«Visvairāk mani šokēja tas, ka komandas biedri negribēja neko mainīt, lai būtu labāk. Es vispār aizmirsu par savu hokeju un mēģināju runāt ar čaļiem, teikt, ka vajag kaut ko mainīt. Bet visi atbildēja: paldies, ka pateici, mēs paši tiksim galā. Teicu čaļiem, lai savācas, bet viņi atbildēja: ej tu d....! - un pagrieza muguru,» stāsta aizsargs.
«Es biju kapteinis, un viņiem tas laikam nepatika. Viņi bija pieraduši pie Sanda Ozoliņa, un man bija grūti pārsist viņa statusu. Viņi domāja - tas džeks ir mūsu vecumā, ko viņš mums te tagad teiks. Nebija tā, ka viņi sezonas laikā nāktu man līdzi. Es mēģināju runāt, bet viņi negribēja neko kopā darīt. Mani vienkārši fascinēja, ka čaļi tajā situācijā nepalīdzēja tikt galā ar problēmu. Jo, kad ir labi, tad visi smaida, kad ir slikti, tad katrs domā, kā paglābt savu pakaļu. Un šajā situācijā es visvairāk no visiem dabūju pa ādu,» notikumus atceras hokejists.
Par komandas mikroklimatu sezonas laikā runāja arī Kaspars Daugaviņš, kurš uzskatīja, ka puišus bijis grūti sasaukt kopā uz kādu vienotu pasākumu. Galviņš intervijā dod atbildi kasparam.
«Daugaviņa runāšana par mikroklimatu ir mēģinājums rādīt ar pirkstu uz citiem. Viņš atbrauca no NHL, komandai negāja un viņam kaut kas bija jāsaka. Viņš izdomāja, ka kaut kas nav kārtībā ar mikroklimatu. Kāpēc neaizgāja spēle [Daugaviņam]? Tieši tā viņš arī spēlē! Viņš gribēja palīdzēt un pierādīt, ka ir varens spēlētājs. Bet NHL viņam ir pavisam citi uzdevumi. Iemest ripu zonā, ielikt kādu bortā un nomainīties, lai pirmās divas maiņas tikmēr atpūstos. Viss. Bet te viņš mēģināja uztaisīt spēli, kas viņam nesanāca. Viņš gribēja būt tas, kas viņš nav,» uzsver Galviņš.
