05.12.2017. 10:13

Pirmais jautājums ir acīmredzamais jautājums – kad būsi atpakaļ ierindā?Kad iedzīvojos savainojumā [21. novembrī, pirms divām nedēļām – aut.], man teica, ka nāksies izlaist divas līdz četras nedēļas. Pašlaik šķiet, ka viss dzīst ļoti ātri, tāpēc ceru, ka ierindā varēšu atgriezties pēc iespējas ātrāk.

Laukumā devies arī pēc liktenīgā metiena. Pirmais iespaids nebija tik slikts?Vēl bija atlikušas tikai pāris minūtes un mēģinājām atspēlēties. Jutu sāpes, taču uzskatīju, ka varu palīdzēt komandai. Pēc spēles gan ļoti sāpēja. Braucām uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Biju drošs, ka nav nekas pārāk nopietns, bet rentgenā konstatēja, ka kreisajā pusē ieplaisājusi riba.

Bieži gadījies ciest pēc komandas biedru metieniem?Ne pārāk. Kad komandas biedri nākamajā dienā uzzināja par manu savainojumu, saņēmu pāris īsziņas ar tekstu: nespēju noticēt, ka Jero tev salauza ribu. Jā, es arī nevarēju noticēt. Skaidrs, ka viņš tā negribēja, bet trāpīja izcili neveiksmīgā vietā, kur vispār nav aizsargu.

Kādu brīdi paliki guļot uz ledus.Cenšos nekad nepalikt uz ledus. Ir tikai viens izņēmums – nopietni savainojumi. Nevarēju paelpot. Centos piecelties, bet nebija gaisa – ripa visu bija izsūkusi ārā. Man teica, lai elpoju. It kā es nemēģinātu. Vienkārši nevarēju.

Kā bija palikt mājās un skatīties mačus televizorā?Apkārt valda klusums. Jā, klīnikā satiku Gintu Meiju, kuram ir kājas savainojums, bet citādi mājās nebija pārāk daudz spēlētāju. Varēju atpūsties un paskatīties mačus, tomēr kopumā bija garlaicīgi. Vismaz redzēju pāris amerikāņu futbola mačus. Noskatījos Minesotas "Vikings" spēli, kas bija patīkami.

Pēc treneru nomaiņas komandas stilā esi pamanījis daudz izmaiņu? Lai laiks un rezultāts tiesā, kurš no modeļiem ir labāks, bet runāju par izmaiņu skaitu.Nedomāju, ka esam mainījuši pārāk daudz. Taču tagad labāk saprotam savu lomu komandā un izvēlēto taktiku, nav nekādu pārpratumu. Laukumā darbojamies kā vienota piecu spēlētāju brigāde. Tāpat aizsardzībā darbojamies daudz labāk. Nedomāju, ka mainījām ļoti daudz, taču esam krietni uzlabojuši mazās detaļas.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Kāda ir tava loma komandā, kad par tās treneri kļuvis Ģirts Ankipāns?Joprojām esmu uzbrūkošs spēlētājs, kura galvenais uzdevums ir gūt vārtus. Protams, svarīga ir arī spēle aizsardzībā. Pat ja negūstam vārtus, ir jāveido vilnis un jāpavelk līdzi pārējā komanda, varbūt jāiegūst vairākums. Gribas domāt, ka esmu viens no tiem spēlētājiem, kuri lielāku uzmanību velta pretinieku vārtiem.

Forčekings – uz lielā laukuma to darīt kvalitatīvi ir krietni izaicinošāk nekā Ziemeļamerikā.Jā. Mājās virsū metas divi spēlētāji, pieslēdzas aizsargi. Uzaugu spēlējot tieši tā. Pretiniekiem ir grūti tikt galā ar tādu spiedienu, tomēr ja izdodas, var sekot bīstams pretuzbrukums. Uz lielā laukuma ir grūtāk, jo ir vairāk vietas un vairāk laika. Pussekunde, lai pieņemtu pareizo lēmumu, palīdz. Taču man patīk spēlēt agresīvi. Labāk izmanto kājas un dodies virsū, nevis sēdi un gaidi. Ja kļūdies, tad labāk lai tas notiek ar agresīvu spēli un smagi strādājot.

Kādu sistēmu forčekā tagad izmanto Rīgas "Dinamo"?No tā, ko esmu redzējis, izskatās, ka spēlējam ar pusotru uzbrucēju. Pirmais dodas virsū un mēģina piespiest pretinieku aizsargu izdarīt piespēli otram aizsargam. Ja otrais uzbrucējs ir pareizajā vietā, viņš dodas lejā un izdara spiedienu uz otru aizsargu. Trešais uzbrucējs paņem pretinieku centra uzbrucēju, kamēr aizsargs nāk lejā un piesedz apmali. Viņa partneris tikmēr piesedz vidu.

Cik daudz laika tiek pavadīts, pie baltās tāfeles mācoties jaunas shēmas?Lielākajai daļai tas sanāk dabiski. Treniņā pavadi desmit minūtes, un tad iedarbojas instinkti un automātiski zini, kas jādara nākamajā situācijā. Nav nepieciešams pārāk ilgs laiks.

Ja reiz runājām par lielo laukumu – vairāk nācās mainīt savā spēlē uzbrukumā vai aizsardzībā?Grūts jautājums. Laikam vairāk jāpielāgojas uzbrukumā. Daudzi domā, ka lielais ledus nozīmē vairāk laika un līdz ar to vieglākas situācijas vārtu gūšanai. Taču šeit vidēji spēlē iemet četras vai četras ar pusi ripas, kamēr Ziemeļamerikā – ap sešām. Šeit ir mazāk gūto vārtu. Ja izdodas apsteigt aizsargu, tāpat līdz vārtiem vēl ir tāls ceļš. Mājās ir mazāk laika domāšanai, taču ja pie apmales tiec prom no aizsarga, tad paliec tikai pret vārtsargu. Šeit ir jāsper vairāki soļi, bet tikmēr kāds būs piesteidzies palīgā. Daudz nācies mainīt arī vairākumā – spēlēju pusbortu un vairāk meklēju piespēles, bet iepriekš biju kā metienu izdarītājs.

Foto: Romāns Kokšarovs, f64

No draugiem saņem daudz īsziņu ar aicinājumiem biežāk gūt vārtus?Pāris draugi seko līdzi manām spēlēm, reizēm tās skatās. Viņiem mači lielākoties ir nedēļas nogalēs, plus mūsu spēles sanāk 11 no rīta pēc viņu laika. Ir patīkami saņemt ziņu no vecākiem vai kāda no draugiem, ka bijusi laba spēle, ka laukumā labi izskatījos.

Un kas notika laikā, kad komanda piedzīvoja vienu zaudējumu pēc otra?Man ir grupas sarakste ar gandrīz visiem komandas biedriem, ar kuriem spēlēju kopā koledžā. Kad devos uz spēli, vienmēr saņēmu ziņas, ka šodien taču sērijai beidzot ir jābeidzas. Pēc mačiem varēju palasīt, kā draugi ir sekojuši līdzi manai spēlei. Kāds rezultāts? 1:2 pirms trešās trešdaļas. Kāpēc viņiem tā neveicas? Skaidrs, ka katra komanda sastopas ar zaudējumu sēriju, tikai mūsējā izvērtās ļoti gara.

Lielākā daļa tavu draugu tomēr spēlē Ziemeļamerikā. Izdodas pasekot līdzi viņu gaitām NHL?Nesanāk, jo spēles sākas tikai divos naktī. Ja nu vienīgi nedēļas nogalē ir kāds agrais mačs. Bet vari pajautāt citiem čaļiem – katru rītu pirms treniņa sēžu ģērbtuvēs un telefonā skatos spēļu labākos momentus. Cenšos sekot līdzi. Plus tas, ka, skatoties hokeju, vari iemācīties jaunas lietas, kuras var noderēt arī pašam.

Atgriežoties pie zaudējumu sērijas. Sezonas sākums nemaz nebija tik slikts – no pirmā izbraukuma atvedāt divas uzvaras. Pieci zaudējumi mājās jūs iznīcināja?Tas bija smagi. Gada sākumā spēlējām labi, un tad... Pat nezinu, kā to izskaidrot. Kad galvā iesēžas doma par zaudējumu, tad ir grūti. Izejam un atkal ielaižam pirmie. Zaudētie vārti izsūc gaisu no visa soliņa. Atkal sākas vecā dziesma. Zaudējumu sērijas laikā atspēlēties ir grūti. Ja ir tikai pirmā spēle, tad pat neaizdomājies par to. Kad esi zaudējis piecas pēc kārtas, pēc katriem ielaistajiem vārtiem katra spēlētāja galvā iesēžas doma par zaudējumu.

Kas notika ģērbtuvēs, kad pret Bratislavas "Slovan" pārtraucāt zaudējumu sēriju?Ģērbtuvēs bija tik laba sajūta – tik ilgi nebijām sajutuši uzvaras garšu. Pēc tādām spēlēm esi apmierināts, ka izdarīji visu, kas jāizdara, ka komanda izdarīja visu, kas jāizdara. 14 spēles... Varējām lidot mājās labā noskaņojumā.

No pirmajiem septiņiem mačiem piecos uz ledus biji vairāk par 20 minūtēm. Malējam uzbrucējam tas ir smags uzdevums?Nedomāju tā. Jo vairāk spēlēju, jo vieglāk man iet. Svarīgi ir paturēt prātā īsas nomaiņas un to, ka beigās nevajag censties izdarīt par daudz. Jāsaprot, ka spēlēju daudz un ka būs arī nākamā iespēja, tāpēc nevajag skriet uz priekšu pa galvu, pa kaklu. Protams, tāds spēles laiks prasa citu pieeju – kārtīgs darbs zālē, stiepšanās.

NHL lielākā daļa rezultatīvāko spēlētāju ir centri. KHL valda malējie uzbrucēji. Kāpēc tā?Nav ne jausmas, kāpēc tā notiek. Domāju, ka šie centri – Krosbijs, Makdeivids – savāktu punktus arī kā malējie. Viņi ir labākie spēlētāji, kuri vienkārši spēlē centrā. Viņi ir rezultatīvi tāpēc, ka ir labākie, nevis tāpēc, ka spēlē centrā. Bet saprotu, par ko runā, jo arī ievēroju, ka KHL liela daļa līderu ir malējie uzbrucēji. Diezin vai tam ir kāds loģisks izskaidrojums.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Ja tev šajā mirklī ļautu izvēlēties četrus partnerus, ar kuriem kopā atrasties uz ledus, kuri tie būtu?Pirmkārt, Patriks Keins. Viens no aizraujošākajiem spēlētājiem, viens no meistarīgākajiem spēlētājiem pasaulē. Krosbijs – divi Stenlija kausi pēc kārtas. Jā, Makdeivids ir labs, bet Krosbijs joprojām ir labākais. Viņš ir sasniedzis tik daudz. Aizsardzībā mans mīļākais spēlētājs ir Ēriks Kārlsons. Jaunības gados sanāca vairākas reizes tikties ar viņu laukumā, un bija interesanti. Pat nezinu, kurš būtu ceturtais, bet spēlēt kopā ar šiem trim – tas būtu kas pasakains.

Smags jautājums, bet – sapnis par NHL joprojām ir dzīvs?Neesmu atmetis šo ideju. Ja labi spēlē šeit, vienmēr ir iespēja atgriezties un tikt pie iespējas Ziemeļamerikā. Protams, tagad koncentrējos Rīgas "Dinamo", bet labas spēles gadījumā var notikt jebkas.

Lasu grāmatu "One Night Only" – par spēlētājiem, kuri NHL aizvadījuši tikai vienu maču. Ne divus vai trīs, bet tikai vienu. Kādas būtu tavas emocijas, ja būtu ticis pie vienas iespējas?Bērnībā visiem ir sapnis tikt NHL. Viena spēle vai 1000 – nav starpības. Ja tik ilgi atrodies uz sliekšņa starp NHL un AHL, visi būtu pateicīgi par doto iespēju. Vismaz es būtu pateicīgs.

Esi radis izskaidrojumu, kāpēc iespēja tā arī netika dota?Nav ne jausmas. Daudzi ir teikuši, ka nespēj noticēt tam, ka man nedeva pat vienu iespēju. Trīs sezonas pēc kārtas iemetu 25 vārtus. Atrados organizācijās, kurās nebija daudz jauno spēlētāju un kuras tēmēja uz uzvarām šodien, nevis spēlētāju attīstīšanu rītdienai. Ņujorkas "Rangers" tika Stenlija kausa finālā un nākamajā sezonā spēlēja konferences finālā. Sentluisas "Blues" spēlēja konferences finālā.

Fakts, ka Ziemeļdakotā aizvadīji četrus pilnus gadus, nepadarīja tavas izredzes mazākas?Bija unikāla situācija, jo jau pēc trešā gada gribēju pievērsties profesionālajam hokejam. Taču Monreālas "Canadiens" atlaida gan galveno treneri, gan ģenerālmenedžeri. Gaidīju sešas nedēļas, taču joprojām nebija ģenerālmenedžera. Treneris sāka izdarīt spiedienu uz mani. Ir grūti noslēgt līgumu – ja nu nepatīc nākamajam ģenerālmenedžerim? Tas ir svarīgi, jo organizācijai būsi piesaistīts trīs četrus gadus.

Ņemot vērā, ka fārmklubā aizvadīji tikai deviņas spēles un tiki aizmainīts, drīkst teikt, ka neiepatikies?Bija vairāku sakritību kombinācija. Pirmkārt, viņi gribēja, lai profesionālajam hokejam pievēršos pēc trešās sezonas koledžā. Tomēr vēlme nāca pārāk vēlu. Nākamajā sezonā biju rezultatīvākais spēlētājs valstī, aizvadīju ļoti labu sezonu. Jā, Hamiltonā nespēlēju pārāk labi, bet tāpat tiku vērtēts diezgan augstu. Otrkārt, aizbraucu uz pasaules čempionātu, parādīju labu sniegumu, izcīnīju bronzas medaļu. Un tad Ņujorkas "Rangers" gribēja iegūt tiesības uz mani. Jau kādu laiku iepriekš viņi interesējās par mani. Bija tāda dīvaina situācija, bet ko tur daudz domāt – sakravā somas un dodies tālāk.

Aleksandrs Ovečkins un Denijs Kristo. Foto: AFP/Scanpix

Zinu, ka hokeju skaties arī brīvajā laikā un seko līdzi tam, kas notiek. Atceries arī kādu spēli ar Latvijas izlases līdzdalību, kuru esi redzējis?Ne pārāk. Bet atceros, ka pasaules čempionātā junioriem, manā otrajā gadā, spēlēju pret Latviju. Runāju ar Miku, un viņš teica, ka esmu iemetis divus vārtus pret Latviju. Jā, uzvarējām diezgan pārliecinoši. [12:1, Kristo guva divus vārtus pirmajās 12 minūtēs – aut.] Pāris spēles gan esmu redzējis. Atceros, ka bija traka spēle pasaules čempionātā, kurā Latvija ar 6:5 pieveica Ameriku. Pēc sezonas šeit būs interesanti paskatīties spēles un pasekot līdzi komandas biedriem.

Kāpēc pieņēmi lēmumu, ka ir īstais laiks doties uz Eiropu?Arī iepriekš par to domāju. Kad vairs neesi prospekts, bet atrodies kaut kur pa vidu, jūties kā iesprūdis. Ja komanda neuzskata, ka tev ir iespējas tikt NHL, netiksi pie spēles laika arī AHL, pat ja būsi labāks nekā citi. Plus meklēju jaunu izaicinājumu. Tur sezonas laikā pret vienu komandu var sanākt kādas 12 spēles, bet šeit – tikai divas. Jaunas halles, jauni spēlētāji, jauns hokejs. Šķiet, ka tas viss man ir devis jaunu enerģiju.

Runājām par pielāgošanos laukumā. Kā ar sadzīvi?Jā, ikdiena tagad izskatās mazliet citāda. Man patīk skatīties sportu, bet tagad nevaru, jo atrodos citā laika zonā. Tāpēc cenšos vairāk lasīt, paskatos seriālus, pastaigājos pa pilsētu. Skaidrs, ka pietrūkst ģimene un draugi – cilvēki, ar kuriem runā katru dienu. Pierast bija diezgan grūti, bet tagad izveidojies ritms.

Reizēm ir vientuļi?Domāju, ka katrs ik pa laikam sailgojas pēc mājām. Dzīvoju kopā ar Stoleriju, turpat blakus dzīvo Gilīss – daudz laika pavadām kopā. Nupat ciemos bija atbraucis tētis, janvārī ieradīsies draugi.

Instagram biji ielicis bildi kopā ar tēti, un lielākā daļa komentētāju pievērsa uzmanību tavai dzinšu izvēlei...Man patīk tas, kā ģērbjas Eiropā. Jā, man pārmeta par džinsiem, bet pateicu, ka tagad dzīvoju Eiropā un ka man ir jāiederas. Pie mums ir stereotips, ka šeit velk šaurākus džinsus. Taču tāds stils man patīk labāk, centīšos to paņemt līdzi arī uz mājām.

2011. gadā nonāci slimnīcā ar apsaldējumiem. Kas notika?Dzīvoju vienā no aukstākajām pilsētām Amerikā. Tovakar ārā bija -35. Gāju pie draugiem, bet nolēmu saīsināt ceļu un iet cauri golfa laukumam. Viss bija sasalis, tāpēc nesaprotu, kur nonācu, taču vienā brīdī iegrima visa kāja. Pazaudēju vienu kurpi. Ārā bija tumšs, auksts, neko nevarēju redzēt. Ar vienu kurpi skrēju, cik vien ātri varēju. Apsaldēju kāju, bija diezgan nopietni, tāpēc paveicās, ka viss sadzija.

Apkārt pat valdīja bailes, ka apsaldējums ir tik nopietns, ka kāja varētu nekad nesadzīt.Paredzēja, ka veseļošanās laiks paņems diezgan ilgu laiku, bet pēc mēneša jau biju laukumā. Protams, slimnīcā pavadītais laiks palīdzēja atvērt acis. Galvā bija doma, ka, iespējams, vairs nekad nespēlēšu hokeju... Tas liek novērtēt visu, kas tev dots. Lūdzos, kaut atkal varētu iet laukumā.



Valmiera FC, SIA Rubene, Nākotnes 5-12, Kocēnu p., Kocēnu n., LV-4227
Kučans Vasilijs Grieķu-romiešu cīņa, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties