Kas ir Wasserman Media Group rīkotā pirmsdrafta nometne un kā tajā nokļuvi?
Aģentūrai ir plašs klientu loks, tai skaitā daudzi NBA spēlētāji. Nometnē bijām apmēram 20 jaunie. Lielākoties no Amerikas, bet arī viens francūzis un spānis Sastre, pret kuru esmu spēlējis U20 izlasē. Braucienu uz Santamoniku noorganizēja mani pārstāvošā Eiropas aģentūra Playersgroup, kuru vada Vitorio Gallinari un kuru ASV partnri ir tieši WMG. Savs nopelns bija Ģirtam Kalniņam, kurš man daudz palīdzējis iepriekš un arī tagad.
Kāds pašam bija noskaņojums pirms brauciena? Devies iekarot Ameriku?
Braucu izmantot izdevību, kas pavērās. Vēsu prātu – kā būs, tā būs. Neiespringstot sapņos vai tālejošos konkrētos plānos. Bija iepriekšējo try-out pieredze, internetā pameklēju informāciju par citiem spēlētājiem, bet nebija ļoti konkrēta priekšstata, kas mani sagaida.
Ko ieraudzīji realitātē?
Sapratu, ka neatpalieku no citiem. Pašā pirmajā treniņā bija kontaktspēle, nākamajās nodarbībās akcents tika likts uz dažādiem elementiem. Demonstrējām, kā kustamies, kā strādā kājas utt. 1.jūnijā bija atklātais treniņš, ko vēroja kādi 60 cilvēki – šķiet, visu NBA klubu skauti vai pat ģenerālmenedžeri. Cik noprotu, viņus vairāk interesēja nevis tas, ko protam patlaban, bet gan tas, ko potenciāli varētu izdarīt. Kādas ir perspektīvas ilgtermiņā.
WMG aģents Lī Melčoni jau izteicies, ka Mejeris esot pārsteidzis NBA skautus...
Pašam ir sajūta, ka parādīju sevi pietiekami labi, lai aģentūrai nevajadzētu taisnoties: sak, te kaut kāds „kreisais” mums atsūtīts... Bet aģenta teikto nevaru komentēt, jo nekādas atsauksmes pats neesmu dzirdējis. Te viss notiek stingri pēc noteikumiem, un skauti komunicē tikai ar aģentiem, kuri savukārt izstāsta spēlētājiem, ko uzskata par nepieciešamu.
Ko tad stāsta aģenti?
Patiesībā informācija, ko saņēmu no Gallinari mazliet atšķiras no tā, ko saka Wasserman pārstāvji, tāpēc par niansēm vēl jātiek skaidrībā. Tagad izgulēšos (sarunas laikā Kalifornijā bija tuvu pusnaktij) un trešdien no rīta precīzi zināšu plānu tuvākajām dienām. Cik saprotu, vajadzēs braukt uz pirmsdrafta individuālajiem treniņiem NBA komandās, kuru pārstāvjus esmu ieinteresējis.
Cik nopietni pats esi domājis par savām izredzēm NBA draftā?
Neteikšu, ka šī tēma nav iešāvusies prātā, taču nav bijis arī tā, ka par to nepārtraukti lauzītu galvu. Man nav īpaši jāpiesakās, jo esmu dzimis 1991.gadā - tas ir šāgada drafta pamatgads. Izmantoju iespējas, kas paveras, ņemu, ko dod – tad redzēs, cik tālu tikšu.
Kāds ir iespaids pēc 10 dienām drafta mērķauditorijā pavadītām dienām – cik tālu vari tikt?
Sajūta tāda, ka NBA nav kaut kas nenormāli tāls un pilnīgi nereāls. Protams, ir svarīgi ne tikai daudz mācēt, bet arī būt atpazīstamam. Vajadzīga pašreklāma, arī veiksme. Taču es nefokusējos uz draftu. Labi saprotu, ka pat vislabākajā gadījumā par NBA nopietni varētu runāt pēc diviem trim gadiem. Un tad ir jautājums, kas būtu labāk – saistības ar konkrētu klubu vai brīvā aģenta statuss, un atvērtība visdažādākajiem variantiem. Drafts ir tikai viens no durvīm, kas ved uz NBA. Vēl ir arī citas. Īpaši eiropiešiem.
Ieminējies par atpazīstamību. Vai divas sezonas Spānijas otrajā labākajā līgā šai ziņā tev kaut ko ir devušas?
Neko. Protams, pieredzi un pietiekami labu spēļu praksi, bet nav tā, ka amerikāņu skauti ļoti sekotu tam, kas notiek Adecco Oro. Manuprāt, mazākas valsts pirmajā līgā iespējas iekrist acīs ir labākas. Arī LBL – gan jau VEF Rīga vai Ventspils spēlētāji nepaliek nepamanīti.
Neesi sajūsmā par Spānijā pavadīto laiku?
Nav tā, ka kaut ko nožēloju, bet bija gan savi plusi, gan mīnusi. Daudz spēlēju, iemācījos dzīvot tālu no mājām, bet, piemēram, apstākļi individuālajiem treniņiem varēja būt daudz labāki. Tagad zinu, kam jāpievērš uzmanība izvēloties nākamo darba vietu.
Kas pārsteidza treniņos Amerikā?
Ir lietas, ko viņi dara savādāk, jo trenēšanas stils atšķiras. Latvijā un vispār Eiropā tiek uzskatīts, ka basketbola pamatelementus iemācās bērnībā un tad uz šiem pamatiem tiek būvēts meistarības ēkas nākamais stāvs. Amerikāņi visu laiku atgriežas pie pamatiem. Runājot līdzībās, mēs skaitām 1, 2, 3, 4, 5..., bet amerikāņiem patīk skaitīt 1, 2, 3, 2, 3, 4, 3, 4, 5 utt. Tas, šķiet, izskaidro amerikāņu lielisko individuālo meistarību. Varbūt viņu spēles izpratne nav tik laba, kā mums, bet viņi visā karjeras laikā pievērš uzmanību vissīkākajām niansēm un tāpēc progresē. Atšķirībā no tiem, kuri pēc sporta skolas beigšanas domā, ka jau ir gatavi meistari.
Vai braucot uz Ameriku biļete atpakaļceļam jau bija nopirkta?
Jā, uz 4.jūniju. Iznāk, ka vēl dažas nedēļas te uzkavēšos. Vajadzēs pabraukāt pa Ameriku. Precīzu maršrutu vēl nezinu un, ja arī zinātu, iepriekš neteiktu. Soli pa solim izmēģināšu visas iespējas un tad pastāstīšu, kā gājis. Ceru, ka viss notiek pareizajā virzienā.
Guntis Keisels, basket.lv
Seko un uzzini pirmais:
