04.09.2015. 00:00
Pirmajos Ulmaņlaikos teju uz katra stūra un ne tikai Rīgā bija velodarbnīcas, kas ražoja tobrīd pieejamāko pārvietošanās līdzekli - velosipēdu. Pa Latvijas ceļiem ripoja «Ērenpreiss», «Ozolnieks», «Latvello» produkcija. Tieši tad dzima Vienības brauciena tradīcija. Tika būvēti velotreki un jaunatne azartiski aizrāvās ar šo sporta veidu. Pirmie augļi ienācās jau piecdesmitajos gados - Alberts Džarcāns, Harijs Japiņš, kurš pat tika uz olimpiskajām spēlēm Helsinkos. Taču īsts uzplaukums bija sešdesmitajos gados, kad uz skatuves uznāca vesela plejāde trekistu un šosejnieku, kas plūca laurus ne tikai PSRS mērogā - Imants Bodnieks, Dzintars Lācis, Emīlija Sonka, Baiba Caune, Ringolds Kalnenieks. Tiesa, līdz olimpiskajām spēlēm aizsniedzās tikai trekisti Bodnieks un Lācis (sieviešu riteņbraukšana tad vēl nebija spēļu programmā), bet uz pjedestāla izdevās kāpt tikai Imantam, kas 1964.gadā kopā ar krievu Viktoru Logunovu izcīnīja sudrabu tādā eksotiskā disciplīnā kā tandēms.

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar «Melno kafiju» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Trauksmainā bērnība

Imants kopā ar sievu Marutu jau vairāk nekā 40 gadus mīt Lielvārdes mierā un klusumā paša būvētā mājā. Atmiņas par tiem un vēl tālākiem laikiem gan ir dzīvas.

Imants Bodnieks dzimis Vērša zvaigznājā, tāpat kā vēl vairākas mūsu sporta izcilības - Jānis Lūsis, Inese Jaunzeme, Dzintars Lācis. «Esmu kara laika bērns. Vēl biju mazs, lai daudz ko atcerētos, taču pēc kara par to runājām arī ar vecākiem. Tur bija tik daudz nejaušību - varējām nokļūt un palikt ārzemēs. Varējām iet bojā kaut kur Polijā vai Vācijā. Tēvs bija mākslinieks (Džems Bodnieks - aut.), un, ja ģimenē bija divi bērni, sākumā mierā lika gan vācieši, gan krievi. Taču, kad fričiem frontē sāka iet švakāk, sāka iesaukt arī citus. Lai izvairītos, ģimene sākumā pārcēlās uz Ieriķiem, tad uz Kandavu pie tēva brālēna. Taču arī laukos nebija miera. Drošs paliek drošs, tēvs bija ierīkojis slēptuvi siena kaudzē. Atnāca vācieši un ar durkļiem sacaurumoja visu kaudzi. Mātei kājas ļenganas, jo viņa redzēja, ka tēvs tur paslēpās. Tikai vēlāk uzzināja, ka zem kaudzes vēl bija bunkurs. No frontes izvairīties izdevās, bet situācija bija tāda, ka tēvs pieteicās darba frontē uz Vāciju. Viņš daudz un labi zīmēja. Tā mēs visa ģimene aizkuģojām uz Gdiņu. Tālāk netikām. Krievi nāca, vācieši mūs izsēdināja un paši sasēdās kuģos. Lai būtu drošāk apšaudēs, sākām iekārtoties dzīvošanai blindāžās. Vācieši uz atvadām iet garām un ik pa granātai iemet... Māte labi runāja vāciski, un, ieraudzījuši bērnu uz rokas, vācieši apžēlojās. Tad kājām sākām virzīties uz Štetinu (tagad Ščecina - aut.), bet fronte mūs panāca. Krievi uzreiz nošķīra visus vīriešus, arī tēvu, un uz mežu! Mātei arī šoreiz noderēja valodas zināšanas. Bermonta laikā viņa bija dzīvojusi Carskoje selo un runāja arī krieviski. Savāca zeltu, un kukulis palīdzēja tēvu glābt. Tā kādas divas reizes. Vēlāk tēvs Štetinā nonāca krievu armijā un zīmēja visa veida propagandu. Galvenais, ka dzīvs. Mēs gaidījām. Kādi 500 latvieši bija nometnē. Sākās plaušu epidēmija. Tā skāra tieši mana vecuma bērnus, jo brālim Džemam, kas bija deviņus gadus vecāks, vairs neskādēja. Es jau biju nemaņā. Māte pa nakti aizgāja pie poļiem, dabūja pienu, govs mēslus. Ietina mani siltos mēslos, un pēc trijām dienām es jau esot prasījis ēst. Redzēju, kā vīri zem snaiperu uguns dalīja nošautu zirgu. Ēst gribējās, barības trūka, vajadzēja riskēt. Tāds nu ir karš. Mums ceļš uz rietumiem bija slēgts un bija jādodas atpakaļ uz Latviju.

Foto: Publicitātes foto

Vai Rīgā bija jumts virs galvas?

Mazs, bet bija. Pie VEF Ūnijas ielā. Turpat blakus bija arī 45.vidusskola, kur vēlāk sāku mācīties. Vistrakāk bija ar pārtiku. Veikali tukši. Cukura graudu dalījām uz pusi. Tēvam bija slēptuve, kur tas tika glabāts, bet mēs ar brāli zinājām, kur ir atslēga, un pa kripatiņai nočiepām. Tēvs juta, ka gabals paliek mazāks, bet neko neteica.

Turpat blakus bija arī vecā Ērenpreisa rūpnīca, kas ieguva jaunu nosaukumu - «Sarkanā zvaigzne». Tās iespaidā arī sāki braukt?

Līdz tās produkcijai bija tālu, jo naudas nebija. Brālim bija vecais «Ērenpreiss», vēl ar koka feļļām. Tiesa, es ar to nedrīkstēju braukt. Tikai tad, kad brālis atļāva. Man arī bija sapnis par riteni, un reiz mani brālis skarbi izjokoja. Dzimšanas dienā modina augšā: «Celies! Tēvs tev riteni dāvina!» Es zibenīgi augšā un skrienu skatīties, bet nekā. Vakarā visi svin manu dzimšanas dienu, bet es joprojām gultā raudu. Taču ar laiku iemanījos reizumis nočiept brāļa velosipēdu. Kad vecāki to pamanīja, ventiļus izskrūvēja. Man palīdzēja draugi un dabūja citus ventiļus. Kā mamma prom, tā es pa tuvējām ielām varēju dragāt. Mājās veļuku noliku vietā, noslaucīju putekļus, izņēmu savus ventiļus. Kaut arī mamma mani atkal it kā esot redzējusi braukājam, bet noticēja nevainīgam acu skatam. Kad brālis gāja armijā, atstāja «Ērenpreisu» mantojumā. «Imi, brauc!» Es raudāju, ka brālis iet armijā, bet sirds gavilēja, ka nu būs pašam savs ritenis. Ar to gandrīz vai gulēt gāju. Vienatnē braucu tālus gabalus - līdz Baltezeram. Tur makšķerēju, gatavojos eksāmeniem.

Foto: Publicitātes foto

Viss sākās ar šķēpa mešanu

Tad jau pavisam loģiska bija pievēršanās riteņbraukšanas treniņiem.

Nekā. Sākumā bija vieglatlētika. Tas bija laiks, kad visi gribēja mest šķēpu, jo Inese Jaunzeme nupat Melburnā bija ieguvusi zeltu. Tēvs sapirka grāmatas, inventāru un teica: «Jātrenējas, un pēc četriem gadiem tev jābrauc uz olimpiādi.» Tā es aizgāju pie Imanta Gaiļa un teicu, ka gribu būt šķēpa metējs, jo Proletāriešu rajona skolu sacensībās biju trešais. Taču nekāds dižais augums man nebija, to redzēja arī Gailis, kas pats bija skrējēju treneris. Viņš tik pagrozīja galvu, un ielika mani par sparingpartneri Dzidrai Levickai (tobrīd Latvijas rekordistei 800 m - aut.). Togad sacensībās Liepājā man it kā vajadzēja skriet, bet trūka šķēpa metēja, un es aizgāju mest. Dabūju otro vietu. Gailis pēc tam tik pārjautāja: «Kāpēc neskrēji?»

Jau nedaudz vēlāk brīnījos, kā ar tādu kara laika badošanos biju tik ņiprs izaudzis. Izsecināju krietni vēlāk. Trīs vasaras brīvlaikus mitinājāmies uz laivas. Tēvs to bija pielāgojis dzīvošanai. Izbraukājām Juglas ezeru, Ķīšezeru, abus Baltezerus, arī Daugavu. Makšķerējām, krastā sakūrām ugunskuru un gatavojām maltīti - kas var būt labāks un veselīgāks par svaigu zivi! Vai spēcinošāks par treknu zuti. Tā ar uzviju atguvu karā neiegūto. Tad sāku nopietni trenēties, vecāki uzbūvēja vasarnīcu Šmerlī, un šādi vasaras prieki beidzās.

Kad tad sākās aizraušanās ar riteņbraukšanu?

Aizraušanās bija visu laiku. Kādus trīs mēnešus patrenējos vieglatlētikā un gāju uz netālu esošo «Marsa» velotreku. Tur bija sākusi strādāt nupat Fizkultūras institūtu beigusī Irma Jansone. Viņa mūs aizrāva. No manas skolas trenējās arī Ernests Pūce, bet ar žurnālistu un riteņbraukšanas aprakstnieku Gati Ķīsi mācījāmies vienā klasē. Taču pēc dažiem mēnešiem pie manis pienāca Pēteris Strods un noprasīja: «Tu esi Bodnieks?» Es: «Jā.» Viņš: «Tagad trenēsies pie manis!» Mēģināju iebilst, ka mana trenere ir Jansone, taču viņš tik noteica, ka viss ir sarunāts. Laikam jau viņš redzēja manu kāju (riteņbraucējiem ir tāds teiciens - «liela kāja», kas nozīmē, ka ir labs braucējs, - aut.), varbūt cerēja mani pievēst ātrslidošanai, jo pats vairāk bija slidošanas treneris. Dažs jau mani laikus brīdināja, ka šis Strods nav labs cilvēks. Sarkanais (otrs brālis Staņislavs Strods bija leģionārs un ne reizi vien ir uzsvēris: «Man brāļa nav!» - aut.). Esot nostučījis Alfonu Bērziņu, un viņš tika izsūtīts (tādā veidā Strods tika vaļā arī no konkurenta, jo Bērziņš bija 1939. gada Eiropas čempions ātrslidošanā, - aut.). Kad jau biju pieaudzis, reiz Strodam tieši tā arī pajautāju, kāpēc tā ir izrīkojies. Iekarsa un sāka kaut ko stāstīt, ka Bērziņš viņam esot ar pirkstu acī bakstījis, un sarunāja visādas muļķības. Ja atklāti, pie Stroda nemaz tik daudz netrenējos, jo ātri nokļuvu PSRS izlasē. Tur jau bija citi treneri. Strods bija klāt, kad bija jāsaņem tituli. Tieši par mani jau arī dabūja PSRS Nopelniem bagāto treneri. Kad bija labi - slavēja, kad 1967.gadā PSRS Tautu spartakiādē nedabūju nevienu medaļu, sāka izplatīt dažādas baumas par režīma pārkāpumiem, ka mazāk trenējos. Taču tas viss lai paliek uz viņa sirdsapziņas.

Bodnieks kā komēta

Riteņbraukšanas pasaulē ienāci kā komēta...

Jā, pirmie panākumi sprintā nāca strauji. Mūsu treka rekordu izbraucu čībiņās. 1957.gadā sāku trenēties, jau pēc gada izcīnīju medaļu Latvijas čempionātā. Itin labi startēju arī PSRS čempionātā, tiku uz PSRS otro izlasi. Un uzreiz paņēma uz treniņnometni Ļeņingradā. Man tas bija neliels šoks - viens pats krievu vidū. Valodu diez ko nezināju. Ar pieciem rubļiem kabatā. Treniņnometne ilga mēnesi. Sūtu vecākiem telegrammu, lai sūta naudu. Neatsūtīja, taču tur mani baroja, citam naudu nevajadzēja, un ar tiem pašiem 5 rubļiem atgriezos mājās. Kad pie Juglas tēvs mani sagaidīja, tik noteica: «Kā mēs tev varējām naudu nosūtīt, ja nebija atpakaļadreses!» Bet 1960.gadā mani jau paņēma uz pirmo izlasi. Mačsacīkstē ar Beļģiju biju trešais 1 km hītā. Var teikt, uz pasaules čempionātu paņēma siltu. Vienīgo no Latvijas. Uz mājām pēc treniņnometnes pat nepalaida - ieveda noliktavā. Iedeva treniņtērpu ar ģerboni. Tas man bija tikai pirmais ārzemju brauciens. Uz Leipcigu. Tur aizbraucām laicīgi, lai varētu patrenēties. Dzīvojām nomalē. Uz treku gāju cauri ābeļdārzam, un reizēm likās - tūlīt no krūmiem sāks šaut. Taču nekas tāds nenotika.

Pasaules čempionāts tomēr ir kaut kas pavisam cits nekā sacensības PSRS...

Tā bija. Pirmajā startā gandrīz vai mani noņēma. Nostājos uz starta, bet tiesnesis no Francijas rāda uz galvu. Tikai pēc mirkļa sapratu, ka man nav ķiveres. Bet mēs jau starta pozīcijā. Labi, ka treneris Bahvalovs ātri noorientējās un to sameklēja. Es pret beļģi jau kādu pusotru apli pirms finiša sāku sprintot. Debijas reizē 12.-16. vieta bija normāla. Mani tobrīd vēl viegli bija paķert uz muļķa - ar kādu bļāvienu, ar māņu kustību. Taču pieredzei šis čempionāts man, zaļam gurķim, ļoti noderēja, un drīz vien mani tas vairs neietekmēja.

Foto: Publicitātes foto

Taču līdz ar to jau biji iekarojis savu vietu PSRS riteņbraucēju hierarhijā.

