ik pa laikam – mums. Tehniskajos rādītājos viņi mūs apspēlēja – gan metienos, gan iemetienos. Tātad tās kaut vai tīri no statistikas puses ir tās lietas, ko varam uzlabot uz nākamo spēli. Gaidīsim rītdienas komandas sapulci.”
