- Lielākajai daļai sportistu sezona ir beigusies. Vai arī tu esi pielikusi punktu šim gadam?
- Jā, šī ir mana līdz šim veiksmīgākā sezona un tā ir noslēgusies. Šogad startēju vairākās starptautiskās sacensībās, kurās izcīnīju uzvaras un sasniedzu augstvērtīgus rezultātus. Tas man deva papildu stimulu. Piedalījos arī trīs Dimanta līgas posmos, no kuriem augstākā vieta bija ceturtā, kas sasniegta Monako. Tas ir augstvērtīgs rezultāts, jo uz šīm sacensībām ir grūti «kvalificēties», organizatori aicina tikai pasaules divpadsmit labākos atlētus un sevi ir jāpierāda katrā sacensību posmā, lai tiktu aicināts atkārtoti.
- Bez labiem kontaktiem ar rīkotājiem nokļūt Dimanta līgā laikam ir grūti?
- Protams, jābūt labam menedžerim, bet primārais - jāsasniedz augstvērtīgs rezultāts. Uz šīm sacensībām tiek aicināti titulēti un atpazīstami atlēti. Kamēr nav titula, sevi jāpierāda ar rezultātu. Šogad pirmo reizi Romā bija situācija, kad Dimanta līgas posmā bija piecas latvietes, no kurām trīs ventspilnieces. Tas bija fantastiski.
- Šosezon esi lēkusi 6,50 līdz 6,72 metru robežās, ar šādu rezultātu uzvarēji sacensībās Tartu. Pie kādas atzīmes vēlies nostabilizēt savus rezultātus?
- Pirmais mērķis šosezon bija nostabilizēties virs 6,50m atzīmes. Tas man arī izdevās. Esmu ieguvusi stabilitāti un pasaulē esmu starp top 20 labākajām tāllēcējām.
- Vai tu tuvojies savam rekordam (Laumas rekords ir 6,86 metri, kas tiks sasniegts 2011. gadā Valmierā)?
- Tāds ir mērķis (smejas). Tas ir smags darbs un arī veiksmes faktors. Es nemēdzu prognozēt rezultātus, bet man patīk pierādīt sevi ar darbiem.
- Vai rekordu krišana ir vienas dienas veiksme vai arī tas ir smags un ilglaicīgs darba rezultāts?
- Ja runājam par maziem rezultātiem, tad šeit varētu būt runa par veiksmi, bet tāllēkšanā liela veiksme nemēdz būt. Ir bijuši gadījumi, kā piemēru varu minēt šķēpa mešanu, kad metēja no kaimiņvalsts stabili meta šķēpu 48 metrus, bet vienās sacensībās savu rezultātu uzlaboja par 10 metriem. Tāllēkšanā nav tā, ka lēksi sešus metrus un pēkšņi aizlēksi septiņus metrus. Jā, vari uzlabot rezultātu par 30 centimetriem, bet tas ir ļoti daudz. Ir jāiegulda mērķtiecīgs un smags darbs.
- Kādas tev ir attiecības ar atspēriena dēlīti? Nesaukšu uzvārdus, bet mums ir bijušas sportistes, kuras šad tad pēc sacensībām kā neveiksmes iemeslu minēja dēlīti.
- Ja esmu gatava sacensībām, tad uz dēlīti lielu uzsvaru nelieku, bet, protams, man ir bijušas muļķīgas situācijas kā, piemēram, pirms diviem gadiem pasaules čempionātā telpās Stambulā, dabūju protokolā trīs «x». Tas bija visneveiksmīgākais starts manā karjerā. Ir arī gadījumi, kad netrāpot precīzi uz dēlīša zaudē no rezultāta līdz pat 30 cm. Problēmas ar dēlīti visbiežāk rodas, ja ir stipras vēja maiņas - tad ir grūti. Bet es cenšos nedomāt par to, lai neradītu sev diskomfortu. Viss ir salikts kopā un nevar koncentrēties uz vienu lietu.
- Cik sacensībās šosezon piedalījies?
- Neesmu skaitījusi, bet šī bija gara sezona. Piedalījos aptuveni 20 sacensībās, bet bija brīdis, kad 13 dienās piedalījos piecās. Sākums bija Tartu tad Roma, Turīna, Šveice, bet noslēgums Norvēģijā. Manas kājas pēc garajiem pārlidojumiem bija nelietojamas (smejas). Bet visās sacensībās aizlēcu virs 6,50 un izcīnīju godalgotas vietas.
- Kurām sacensībām dod priekšroku – telpās vai brīvā dabā?
- Cenšos nedalīt tās, bet ārā skaitās prestižāk startēt, ietekmē dabas faktors un siltums, kas man ļoti patīk. Plānā ir piedalīties arī sacensībās ziemā. Koncentrēšos uz ziemas sezonu, lai nostabilzētu rezultātus. Tas nāks par labu vasarai.
- Treniņus aizvadi Ventspilī?
- Jā, izņemot brīžus, kad notiek treniņnometnēs citās vietās.
- Ar māsām arī kopā sanāk trenēties?
- Viena no māsām (Māra) ir ASV un ceru, ka viņa atgriezīsies un varēsim trenēties kopā. Ceru, ka no nākamā gada trenēsimies kopā, jo tā ir daudz vieglāk. Treniņos palīdz arī sacensību gars.
- Tava jaunākā māsa Gundega nodarbojas ar šķēpa mešanu un lec arī tālumā.
- Ziemas sezonā, lai nebūtu jāaizvada tikai treniņi, viņa startē arī tāllēkšanā. Viņai izdodas un arī patīk, pie tam Latvijā ziemā viņa var iekļūt starp labākajām trīs sportistēm.
- Bet tālumā lec arī otra māsa Māra...
- Viņai personīgais rekords ir 6,59 metri, bet šogad labi nostartēja, aizlecot 6,55 m, kas ir nākamā gada Eiropas čempionāta normatīvs. Izskatās, ka uz EČ dosimies abas.
- Tev ir bijusi iespēja aizbraukt uz ASV un trenēties tur?
- Jā, bija, taču nebija ticības sev, ka man būs progress. Varbūt nebiju pilnībā informēta par iespējām doties prom. Toreiz arī koncentrējos mācībām. Bet es nenožēloju neko, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Esmu tur, kur esmu un rezultāti iet uz augšu.
- Ko par tavu izaugsmi saka tavs tēvs un treneris vienā personā Māris Griva?
- Viņš saka, ka esmu unikāls piemērs sportam. 23 gadu vecumā, kad pabeidzu augstskolu, mans rezultāts bija 6,02 metri. Principā neviens treneris tevi neņemtu treniņgrupā. Bet no 2010. gada esmu bijusi uz visiem čempionātiem, sāku ar Barselonu ārā, tad sekoja čempionāts telpās Parīzē un tā tālāk. Bija arī gads, kad bija traumas, bet kā zinām, nevar būt ceļs tikai uz augšu, ir arī kritumi.
- Treniņi notiek grupās vai trenējies individuāli?
- Patreiz trenējos kopā ar augstlēcēju Normundu Pūpolu un savu brāli Jāni, kurš ir šķēpmetējs, bet māsa Gundega vēl nav sākusi gatavošanos, viņa sāks pēc divām nedēļām, jo viņai sezona noslēdzās vēlāk. Ziemā būsim kopā, bet tehniskajos treniņos esmu viena, jo tehnika mums atšķiras un, ja esi viena, tad ir vieglāk koncentrēties. Mums ir nepieciešama uzmanība, man sacensībās ir trīs mēģinājumi un katrā no tiem ir jāizdara 110%. Citas iespējas nebūs un treniņā nedrīkst pielaist pat mazas kļūdas, ko varētu izdarīt, ja treniņi tiktu aizvadīti lielā grupā.
- Ne visiem sportistiem treneris ir arī tēvs. Kā tu to uztver un kāda ir jūsu savstarpējā ķīmija treniņos un sadzīvē?
Tam ir gan savi plusi, gan savi mīnusi, reizēm ir tā, ka abiem nav labs garastāvoklis, tad es saku: «Trener» vai arī saucu viņu vārdā – Māri, kad ir viss kārtībā, tad saku – tēti, tas tā no nenopietnās puses. Viņš zina, kad varu trenēties vairāk, kad tieši otrādi. Mēs viens otru labi jūtam.
- Mājās arī runājiet par vieglatlētiku?
- Protams (smejas). Bet ne tikai par mūsu treniņiem, vairāk par citiem sporta veidiem. Runājam par grāmatām, vēsturi, piedzīvojumiem...
- Droši vien strādājot kopā ar tēvu ir vieglāk koriģēt treniņa plānus. Nepieciešamības gadījumā vari sev dot atlaides, ko, iespējams, nevarētu izdarīt pie kāda cita trenera.
- Tēvs ļoti uzticas man, jau mēnesi trenējos pēc treniņu programmas. Es zinu, kas ir jāizdara un tehniskajos treniņos viņš pieslēdzas klāt. Kad būs slīpēšana, tad būs nepieciešams blakus meistars.
- Tā ir taisnība, ka vieglatlētikā sāki startēt kā augslēcēja?
- Jā, tā ir, bet vispār es sāku ar šķēpa mešanu, jo tētis ir šīs disciplīnas treneris (smejas). Mums katru reizi iesildošie treniņi bija ar šķēpu. Tas bija ilgs ceļš, kurā es pateicu, ka lekšu tāllēkšanu. Augstlēkšanā man bija psiholoģiskā barjera, mazus augstumus varēju pārvarēt, bet lielus augstumus nē. Šķēpa mešanā un tāllēkšanā ir tā – jo vairāk tu zini, patiesībā izrādās, ka nezini. Atklājas jaunas lietas.
- Tev bieži šādi atklājumi?
- Jā, ir gan. Esmu perfekcioniste, man patīk visu izdarīt labāk nekā tas iespējams. Brīžiem liekas, ka kaut kas sākt sanākt, bet īstenībā līdz ideālam izpildījumam vēl tālu.
- Kādā stilā tu lec?
- Es agrāk lecu ar atliecienu, bet kopš guvu muguras traumu, lecu ar vēzienu.
- Bet vai var mainīt šos stilus?
- Es teiktu, ka nē, jo to ir ļoti grūti izdarīt. Bet man tā bija nepieciešamība,jo pērn guvu muguras traumu, un man bija jāmaina viss, lai turpinātu lekt. Mainīju gan ieskrējienu, gan arī lidojuma fāzi.
- Bet sacensību laikā starp lēcieniem šīs lietas var mainīt vai piekoriģēt?
- Nē, nekādā gadījumā. Tas ir jāatstrādā treniņos, lai ,piemēram, ja nakts vidū tevi pamodinātu, tu varētu veikt lēcienu. Ja domā, ko darīsi, tas nozīmē, ka neesi labākajā formā un neesi gatavs. Svarīgi ir iegūt automātismu.
- Tu sacīji, ka daudz lasi. Ko tu lasi?
- Lasu romānus, bestsellerus, detektīvus un klasiku. Maruta Vilciņa no olimpiskās vienības pērn iedeva dažādas grāmatas par psiholoģiju un tās man palīdzēja. Bet bestsellerus, kā, piemēram, «Meitene ar pūķa tetovējumu», «Bada spēles» u.c. aizņemos no labākās draudzenes Agates.
- Lasīju, ka tev patīk jūra. To izmanto atslodzei?
- Esmu dzimusi pie jūras un mums vasaras māja arī ir pie jūras. Kad treniņnometnēs esmu ilgāku laiku un blakus nav jūras,jūtu tās trūkumu. Kad atgriežos mājās, vienmēr aizeju līdz jūrai , tas ir pirmais, ko izdaru. Vienkārši pastāvu tās krastā un relaksējos.
- Vai ir bijusi kādreiz doma aiziet no vieglatlētikas?
- Jā, tas bija pērn pēc Londonas olimpiskajām spēlēm, jo guvu smagu muguras traumu. Sapni par dalību olimpiādē piepildīju un fiziski jutos stipra, bet ar šādām sāpēm nebija iespējams neko izdarīt. Pēc tam domāju vai ir vērts turpināt, bet šo lūzuma punktu pārvarēju. Tā jau saka – kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Neveiksmes mani padarīja daudz stiprāku.
- Riodežaneiro mēs tevi redzēsim? Plānos tev ir starts vismaz vēl vienā olimpiādē?
- Jā, olimpiāde ir manos plānos un ļoti mērķtiecīgi pie tā strādāju.