Tā bija. Iedomājies, toreiz 11.klasē man jau bija alga 170 rubļi. Galva riņķī varēja sagriezties. Bez problēmām draugiem VEF ēdnīcā varēju zaci uzsaukt. Kaut arī no armijas man it kā bija «otsročka», taču Kirova rajona kara komisariātā paņēma uz izbrīnu, atņēma pasi, un pēc dažām dienām jau biju Maskavas CSKA. Izsauca pie polkovņika, iedeva zābakus, ko uzvilku basās kājās, un devos nodot zvērestu. Krieviski joprojām daudz ko nesapratu, zvērestu boksterēju. Taču lielajā sistēmā nu biju iekšā.

Tēva sapnis piepildīts

Tas interesantākais, ka tēva sapni izdevās piepildīt un startēt olimpiskajās spēlēs jau ar pirmo piegājienu. Tikai ne vieglatlētikā.

Latvijā mēs bijām spēcīga vispusīgu riteņbraucēju grupa - Ivars Eiduks, Dzintars Lācis, Aivars Iškovs, Fariss Kučinskis (1960.gada PSRS čempionātā tandēmā zeltu izcīnīja Iškovs, sudrabu Kučinskis, bet 4 km individuālajā braucienā sudrabu - Eiduks - aut.). Taču arī uz olimpiskajām spēlēm tiku es viens pats. Varbūt tur bija arī Pētera Stroda pirksts? Bet varbūt treneri redzēja, ka man ir iekšā, un jau domāja par nākotni. Tobrīd man nebija pat 20 gadu. Skaidrs, ka mute par visu bija vaļā. Bet pretī stājās vīri, kas ķēdes rāva pušu. Man pretī nāca nākamais olimpiskais čempions Gaijardoni. Ļoti spēcīgs, ātrs un pieredzējis vīrs. Brauca ar lielu pārnesumu. Man arī uzlika 96 collas, bet tām fiziski vēl pavisam nebiju gatavs. Neko labāk tur nevarēju izspiest. Toties atkal bija jauna pieredze. (PSRS Romā izcīnīja trīs bronzas un līdz ar to arī debitanta sniegumu priekšnieki atzina par normālu - aut.)

Vai instruktāža pirms braucieniem uz ārzemēm bija nopietna?

Un kā vēl. Pirms nopietnākām sacensībām sauca uz Dzeržinska 33. Pieteica vienam otru pieskatīt, pa vienam nestaigāt. Un visur vajadzēja uzvarēt, lai parādītu, ka PSRS ir labākā par visām citām valstīm. Bieži teica: «Izspiedīsim kā citronus, un būsiet labākie!» Līdzi nēsāja smagus čemodānus. Laikam jau vaktēja ne tikai mūs, bet mēģināja iegūt kādu informāciju. Mēģināja arī savervēt, taču es tādās reizēs «izlikos par beigtu». Arī Latvijas čekisti visu laiku sekoja līdz, jo mani neuzskatīja par drošu padomju cilvēku.

Tomēr tev ir viens foto, kur kopā ar Hariju Japiņu stāvat pie plakāta ar Hitleru.

Visur jau viņi nevarēja izskriet līdzi, un tādu plakātu Romā netrūka. Tas bija no Berlīnes spēļu laikiem. Varēja taču arī nejauši pie plakāta nostāties un ar Hari pārmīt dažus vārdus (smejas).

Tokijā kopā ar Logunovu ieguvāt sudrabu. Vai zelts arī bija reāls?

Vispār tajā rudenī abi bijām spēcīgi un labā formā (Logunovs PSRS čempionātā bija uzvarējis 500 m un 1 km hītā no vietas un bija otrais tandēmā, bet Bodnieks uzvarēja tandēmā - kopā ar Valēriju Hitrovu, bija otrais sprintā, 500 m un 1 km hītā - aut.). Tomēr itāļus (Anželo Damjano un Pjetro Bjanketo - aut.) laikam jau bija grūti pārspēt. Vienu braucienu uzvarēja viņi, otro mēs. Tad viņus savāca dakteris Čmuri, turpat trekā iedzina muskulī pa špricei. Pēdējā braucienā jau likās, ka ejam viņiem garām, taču tad tika ieslēgti medicīniskie apgriezieni. Visi to redzēja, daudzi bija noskaņoti pret itāļiem un atbalstīja mūs, taču neko tur nevarēja padarīt.

Vai Mehiko nevarējāt nostartēt labāk?

Ar Logunovu atkal būtu varējuši pacīnīties par medaļām, taču neilgi pirms spēlēm man piespēlēja Igoru Celovaļņikovu. Braucējs bija labs, taču mēs nebijām saspēlējušies un pretiniekiem zaudējām taktiski. Tandēms ir specifiska disciplīna - tikai aizmugurē sēdošais var redzēt, kas notiek viņam aiz muguras, kādus manevrus iecerējis vai veic pretinieks. Viņš uzliek galvu uz priekšējā muguras un stāsta, kas notiek. Celovaļņikovs neko daudz nerunāja, nogulējām pēdējo manevru, tāpēc arī zaudējām jau ceturtdaļfinālā. Ar Logunovu visu sezonu startējām kopā, taču man līdz galam nezināmu iemeslu dēļ mēnesi pirms spēlēm viņu atšuva.

