«Pārstāvēt PSRS izlasi nebija liela prieka un patriotisma. Varbūt tas nav īsti pareizi, ko jutu pret vienu komandu (PSRS), bet tā bija realitāte. Tomēr, kad bija jādodas laukumā, bija jādara godprātīgs darbs. Par komandas biedriem ir jāstāv un jākrīt,» atmiņās dalījās leģendārais latviešu vārtsargs.
Pārstāvot PSRS valstsvienību, Irbe 1989. un 1990. gadā kļuva par pasaules čempionu. 1990.gada čempionātā viņš tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu. Šis panākums latvietim arī palīdzēja ielauzties Nacionālajā hokeja līgā (NHL).
«Ja ar PSRS izlasi zaudējām, īpaši nepārdzīvoju. No sportiskā viedokļa, protams, tā nebija. Bet par to valsti un karogu - absolūti nebija pārdzīvojumi. Tad, kad spēlēja himnu un komanda uzvarēja, domāju, kā tas var būt, ka iekšēji neesmu gandarīts. Liela smaida pēc uzvarām man nebija,» sacīja Irbe.
Irbe arī nebijis mierā, ka viņam hokeja laukumā un ārpus tā nebija vēlams sarunāties latviešu valodā. «Man bija brīnišķīgs komandas biedrs - Mārtiņš Grundmanis. Mēs kopā ar viņu varējām diezgan droši justies, neviens mums negribēja «braukt augumā». Bija viens tāds puisis - komjaunatnes sekretārs, kurš teica, ka savā starpā mums jāsarunājas krieviski. Mēs viņam pateicām - vai nu mēs savā starpā sarunājamies latviski, vai vispār nerunājam. Esot līdz Grundmaņa platajiem pleciem, tas bija vienkāršāk.»
Arī daži PSRS izlases hokejisti nebija mierā ar Irbes patriotisko nostāju pret Latviju. Viens pat aizrādījis par sarunāšanos latviešu valodā ar saviem tuviniekiem, taču Irbe to neesot ņēmis galvā.
«Sēžu vestibilā un pa telefonu runāju ar savu ģimeni,» atminējās latviešu vārtsargs. «Te pēkšņi redzu, ka vienam džekam (vārdu Irbe neatklāja) sāk seja palikt sarkana. Viņš man saka: ko tu runā latviski, runā krieviski, lai mēs visi saprotam. Es viņam atbildēju: es ar savu ģimeni nekad neesmu runājis krieviski un nerunāšu.»
Neskatoties uz to, ka Irbe bija pazīstama persona un bija pārstāvējis PSRS izlasi, viņš ar dažiem komandas biedriem devās uz 1990.gada barikādēm.
