Šajā rakstā es ieviešu vairāk skaidrības, atbildot uz jautājumiem “kāpēc?”, “kas?” un “kā?”
Kāpēc es par šo tēmu runāju? Tāpēc, ka katru dienu redzu fiziski neattīstītus bērnus. Bērnus ar katastrofālu stāju, gaitu un citām sliktām kustību spējām. Tāpēc, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, esmu spiests mācīt viņiem pašus kustību pamatus tā vietā, lai darītu ko advancētāku, vairāk sporta specializācijai piemērotu. Tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki to vien runā, ka jaunatne ir kļuvusi mazkustīgāka, tizlāka un ar lieko svaru. Tāpēc, ka es redzu reālas iespējas uzlabot sporta stundu saturu skolā.
Runāju tāpēc, ka visaptverošs, kvalitatīvs skolas sports – fiziskā attīstība varētu būt visas tautas un ģimeņu veselības pamatā. Kas vēl to darīs, ja ne skola? Fiziski spējīgi un izglītoti jaunieši ir arī valsts aizsardzības balsts.
Par šo tēmu joprojām rakstu tāpēc, ka mani audzēkņi stāsta tiešām daudzas, no fiziskās attīstības viedokļa, absurdas lietas, kas notiek skolas sporta stundās. Tāpēc, ka man regulāri pienāk vēstules un komentāri par visu šo nejēdzību. Un tāpēc, ka manam pirmajam materiālam blogā par šo tēmu bija 3600 fb like. Tas ir tautas viedoklis!
Paldies, skola, man ir darbs! Un arī citiem fiziskās sagatavotības treneriem ir darbs. Tomēr atvainojiet – kas tad tiek darīts skolā, ja bērns 11 gados vēl neprot skriet? Ja viņam nav izpratnes, kā strādā rokas un kājas pašās vienkāršākajās kustībās? Protams, ir arī daudz kustīgu, aktīvu un sportisku jauniešu, kuriem ir krietni mazāk fiziskās attīstības problēmu, un viņi neizpratnē rausta plecus – “Viss taču ir ok!”. Sportiski vecāki, kuru bērni apmeklē sporta sekcijas arī nesūdzas par savām atvasēm. Piebilstot, ka skolas sports nav pieminēšanas vērts, un ka viss vajadzīgais tiek apgūts treniņos. Ir tikai viena nianse – ne vienmēr arī treniņos ir pietiekams uzsvars uz vispusīgo fizisko attīstību, jo pārsvarā ir specializācija…
Taču, ticiet man, ļoti daudziem šīs problēmas pastāv. Tie, kuriem viss ir kārtībā, nesaprot otrus. Paēdušais izsalkušo nesaprot. Bet mēs nevaram ignorēt lielu daļu bērnu reālos dotos apstākļus. Man ir ļoti daudz priekšlikumu, kā efektīvāk, un atsevišķos jautājumos samērā vienkāršā veidā uzlabot jauniešu fizisko izglītību skolā. Un nešaubos, ka daudziem treneriem un sporta skolotājiem tāpat ir ko teikt!
Ir tādas mācību iestādes, kurās sports notiek ļoti saprātīgi. Ir daudz pedagogu, kuri pavisam ne vieglos apstākļos spēj realizēt labas lietas. Nevis traumēt, bet veiksmīgi attīstīt skolēnus. Viņiem – mūsu kopīgais apbrīns! Taču ir arī sporta stundas ar tādām bērna veselībai un psihei bīstamām aplamībām, ka, to redzot, pats Tarantīno skolotājam sajūsmā pasniegtu ziedus! Un tam beidzot IR jāpieliek punkts!
Vecāki, kā sporta speciālists es saku, ka Jūsu bērns skolas laikā var tikt attīstīts daudz labāk! Un kāpēc lai mēs no tā atteiktos? Vispār jau ir jāuzlabo tikai dažas lietas. Stundas saturs, organizēšana un skolotāju kvalifikācija.
Kas es tāds esmu? Esmu vieglatlēts, savulaik biju labākais tāllēcējs valstī, daudzkārtējs Latvijas čempions. Man ir arī pieredze bobslejā. Kāda ir mana izglītība? Kad iestājos Sporta akadēmijā, nomācījos nepilnus 4 gadus. Diemžēl vairāku iemeslu dēļ studijas nācās pēkšņi pārtraukt. Tās atsāku un augstskolu pabeidzu jau vieglatlētikas trenera specialitātē un man ir “B” kategorijas sertifikāts.
Būtībā es esmu parasts čalis, kuram ir gan savas stiprās puses, gan arī trūkumi. Man garšo maizes zupa ar putukrējumu, un vēl joprojām ir bail izlēkt ar gumiju. Man ne visai padodas bārstīt jokus, taču es spēju iedvesmot ikvienu savu audzēkni. Neesmu nekāds izcilais rakstnieks, un kā man sanāk, tā sanāk, taču par sporta kvalitāti man ir ass un konkrēts redzējums!
Vairāk kā 30 aktīva sportista un 18 trenera darba gados, vienkāršoti izsakoties, esmu ar to vien nodarbojies, kā mācījies un attīstījis pārvietošanās spējas sportā. Studējis, eksperimentējis un pilnveidojis neskaitāmus fiziskos vingrinājumus stājai, ātrumam, atsperīgumam, skriešanai utt. Tāpēc es nekautrēšos teikt, ka es zinu, KĀ to darīt. Šī pieredze un eksperimenti uz sevis man ir ļāvuši labot daudzus Latvijas rekordus veterānu sportā, un dažus gadus būt pat Nr. 2 pasaules rangā savā vecuma grupā. Par sporta kustību pašiem pamatiem es arī uzstājos semināros un apmācu savus studentus.
Esmu trenējis daudzus sportistus, tai skaitā vienu vasaru darbojos ar hokeja izlases vārtsargu Kristeru Gudļevski, taču es nesitu sev pie krūtīm, un nesaku - lūk, tāpēc viņš spēlē labi. Man vienkārši bija prieks viņam kaut ko iemācīt. Šo faktu nekad neesmu afišējis. Toties daudz vairāk lepojos, piemēram, ar puisi, kurš atnāca pie manis 11 gados, un vispār nespēja sakarīgi skriet un lēkt (jau 4 gadi basketbolā!), bet pēc sešu gadu 480 vieglatlētikas un fiziskās sagatavotības treniņiem viņš ir kļuvis par LBL 2 čempionu. Lai arī šobrīd sportists vēl ir tālu no ideāla, basketbola laukumā viņš ir ātrāks un atsperīgāks par daudziem ”talantīgajiem”. Lūk, tas ir klusais, bet vērtīgais sasniegums!
Taču tagad likšu punktu sevis “slavināšanai”, jo svarīgs ir pavisam kas cits. Un tas ir jautājums – kā skolā ikvienam skolniekam, katram puisim vai meitenei “iedzīt” šo, dzīvei nepieciešamo fizisko kultūru, izpratni un attīstību.
Kā to izdarīt? Atkārtošos - ikvienam skolniekam visos mācību priekšmetos, un arī dzīvē veiksies labāk, ja ar viņa fizisko kondīciju viss būs kārtībā, un viņam būs pozitīvs hormonālais fons. Skolā šo lieliski var atrisināt ar adekvāta ilguma sporta stundu. Veselais saprāts un sporta zinātne diktē, ka 40 minūtes nodarbībai ir ļoti par maz. Tas vienkārši ir izsmiekls! Tas ir neatbilstoši cilvēka fizioloģijai. Tās ir intensīvas, stresa pilnas minūtes gan skolotājam, gan skolēniem. Ja vien viņi visu stundu savā vaļā nedzenā bumbu.
2 x 40 minūtes eleganti atrisina šo problēmu. Skolotājam ir laiks gan noskaņot skolniekus, gan iesildīt, gan veikt attīstošos vingrinājumus, gan arī priekam uzspēlēt kādu sporta spēli. Ja kāds satraucas, ka 40 minūšu tikai vingrošana sporta stundā 12 gadu garumā ir drūms un neciešams pasākums, tad es saku, ka šo programmas daļu var veikt ļoti jautri, interesanti un kreatīvi. Skolotājam vajag tikai gribēt to darīt. Un sporta stunda, skolēna izpratnē, pārvērtīsies par vismīļāko no visa priekšmetu saraksta. Garantēju!
Šis ir reāls komentārs manā blogā: “… manas labākās sporta stundas bija 5.-9. klase, kad man tieši sports bija divas mācību stundas pēc kārtas. Varēja normāli iesildīties, nokārtot ieskaites un padzenāt bumbu. Bija laiks ieiet dušā un paspēt uz nākamo stundu neskrienot. Vienas mācību stundas laikā vispār neko nevar paspēt izdarīt, ja vēl skolotājs atlaiž ātrāk, lai var ieiet dušā.”
Vēl viena svarīga nianse – skolotāja sarunāšanās ar skolēniem, noskaņošana uzdevumiem, apmācība – tas viss prasa audzēkņu uzmanības piesaistīšanu, nesteidzīgu vēstījuma “aiznešanu”, atkārtošanu, kustību korekciju, paskaidrošanu un uzslavēšanu. 40 minūtēs tas nav iespējams! Vai arī minimāli. Tāpēc jau ir tā, ka skolā vienkārši liek darīt, īsti nepaskaidrojot un neiemācot – kā darīt. Turklāt vēl uz atzīmi. Šis “kā” arī ir galvenā atslēga uz fiziski attīstītu un izglītotu jaunieti! Tāpēc mums ir stunda “sports”, bet skolēni, kas neiet kaut kur papildus trenēties, ir neattīstīti. Nekāds sports nesanāks, ja pirms tam nav ielikta vispusīgās fiziskās sagatavotības bāze. Tam 100% piekritīs jebkurš sporta treneris.
Rodas jautājums – ja sporta stundā pusi no laika notiek vingrošana, kur kustības un uzdevumi, pēc slodzes un sarežģītības ir viegli izpildāmi sportiskiem bērniem, vai viņiem tas nešķitīs garlaicīgi? Nē, jo, pirmkārt jau paši uzdevumi kā tādi ir interesanti, un spējīgākajiem jauniešiem skolotājs individuāli var iedot grūtāku uzdevumu, vai arī lūgt viņu palīdzēt tiem klasesbiedriem, kam nesanāk. Uzreiz iegūstam pozitīvu sociālo efektu + kaut ko no sporta ētikas. Šo visu var elementāri noorganizēt, lai ir interesanti un vērtīgi visiem. Pat nevajag nekādus papildus budžeta līdzekļus.
Kāpēc vēl ir obligāti ieviešama 2x40 min sporta stunda? Sporta skolotājam ir daudz lielāka fiziskā un emocionālā slodze, nekā jebkura teorētiskā priekšmeta pasniedzējam. Tie ir nervi un balss saites. Un šādi katru dienu saspringtā konveijerā 5-6x40 min. Stresā un pārgurumā. Lielas klases ar bieži vien grūti valdāmiem skolniekiem. Tā ir realitāte, ko es gribētu izbeigt. Sporta skolotāji IR pelnījuši normālus darba apstākļus, un arī krietni lielāku atalgojumu! Tikai 40 minūšu stunda neatbilst sporta specifikas veselajam saprātam! Par kādu kvalitāti var būt runa?
Turpretī 80-90 minūšu sporta stunda noris daudz mierīgāk, un ir daudz labāka iespēja sasniegt attīstības mērķus. Ekonomija ir uz divām skolēnu pārģērbšanās reizēm un vienu starpbrīdi. Plus higiēna un “atiešana” no sporta. Ideālā variantā divi sporta skolotāji uz vienu klasi! Kaut vai zēniem un meitenēm atsevišķi.
Visiem skolā ir divas sporta stundas nedēļā. Saliekam tās vienkārši kopā un viss! Ja skolā nav iespējams ieviest divas divkāršās stundas, bet tikai vienu pāri, tad skolotājam ir iespēja informatīvi iedarboties uz bērnu vecākiem. Ja šo praksi sāktu piekopt jau no pirmās klases, tad pierastu gan vecāki (kas ir atsaucīgāki bērnam skolas gaitas sākot), gan arī paši bērni. Pierastu pie fiziskajām aktivitātēm kā pie mājas darba kopā ar ģimeni. Iegūtu gan skolnieki, gan vecāki. Tas saliedē un izglīto. Esmu tikai par veselīgām un stiprām ģimenēm!
Šim nolūkam mums ir nepieciešama, jau agrāk pieminētā “Fiziskās kultūras, veselīga un sportiska dzīvesveida mācību grāmata” visām trim klašu grupām. Grāmata ar vienkāršiem un gan mājas apstākļos, gan arī sporta laukumā izpildāmiem vingrinājumiem, interesantām ilustrācijām, un skolēniem nepieciešamās “sporta” teorijas saprotamu izklāstu. Ļoti nepieciešama! Turklāt par šīs teorijas zināšanām skolotājs var izlikt vērtējumu. Nevis par sarežģītu sporta elementu izpildi.
Jā, piekrītu, ka no fiziskās sagatavotības viedokļa viena nodarbība nedēļā ir nepareizi. Taču izglītošana noteikti kļūtu labāka, un ir arī vērtīgāka lieta pati par sevi. Tiem bērniem, kas trenējas kādā sporta veidā, viena divkāršā sporta stunda ir tieši vēlama. Tiem, kas netrenējas ārpus skolas, var bez problēmām pēc stundām noorganizēt 40 minūšu “konsultāciju” vairāku klašu bērniem kopā. Šī konsultācija var būt kā tik ļoti svarīgais kustību-balsta aparāta treniņš. Kā ķermeņa nostiprināšana. Un pēc stundām atkal mums ir laiks tai pašai higiēnai. Pozitīvs noskaņojums garantēts!
Ir dzirdēts viedoklis, ka sports skolā ir domāts tikai lai bērni izskrietos un izdauzītos. Atvainojiet – skola ir izglītības iestāde! Tā izglīto! Ar šādu pieeju mēs pēc 12 gadiem iegūsim tikai neizglītotus “skraidītājus”, kuri neko sakarīgu par sportu nespēs iemācīt nākotnē arī saviem bērniem.
Esmu ar mieru par velti dalīties ar sporta skolotājiem tajās zināšanās, kurās es specializējos. Vismaz reizi divās nedēļās, ja veselība ļaus, varu solīt šādu semināru ne pārāk lielai grupai! Nu labi, tik nesavtīgs gluži es neesmu. Es būtu priecīgs, ja cilvēki nāktu ar pozitīvu attieksmi, un ja pacienātu mani ar parastām vakariņām pēc darba. Nopietni!
Esmu izveidojis fb grupu sporta speciālistiem, atbalstītājiem un interesentiem padomu un viedokļu izteikšanai. Pievienoties esi aicināts ŠEIT
Turpinājums sekos!
