Pavisam nesen biji aizņemts ar futbola nometnes «Nr.13» organizēšanu. Pastāsti nedaudz par to.
Ar treneriem no «Reading», draugiem no Anglijas un vietējiem treneriem četras dienas trenējām 10 - 14 gadus vecus bērnus. Domāju, ka mums tas sanāca ļoti sekmīgi. Doma veidot nometni dzima pirms kāda laika, un ap Jauno gadu sagribējās pa īstam šo ieceri realizēt. Iepriekšējā vasarā nedaudz nokavējām - bija par vēlu, jo rīkot nometni tomēr prasa laiku. Tagad ap Jauno gadu mēs nobriedām un izsludinājām, ka uzņemam bērnus. Prasību mums nekādu nebija. Puikas varēja uzzināt, kā trenējas Anglijā. Ņemot vērā, cik ātri mēs bērnus savācām, interese bija diezgan liela, un tas dod stimulu iesākto turpināt arī nākotnē.
«Reading» kluba treneru piesaiste bija tava iniciatīva?
Jā, uzaicināju viņus. Apvaicājos, vai viņiem nav interese, un piekrita. Viņi diezgan aktīvi ar šīm lietām nodarbojas. «Reading» kluba akadēmija skaitās viena no labākajām. Tās vērtē pēc tā, cik daudz akadēmijas spēlētāju nokļūst līdz pirmajai komandai, un «Reading» procents ir diezgan augsts. Tie paši treneri dodas apmācīt bērnus Amerikā, Islandē un daudzās citās pasaules malās. Godīgi sakot, viņi paši bija ieinteresēti paskatīties, kā tas ir šeit, jo līdz šim no viņiem šajā Eiropas daļā neviens nebija bijis. Ar lielu interesi viņi ieradās, un jāsaka paldies par paveikto darbu. Jāsaka paldies visiem, jo pats saviem spēkiem es nebūtu ticis galā.
Kāds bija «Reading» treneru vērtējums par mūsu jauniešiem, viņu sagatavotību? Vai viņiem kāds iekrita acīs, un kurā brīdī, kādā vecumā tiek veikts lielākais izrāviens?
Katrs no mums ir dažāds un individuāls. Es pats tikai 12 gados sāku trenēties, bet nometnē bija puikas, kuriem ir 10 gadi un viņi ar bumbu māk tādas lietas, kādas es aizvien vēl neprotu. Principā «Reading» treneri atzina, ka tehniskajā ziņā un futbola izpratnē mūsu puikas neatpaliek ne no kā. Tie ir tiešām talantīgi puiši ar lielām iespējām dzīvē kaut ko sasniegt. Un nometnes būtība ir, ka diviem puišiem tika dota iespēja trenēties «Reading» kluba akadēmijā. Viņus izvēlējās «Reading» treneri. Tā ir iespēja jauniešiem, kuri nākotnē varētu pat parakstīt līgumu. Šajās akadēmijās ir ļoti daudz ārzemju futbolistu, un tas nav nekas neparasts. Puiši septembrī dosies uz turieni, un tad redzēs, kā viņiem tur klāsies. Varēs pārliecināties, kāds līmenis ir tur Anglijā.
Kaspars Gorkšs. Foto: no personīgā arhīva
Esi izteicies, ka Anglijā bijušajiem futbolistiem šāda veida nometņu organizēšana ir goda lieta. Tā ir kā pārmantojamība, izdarot kaut ko jauno futbolistu labā.Tas ir populāri. Ļoti daudziem futbolistiem ir tā sauktās «Soccer Schools» (futbola skolas - tulk.), kas rit vasarās. Jāatzīst, ka paši angļi teica, ka mūsu organizētā nometne bija krietni augstākā līmenī nekā nometnes Anglijā. Pats gan es nevienā nometnē tur neesmu piedalījies, tā ka nezinu, vai viņi to saka glaimojot vai tā tas patiešam ir (smaida).
13. ir tavs formas tērpa numurs Latvijas nacionālajā komandā, vai tamdēļ šīs nometnes nosaukums ir tieši tāds?
Jā. Esmu lielu daļu savas karjeras ar šo numuru spēlējis klubos. «Reading» gan nesanāk, jo nez kāpēc tas numurs ir atdots faniem, kaut gan šobrīd notiek diskusijas, vai es šo numuru nevaru paņemt. Tiešām liela daļa manas karjeras ir pagājusi zem 13. numura, un tāpēc nebija tālu jāmeklē līdz nometnes nosaukumam.
Tas bija 2002. gads, kad apmeklēju FK «Auda» spēles Daugavas stadionā. Toreiz šajā komandā spēlēja vairāki mani paziņas un arī tu. Atceros, ka jau tad man iekriti acīs un likās, ka dienās būsi augsta līmeņa futbolists. Pašam tev tobrīd bija sajūta, ka spēlēsi tik augstā līmenī? Gāji uz kādu sev nospraustu mērķi futbolā?
Tu zini, es vienmēr esmu bijis ļoti piesardzīgs. Piemēram, Anglijā, ja puika kaut ko sasniedz, viņš visu met pie malas un iet ar visu iekšā futbolā. Es gan to īpaši neatbalstu, ņemot vērā, cik daudz ir bērnu un tieši tāda pati konkurence ir pieaugušo futbolā. Es to neatbalstu. Studējot juristos, man vienmēr aizmugurē bija rezerves variants, saprotot, ja ar futbolu nekas nesanāks, tad būs kur atkāpties un gan jau citā veidā sevi realizēšu. Bet paldies Dievam, ka sanācis ir šādi. Kad nospēlēju Zviedrijā trīs gadus, bija viens moments, kad grasījos futbolu mest pie malas un pievērsties kaut kam citam.
Šobrīd var teikt, ka esi savas karjeras augstākajā punktā. Pats tam piekrīti?
(Ietur pauzi.) It kā jā. Bet, ja tu man tai 2002. gadā teiktu, ka būs šādi, es noteikti sāktu smieties par tevi. Es pagrieztos un droši vien vairs ar tevi nerunātu - liktos, ka tev kaut kas ar galvu nav kārtībā (smejas). Tiešām man pat vislabākajos sapņos nelikās, ka tā vienu dienu būs - cik augstu esmu ticis šobrīd. Vēl jau ir kur kāpt - jāsper nākamais solis.
Nu re, tagad parunāsim par nākamo soli. Klīst dažādi joki, ka tam klubam, kurš grib iekļūt premjerlīgā, jāpērk Gorkšs. Skaidrs, ka pērn, kad «Queens Park Rangers» pārtrauca līgumattiecības, tev smiekli nenāca. Cik psiholoģiski viegli ir saņemties šādā brīdī, kad esi tur, bet pēkšņi tiec atsviests atpakaļ?
Ir nepatīkama sajūta. Arī tā iemesla dēļ, ka pirmssezonā bija spēles, kad komandu izvedu kā kapteinis. Vienā brīdī sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs aizbraucām uz nometni Itālijā, un tur sāka klīst baumas, ka tieku pārdots. Man sejā to gan neviens neteica, bet Anglijā ir tā, ka nav dūmu bez uguns. Arī pēc attieksmes un visa pārējā nojautu, ka kaut kas tur tīrs nav.
Attieksmes no trenera, personāla puses?
No trenera, jo personāls tādās lietās nejaucas. Itālijā es īpaši labi nenospēlēju, un, kad atbraucu atpakaļ, mums bija priekšpēdējā sezonas spēle, kurā guvu vārtus. Biju priecīgs, ļaujot domāt, ka padomās par mani, taču nākamajā rītā man piezvanīja un teica, ka es vairs neesmu vajadzīgs.
Kad līdz tavām ausīm nonāca runas par tavu iespējamo prom došanos, tev bija saruna ar treneri?
Kaspars Gorkšs. Foto: no personīgā arhīva
Bija gan. Viņš man dievojās, ka nekas tāds neesot un tas ir laikrakstu izdomājums. Futbols ir liels bizness. Un tā arī ir - nekad neko neviens nezina, taču viss notiek. Tāpat bija, kad pārgāju no «Blackpool» uz QPR («Queens Park Rangers»). Patiesībā visi izliekas par muļķiem, bet, izvērtējot visus apstākļus, saproti, ka kaut kas notiek aizmuguriski. Burtiski pēc 30 sekundēm man zvanīja «Southampton» prezidents un teica, lai braucu pie viņiem - izrādīšot man visu. Stāstīja, ka par visu esot vienojušies. Par 99% biju pārliecināts, ka spēlēšu tieši «Southampton» komandā.Sanāca, ka pieklauvēji pie Anglijas premjerlīgas durvīm. Kā ir tagad?
Atkal klauvēju. Vienu spēli pat uz soliņa nosēdēju un tās emocijas, kādas ir premjerlīgā, es dabūju izbaudīt, protams, ne tā, kā to vēlētos. Ir stimuls, lai šogad tas vairs neatkārtotos.
Vai ir bijušas kādas sarunas ar kluba vadību? Pats iepriekš esi izteicies, ka nekas neliecina par to, ka nākamsezon «Reading» komandā varētu nespēlēt.
Arī «Queens Park Rangers» neliecināja. Sanāca tā, ka spēlēja džeki, kas sēdēja uz soliņa aiz manis, taču es nespēlēju. It kā nekādai loģikai tas nepakļaujas, bet, kā jau teicu, - lielais sports, tas ir liels bizness. Esmu dzirdējis daudz baumu, kāpēc tā notika, tomēr tā jau ir pagātne. Tagad skatos tā, lai spēlētu «Reading». Līgums man vēl ir spēkā divus gadus, un rit sarunas par kontrakta pagarināšanu uz vēl vienu gadu. Klubs man absolūti nedod nekādas indikācijas, ka es viņiem nebūtu vajadzīgs. Esmu dzirdējis, ka ir komandas, kas ošņājas, ja nu gadījumā kas, tad esot gatavi mani ņemt, bet soli atpakaļ spert man tiešām negribas.
Kaspars Gorkšs. Foto: no personīgā arhīva
Esam pamanījuši, ka, spēlējot ārzemju klubos, tu spēj iemantot līdzjutēju mīlestību, kā arī treneru cieņu, turklāt neesi vietējais futbolists. Pastāsti par īpašībām, kādas spēlētājam ir vajadzīgas, lai ar visiem varētu veiksmīgi sadzīvot.Nav tā, ka es speciāli ietu un visiem rokas spiestu, tā nav. Domāju, ka līdzjutēji novērtē spēles stilu. Runājot par Angliju, viņiem patīk pašaizliedzīgi spēlētāji, kuri atdod sevi visu, netaupot ne sevi, ne pretinieku. To viņi novērtē, ka esi gatavs caur uguni un ūdeni iet, lai tikai sasniegtu rezultātu. Manuprāt, tas ir vienīgais iemesls.
«Reading» redzeslokā bija nonācis arī Artjoms Rudņevs.
Jā, viņi diemžēl par vēlu noreaģēja. Pats zvanīju Artjomam un runājām. Man prasīja, lai apspriežamies, bet tobrīd viss bija par vēlu un viņš bija jau vienojies ar «Hamburg SV». Vairs nekas nebija maināms.
Līdz ar Rudņeva transfēru, tevi, Andri Vaņinu Šveicē ir vairāk Latvijas futbolistu Rietumu valstu klubos, bet, tavuprāt, kāpēc futbolisti mazāk tiecas uz rietumiem, bet izvēlas, piemēram Azerbaidžānu un šo pusi?
Pirmkārt tas ir saistīts ar spēlētāju aģentiem, kur viņi piedāvā spēlēt. Ir tādi, kas orientējas uz to tirgu. Tāpat arī mentalitāte, jo daudziem spēlētājiem ir vieglāk integrēties Polijas, Krievijas čempionātos, nevis aizbraukt uz Zviedriju. Katrs izvēlas savu ceļu. Nav tāda viena pareizā; kas derētu man, nederētu citam. Piemērs ir Artjoms, kurš devās uz Ungāriju, vēlāk uz Poliju, un tagad viņš spēlēs lielā klubā. Tomēr Latvijas futbols vēl nav īpaši atpazīstams. Domāju, ka [Aleksandram] Cauņam bija iespēja iekļūt lielā komandā, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas neizdevās. Ceru, ka būs arvien vairāk un vairāk spēlētāju, kuri lūkosies Rietumu virzienā. Tiesa, tur ir lielāka konkurence.
Kaspars Gorkšs. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
Kad valstsvienības un kluba rindās aktivitātes ir pierimušas, pēc garās sezonas vari atpūsties. Taču sanācis, ka rit Eiropas čempionāts, kuram noteikti seko līdzi, tā ka atiet no futbola, šķiet, pilnībā nesanāk.
Protams. Esmu redzējis sev netradicionāli daudz spēļu. Parasti gan neesmu tāds izteikts futbola skatītājs, ka reliģiozi skatos katru spēli. Sekoju līdzi holandiešiem, bet šogad laikam tikai vienu spēli neesmu redzējis.
Kāds iespaids palicis par redzēto?
Vispār neslikts iespaids. Ir tikai pāris spēles, kuras bijušas garlaicīgas, tās ir Anglija ar Franciju (intervija notika 13.06.12.) un bija vēl viena. Bet pārējās ir bijušas ātras, dinamiskas, kas futbola fanam ir patīkami. Nav noslēpums, ka man nepatīk Spānijas spēle. Patīk, kad ir uzbrukums pēc uzbrukuma - agresīvāka cīņa.
Reklāma Tātad tu par Nīderlandi turi īkšķi?
Vienmēr par viņiem turu īkšķi. Jau pirms čempionāta teicu, ka tur nekas nebūs.
Kāpēc tā?
Tā ir tāda jocīga komanda. Ir dzirdēts, ka šogad viņiem ir kaut kādas iekšējās nesaskaņas. Ceru, ka viņi tiks tām pāri un vinnēs. Ir man arī rezerves varianti, kam just līdzi, tad pārmetīšos uz tiem. Man vienmēr ir simpatizējusi Itālija, tiesa, pēdējos divus čempionātus viņi briesmīgi spēlēja. Taču spēlē ar spāņiem viņi man patika, spēlēja netipiski dinamiski.
Dzirdēts, ka tavs bērnības dienu sapnis ir spēlēt «AC Milan».
Tas vēl aizvien ir mans sapnis. Vēl jau nav par vēlu (smaida). Jau no pašas bērnības sekoju līdzi, kad tur spēlēja Rūds Gulits, Marsels van Bastens, tas ir no tā laika. Tur caurvijas Holande, kas saistīts tādā kā ķēdītē.
Pastāsti par Anglijas futbolistam raksturīgo iezīmi - dārgs rokas pulkstenis un dārgs auto.
Tā tas ir. Ir vēl dažas iezīmes, kas raksturotu futbolistu Anglijā. Būtībā futbolists Anglijā ir diezgan neinteresants un neoriģināls. Varētu teikt, ka viss ir vienāds. Ir tāds likums, ka par pirmo mazo prēmiju viņi nopērk kosmētikas somu, pēc tam nopērk pulksteni un, ja sasniedz kaut ko lielāku, tad nopērk automašīnu (šo atbildi Kaspars sniedz ar sirsnīgu smaidu sejā).
Intervijas otro daļu TVNET lasi otrdien. Būs interesanti!
Foto: Mārtiņš Otto/TVNET