Foto: Publicitātes foto

Latviešu tandēmu nepieļāva

Kuru pasaules čempionātu uzskati par visveiksmīgāko?

1966.gada, kas notika Frankfurtē. Tandēmā ar Logunovu bijām ceturtie, un hītā - piektais. Tandēmā gribējās medaļu un varbūt arī to varētu iegūt, taču man lika braukt arī hītu, kam speciāli nebiju gatavojies. Aizbāzu caurumu, jo togad biju uzvarējis PSRS čempionātā gan tandēmā, gan 1 km hītā. Visi citi pretendenti līdz pēdējam brīdim tik ļoti cīnījās par vienīgo vietu izlasē hītā, ka pirms pasaules čempionāta bija galīgi beigti. Būtu kādu laiciņu ilgāk patrenējies, varētu pretendēt uz ko vairāk. Bet tagad - iztērēju spēku, kas būtu noderējis tandēmam. 1 km hīts ir ļoti smaga un spēkus izsūcoša disciplīna.

Cik daudz tobrīd iznāca startēt aiz dzelzs priekškara - ārzemēs?

Tiem laikiem - daudz. Labākie trekisti bija Itālijā, Francijā. Mums bija regulāras mačsacīkstes ar Franciju. Arī ar Beļģiju, Dāniju, socvalstīm. Vienreiz Francijā sabijām gandrīz mēnesi. Transportu mums nevajadzēja, jo pa Parīzi braucām ar riteņiem. Šo mēnesi bijām nopelnījuši ar sacensībām Vācijā. Pēc pasaules čempionāta mūs uzaicināja uz sacensībām. Tur trekā bija arī 100 km pāru brauciens. Vācieši ļoti gribēja vinnēt un izteica piedāvājumu. Bet mums tā uzvara galīgi nebija vajadzīga. Darījām, ko varējām, palīdzējām. Vācieši vinnēja, un par to tikām atalgoti. Priekšniekiem tika arī pa radio. Mums gandrīz mēnesis pilnā pansijā Francijā, kur varējām trenēties, un vēl maza - 100 doičmarku - rokasnauda, kas šķita ļoti liela. Visu bagāžu aiztransportēja uz Parīzi, un riteņbraucējiem tas nav mazs koferītis! Vēl bieži braucām uz Čehoslovākiju - Brno bija labas sacensības. Tur esmu vinnējis sprinta omniumu, uzstādījis Brno treka rekordu. Bet bijuši arī sarūgtinājumi. Nīderlandē tandēmu vinnējām pēc fotofiniša. Taču pēc brīža paziņoja, ka uzvarējuši holandieši. Tikai vēlāk dabūjām zināt, ka pirmajai vietai bija paredzētas bises, un kā tu «krieviem» dāvināsi šaujamieročus! Taču tik un tā pasauli dabūju redzēt gana daudz.

Vai Latvijā varēja izveidot labu tandēmu?

Un kā vēl. Ar Fari Kučinski esam pat vinnējuši PSRS čempionātu, ar Dzintaru Lāci, Aivaru Iškovu esam braukuši un labi braucām. Mehiko jau bijām divi no Latvijas - es un Dzintars. Taču tādām nacionālām komandām tobrīd bija grūti izsisties. Ukraiņi vēl varēja, ne mēs. Pat Tautu spartakiādē braucu ar krievu Borisu Vasiļjevu. Izcīnītos punktus dalīja uz pusēm. Arī pats uz savas ādas ne reizi vien izjutu - būtu es krievs, daudz vieglāk varētu noturēt vietu izlasē. Tā tikai gaidīja to brīdi, kad paklupšu.

Tu karjeru beidzi ļoti ātri - nepilni desmit gadi elitē. Vēl jau nebija pat 30 gadi.

No vienas puses, pats jutu, ka varētu vēl startēt. Taču pēc Mehiko daudzi uzskatīja, ka Bodnieks vairs nevelk. Mainījās treneri un palika mani zem strīpas. No otras puses, tajos desmit gados patiešām biju izspiests kā citrons. Nebija tā, ka uz kādu brīdi varēju paņemt nelielu atslodzi. Uzkrāt spēkus. Tad ar jaunu divkāršu enerģiju varētu startēt. Te uz katriem mačiem vajadzēja būt līmenī un labākajam. Citādi jau kāds cits bija tavā vietā. Tikai gaidīja, lai paslīd kāja. Ilgi tādā ritmā nevarēja turēt, tāpēc arī PSRS daudzi ātri beidza sportot. Neizturēja. PSRS sportā cilvēkus nesaudzēja. Man jau bija ģimene un četru gadu laikā to redzēju pavisam reti, tāpēc pierādīt, ka vēl varu braukt un labi, vairs nebija azarta.

Tajos gados arī aizsākās dopinga ēra. Vai jums arī kaut ko deva?

Ja arī ko deva, tad mēs tāpat nezinājām, kas tur iekšā ir. Deva tādus Kijevā ražotus upeņu dzērienus. Par kosmiskajiem saucām. Dažreiz tik piekodināja, ka šo un šo drīkst lietot tikai mazās devās - pa desmit pilieniem un viss. Sportists bija tikai tāda māla pika, ko mīcīja ne tikai treneri. Arī funkcionāri un mediķi.

Dzīvoklis kopā ar Kupču

Pēc aktīvās riteņbraukšanas tomēr turpat sportā vien paliki.

Domas bija dažādas. Izglītības man nebija. Bet tad pierunāja palikt ASK kuriēt riteņbraukšanu. Visvairāk mudināja Arvīds Bogdanovs - sak, tu būsi ASK, Dzintars Lācis - «Dinamo» un būs normāla bāze attīstībai. Tā arī bija. Tobrīd Latvijā izauga pulks ļoti talantīgu braucēju - Aivars Eisaks, Jānis Reinfelds, Uldis Brēmanis, Dainis Liepiņš, Martins Palejs, Dainis Grantiņš, Andris Zelčs-Ločmelis... Atmosfēra ASK sporta klubā gan oda pēc vecām kazarmām. Reiz par kaut ko aizkaitināta, grāmatvede strupi noteica: «Malo vas latišej rasstreļali!» Un visi skatās uz mani. Viņa tad aprāvās: «Ņet, ņet, Imanta ņe buģem!» Tad man reizēm pārmeta, kāpēc komandā ir tikai latvieši, tad vēl lietuvieši, igauņi. «A gde russkije?» Ko es? Es saku, ka Latvijas krieviem nepatīk riteņbraukšana. Viņi boksējas, cīnās. Bet tie, kas no Krievijas, ir švaki. Ja jau tur viņi nespēj sevi parādīt, šeit ir vēl grūtāk. Pats trenēju pamaz - nedaudz Brēmani, nedaudz Bāreni. Vairāk organizēju un kārtoju lietas, lai citi varētu trenēt un trenēties. Tā arī pa ASK noņēmos līdz pat neatkarības gadiem. Par sportiskajiem panākumiem tiku līdz majoram. Par to tagad arī Krievijas pensiju saņemu. Esmu kalpojis citas valsts armijā! Vispār jau es nekalpoju nevienam. Strādāju. Arī Latvijas sporta labā. Vai man tolaik bija liela izvēle? Ja nu vienīgi iet grāvjus rakt.

Kad sportoji, uz Maskavu nemēģināja pārvilināt?

Visaktīvāk to darīja kijevieši. Pat trīsistabu dzīvokli solīja. Maskavā sākumā solīja divas, tad tikai vienu istabu. Nepiekritu, kaut izlasē noturēties tad būtu vieglāk.

Foto: Publicitātes foto

Un ko Rīga?

Solīja, bet skopi. Sākumā pēc ciemošanās pie Kalnbērziņa it kā bija runa par divistabu dzīvokli, bet tad man paziņoja: ir divistabu dzīvoklis, bet vienā istabā dzīvos paukotāja Dzidra Kupča! Es nospļāvos un Juglā nopirku vienu no pirmajiem kooperatīvajiem dzīvokļiem.

Maruta: «Bija jau iespēja tikt arī pie trijām istabām, taču es nodomāju - kā tās sakopšu un uzturēšu kārtībā? Pie plašumiem tāpat nebijām pieraduši. Palikām pie divām istabām. Un labi vien bija. Ja būtu trīs, varbūt joprojām būtu nevis Lielvārdē, bet Rīgā. Kamēr Imants sportoja, pusi istabas aizņēma riteņi un to piederumi.»

Kā nokļuvāt Lielvārdē?

Imants: «Te bija zemesgabals Marutas vectēvam. Kādi 3500 kvadrātmetri. Pirms kara bija sāka būvēt, taču nepabeidza. Kad beidzu sportot, nolēmām, ka Rīgā ir par šauru. Tad arī sākām celt. Ar Kauliņtēva svētību, jo pirmrindas kolhoza centrā kaut kādu būdiņu būvēt nedrīkstēja. Visam vajadzēja būt uz goda. Karkasam ņēmām celtniekus, bet vairumu iekšdarbu centos veikt pats. Sākām audzēt arī tulpes, gladiolas.»

Maruta: «Ierosme nāca nejauši. Lielvārdē ar to daudzi noņēmās, un vieni kaimiņi sākumam iedeva kādus 700 sīpolus. Skolai. Kad pamati un amats bija rokā, varēja domāt arī par biznesu. Siltumnīcām te vietas pietika.»

Imants: «Līdz Šķēles pasakām par tulpju biznesa apjomiem netikām, taču iztikai un celtniecībai pietika. Kur tik puķes nav realizētas. Maruta arī ir braukusi uz Petrozavodsku, Murmansku, Ļeņingradu. Pirms 8.marta, pirms 1.septembra ar gladiolām.»

Vai lielvārdieši zina, ka te mīt olimpiskais medaļnieks?

Kaut arī te neesmu dzimis un audzis un arī par olimpisko medaļnieku kļuvu kā rīdzinieks, viņi to zina. Pilsētas goda grāmatā esmu ierakstīts. Te ilgu laiku dzīvoja arī Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš. Reizēm aicina arī uz pasākumiem, bet ar to aiziešanu ne vienmēr sanāk. Mājās labāk.

Ar Marutu kopš 8.klases

Kā abi sapazināties?

Imants: Skolā. Mēs mācījāmies kopā jau kopš 8.klases.

Maruta: Viss notika lēnām un pamazām. Ne jau man vienai Imants patika. Kad iekļuva PSRS izlasē, tikai pa ziemas mēnešiem bija mājās. Tomēr abi viens uz otru aci bijām uzlikuši un tā jau vairāk nekā 50 gadus esam kopā. Kāzas nosvinējām 1964.gadā. Rīgā dzīvoklī. Bija pašauri, bet lustīgi.

Imants: Maruta arī bija sportiste, tāpēc, kad precējāmies, labi saprata, ar ko jārēķinās.

Maruta: Jā, es kādu laiku trenējos tenisā. Dubultspēli esmu spēlējusi kopā gan ar Jušku, gan ar Plienu. Mūsu meita Kristīne arī nodarbojās ar sportu, ar slēpošanu. Pabeidza Fizkultūras institūtu, tagad strādā Valmierā. Ir trīs mazbērni, kas bērnību vairāk pavadīja Lielvārdē. Šeit jau ir kā laukos. Nu jau mazbērni ir lieli, taču satiekamies gana bieži.

Veco māju ir nomainījusi jaunā...

Imants: Jā, nauda bija, pirmo uzcelto māju pārdevām, zemesgabalu sadalījām. Šo pabeidzām deviņdesmito gadu sākumā.

Puķes joprojām audzējat?

Maruta: Tikai savam priekam. Te ir pašu stādītās ābeles, arī citi augļu koki. Bet siltumnīcā aug tomāti.

Izejam apskatīt dārzu, kurā saglabājusies arī Marutas vecātēva celtās mājas veranda. Siltumnīcā briest vairāku šķirņu tomāti. Dažs neliela sivēna lielumā.

Kāds ir bijis brangākais, ko izdevies izaudzēt?

Imants (ar lepnumu): 1,3 kilogrami!

Skatos, saimniecības telpā joprojām glabājas velosipēdi.

Es neko neesmu metis prom. Pat tandēms vēl ir. Fariss (Kučinskis, ar ko Imants arī ir braucis tandēmā - aut.) lūdza, lai nododu Saulkrastu muzejam. Kad beidzu trenēties, ilgu laiku riteņbraukšanai metu mieru. Taču tad deviņdesmitajos gados, Ernesta Pūces un citu pierunāts, atkal pabraukāju un piedalījos veterānu sacensībās. Bija tāds «Latvelloc klubs. Arī Vienības braucienā piedalījos. Rīgā treka nebija un trenēties nevarēju, bet nekāds šosejas braucējs vairs nebiju. Arī svars no 83 kg bija pacēlies krietni uz augšu, un tas viss bija jāvizina. Taču bija prieks satikt vecos draugus. Čehijā pat tikos ar vienu žurnālistu, kas mani bija intervējis pirms kādiem 30 gadiem. Vienības braucienu esmu braucis arī kopā ar mazdēlu.

Maruta: Pēdējais starts Vienības braucienā Imantam izrādījās pat ļoti derīgs. Pēc tā viņš nejutās labi, un ārsts konstatēja, ka cukura līmenis par augstu. Tā varbūt vēl gadu nostaigātu un neko par to nezinātu.

Imants: Tā nu sanāk. Man ir diabēts. Katru otro nedēļu jābrauc uz injekcijām. Ej nu sazini, varbūt tās ir Kijevas dzērienu sekas. Arī sporta sekas, jo sirds man ir liela un izstaipīta.

Treks domāts latviešiem!

Lasīju, esi startējis arī slēpojumā «Apkārt Alaukstam»...

Tā vairāk bija meitas ierosme. Viņa ir slēpotāja, un «Apkārt Alaukstam» slēpotājiem ir gandrīz vai Vienības brauciens. Taču arī tas bija pasen. Jaunībā visi braucām ar slēpotāju vilcieniem uz Ērgļiem, uz Cēsīm. Tie bija skaisti pasākumi, un palikušas ne tikai bildes, bet arī skaistas atmiņas.

Trekā gadījies arī krist?

Un kā vēl! Divas reizes bijušas tādas, ka negribas uz riteni kādu laiku skatīties. Ātrums ir kādi 80 km/stundā, kurvī spiediens milzīgs. Ja gāzies, tad ne tikai ādu novelk, bet arī gaļu līdz kaulam.

Sprints, tandēms ir kontakta disciplīnas. Vai ir izdevies salekties ar konkurentiem?

Ir nācies gan. Lai arī it kā biju tāds mieramika. Taču varēju uzsprāgt un arī sadot pa tauri. Reiz mačos austrālietim Benčam kārtīgi samizoju pa muguru. Taču vēlāk bijām labi draugi, cik nu varējām būt, dažādās sistēmās dzīvojot.

Cik ilgi esi stāvējis sur place?

Ne pārāk ilgi. Kādas 30 minūtes. Daži manā laikā pa pāris stundām stāvēja. Skatītājiem varbūt nebija interesanti, taču intriga bija liela. Žēl, ka tagad sprintā viss notiek ātri. Bet tāda ir komercija - TV nav ieinteresēta rādīt, kā divi vīri trekā stāv stundu. Taču sprints no tā daļu skaistuma, iekšējās spriedzes un taktiskās gudrības ir zaudējis.

Ātrslidošanā arī esi spēkus pamēģinājis?

Riteņbraucēji ziemā bieži slidoja vai slēpoja. Un Strods taču pats bija ātrslidotājs. Taču īsti piemērota vieta sacensībām un treniņiem bija tikai Mežaparkā. Atceros, aizbraucam uz Alūksni uz sacensībām. Pus dienu tīrām ledu uz ezera un tad startējam. Tagad tā būtu eksotika, bet mēs to uztvērām, ka tā tam arī jābūt.

Vai citi sporta veidi neinteresēja?

Treniņos spēlējām arī futbolu, basketbolu, taču jau no mazotnes mani bija paņēmusi riteņbraukšana, tāpēc nevaru teikt, ka bez tās vēl kas mani spētu aizraut.

Kurā trekā vislabāk patika braukt?

Ārzemēs daudz kur bija labi treki, bet PSRS vislabākais bija Tulā - brauc un riepas dzied. Tur riteņbraukšanu ļoti labi saprata. Kad trāpījās sacensības trekā vienlaikus ar futbolu, tad futbolā tribīnes bija tukšas.

Vai nav nedaudz žēl, ka treka riteņbraukšana Latvijā pavisam izzudusi?

Protams, žēl, jo tai atdoti dzīves labākie gadi. Esmu dzirdējis, ka Igo Japiņam (tagad Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents - aut.) ir kaut kas padomā. Lai izdodas! Tagad treks gan maksā bargu naudu. Uzskatu, ka tieši trekā latviešiem ir vislabākās iespējas gūt panākumus. Ir tradīcijas, laikam ari mūsu ķermeņa uzbūve tam vispiemērotākā. Šosejā ir daudz grūtāk - vieni brauc kalnā Alpos, bet mums tikai Krimuldas kalns. Trenēties var, bet konkurēt grūti. Es vēl ceru, ka arī treka riteņbraukšana pie mums atdzims.

Labu punktu Imanta karjeras raksturojumam pieliek dzīvesbiedre Maruta: «Kad Imants jau strādāja ASK, reizēm uz sacensībām arī es aizbraucu un mēģināju ko vairāk saprast arī no riteņbraukšanas. Tula PSRS bija kā tāda riteņbraukšanas Meka. Tur visi zināja par riteņbraukšanu visu. Sēžu tribīnēs un dzirdu - viens iejautājas par Dzintaru Lāci. Otrs saka: «Lācis bija labs, bet latviešiem bija tāds sprinteris Bodnieks. Lūk, viņš bija izcils. Mierīgs, mierīgs un tad uzsprāga kā dinamīts.»

Foto: Publicitātes foto

Imants Bodnieks

Dzimis 1941.gada 20.maijā Rīgā

Precējies, sieva Maruta

Meita Kristīne, trīs mazbērni

Hobijs: dārzkopība

Piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs:

1964.g. 2.vieta tandēmā (kopā ar V.Logunovu)

1968.g. 5.-8.vieta tandēmā (kopā ar I.Celovaļņikovu)

1960.g. 9.-16.vieta sprintā

Pasaules čempionātā debitēja 1960.g

Labākie rezultāti:

1961.g. 4.vieta sprintā

1966.g 5.vieta 1 km hītā no vietas; 4.vieta tandēmā (kopā ar V.Logunovu)

PSRS Tautu spartakiāde (1963.)

1.vieta 1 km hītā no vietas; 1.vieta tandēmā (kopā ar B.Vasiļjevu); 2.vieta sprintā

Astoņkārtējs PSRS čempions (sprintā, 1 km hītā no vietas, tandēmā)



Ķengarags, sporta centrs Maskavas 273, Rīga, LV-1063
Mihailovs Jurijs Mihailovs JurijsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties