02.06.2015. 08:28
Liepājā dzimušais un augušais Oļģerts Jurgensons ilgās karjeras laikā kļuva par VEF meistarkomandas rekordistu - 16 nospēlētas sezonas (1959-1975)! - no 1963. līdz 1974.gadam bija Latvijas izlases dalībnieks (80 spēles) un kopā ar komandām trīs reizes izcīnīja bronzas medaļas Padomju Savienības čempionātos. 1963.gadā PSRS izlases sastāvā kļuva par Eiropas čempionu un vēl vairākus gadus bija lielvalsts izlases kandidātu lokā. Publicējam fragmentu no grāmatas "Vefiņš: piecdesmit gadu piecdesmit stāstos" (teksts: Ivars Ošiņš). 

 

Oļģerts Jurgensons 16  aktīvās karjeras gados bija iemantojis milzīgu autoritāti basketbola sabiedrībā — ar uzticību vienai komandai, ar cīnītāja raksturu, ar savu stāju, Viņš bija komandas gods un lepnums. Līderis, kurš precīzi meta pustālos ar atsitienu pret vairogu un veica līdz niansēm izsvērtus caurgājienus. Pretinieki zināja viņa spēles stilu, taču bieži nespēja neko likt pretim.

 

«Ja manī ir arī kas labs, tad tas ir sports un augstieņu iekarošanas kāre, kuru nekad neesmu pametis.

Toreiz bija pavisam citi kritēriji iešanai sportā. Dzīvē pilnīgi nekas cits vairs neeksistēja, kā tikai basketbols. Tagad daudzi domā, ka basketbols vispirms ir bizness. Tiesa, kad nonācu meistaros, arī es iemācījos naudu skaitīt, taču tā nekad nekļuva par manā dzīvē galveno. Nebiju tāds Vefā vienīgais. Tādi bija arī Cezars Ozers, Juris Merksons, Arnolds Kacens, Bruno Drāke, vēl citi no manas paaudzes.

Liela pietāte man ir pret tiem basketbolistiem, kas atnāca uz VEF no ASK toreiz, kad tas bija nepieciešams Latvijas basketbola interesēs. Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Alvils Gulbis sen bija sev radījuši slavu ASK rindās. VEF viņiem neko vairāk nevarēja iedot. Šie vīri apzināti gāja uz personiskiem zaudējumiem, lai ieguvējs būtu Latvijas basketbols. Un ne jau viņu vaina tā, ka mērķi mēs aplamas vadības pēc toreiz nesasniedzām, kaut nebijām tālu no tā.

Kāpēc es pats turējos pie VEF? Bija jāmācās, lai netiktu iesaukts armijā. Pabeidzu Politehnisko institūtu. Man tā padomju armijas sistēma bija nepieņemama, no iesaukšanas izvairījos visiem spēkiem. Vienubrīd gan gatavojos parakstīt līgumu ar Aleksandru Gomeļski. Tad man tiktu zaļā gaisma uz PSRS izlasi. Pēdējā brīdī atjēdzos, ka taisos pārdot dvēseli velnam. Ar trenera Alfrēda Kraukļa atbalstu un svētību aizgāju pagrīdē, noslēpos VEF telšu pilsētiņā. Kamēr arodbiedrību bosi cīnās par manu paturēšanu Vefā un Gomeļskim šūmes noskrien.

Padomju Savienības izlasē pēc 1963.gadā izcīnītā Eiropas meistarsacīkšu zelta gan ilgi nenoturējos, kaut arī PSRS labāko 25 spēlētāju sarakstos tiku vēl gadu pēc gada. Pirms izbraukšanas uz pasaules meistarsacīkstēm mani noņēma no lidmašīnas trapa — dokumenti neesot kārtībā.

Tolaik gan mēs nedomājām tālāk, kā par iztiku ikdienā. Vai tā sliktāka vai labāka — dzīvē galvenais bija basketbols.»

Seko un uzzini pirmais:



Trāpītava, šautuve Trāpītava, šautuve Aiviekstes 22, Rīga, LV-1019
Trubeckojs Andrejs Trubeckojs AndrejsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties